Mersers
Mēja bija izlasījusi Mersera vēstuli kameras priekšā un zināja, ka viņas vērotājiem tā šķiet tikpat absurda un
smieklīga kā viņai pašai. Sākās īsta komentāru lavīna, un daži no tiem bija diezgan trāpīgi. Beidzot sniega cilvēks atgriezīsies savā dabiskajā vidē! un Laimīgu taciņu, Jetij! Tas viss bija tik uzjautrinoši, ka Mēja uzmeklēja Frensisu. Kad viņi satikās, Frensiss jau bija lasījis Mer-sera vēstuli, kura bija digitalizēta un izlikta vismaz sešās vietnēs; kāds vērotājs no Mizūlas pat bija nolasījis to pūderētā parūkā, fonā skanot pseidopatriotiskai mūzikai, un šis video bija skatīts trīs miljonus reižu. Mēja pati noskatījās to divas reizes un nespēja valdīt smieklus, lai gan juta līdzi Merseram. Viņš nav stulbs, tikai ļoti ietiepīgs. Mersers nav pilnīgi bezcerīgs gadījums, viņu vēl var pārliecināt.
Nākamajā dienā Enija bija atstājusi viņai vēl vienu zīmīti, un viņas atkal norunāja tikties blakuskabīnēs. Atlika tikai cerēt, ka pēc otrās nozīmīgu atklājumu sērijas Enija ir iemācījusies tā vai citādi distancēties no šiem faktiem. Ieraudzījusi blakuskabīnē Enijas kurpes purngalu, Mēja izslēdza skaņu.
- Tu jau zini, ka tagad viss ir vēl ļaunāk, vai ne? -Enija pajautāja piesmakušā balsī.
- Kaut ko dzirdēju. Vai tu raudāji? Enij...
- Tā vien šķiet, ka es netikšu ar to galā. Uzzināt, ko darīja mani senči Vecajā pasaulē, vēl bija pusbēda, jo tad es varēju domāt: tas nekas, viņi atbrauca uz Ziemeļameriku un sāka jaunu dzīvi, atstājot to visu pagātnē. Bet tā vietā es uzzinu, ka viņi arī šeit bija vergu īpašnieki. Tas jau ir pilnīgs sviests. No kādiem monstriem es esmu cēlusies? Arī manī droši vien perinās kaut kāda morāla kroplība.
- Nedomā par to, Enij.
- Bet es nevaru nedomāt! Un nespēju domāt ne par ko citu.
- Labi, labi. Pirmkārt, nomierinies. Otrkārt, nedrīkst ņemt to tik tuvu pie sirds. Vajag abstrahēties, ieturēt drošu distanci.
- Un es saņemu naidpilnas vēstules. Šorīt vien saņēmu sešas ziņas, kurās tiku dēvēta par “masa Eniju”. Vismaz puse melnādaino, kurus pa šiem gadiem esmu pieņēmusi darbā, nu skatās uz mani ar baltu aci. It kā es būtu pārmantojusi kaut kādu neiznīkstošu vergturu gēnu! Un es vairs nevaru strādāt kopā ar Vikiju, rīt pat nāksies no viņas šķirties.
- Vai tu pati nesaproti, ka tas ir pilnīgs absurds? Turklāt - vai tu esi pārliecināta, ka viņiem šeit bija melnādainie vergi? Varbūt tie arī bija īri?
Enija izdvesa smagu nopūtu.
- Nē. Nē. īru vietā viņi sāka turēt afrikāņu vergus. Kā tev tas patīk? Mani senči nekādi nespēja atbrīvoties no savām vergturu tieksmēm. Vai zini arī to, ka pilsoņu kara laikā viņi cīnījās konfederātu pusē?
- Es zinu, bet tu neesi vienīgā - ir miljoniem cilvēku, kuru senči cīnījās par Dienvidiem. Valsts bija sašķēlusies divās nometnēs, piecdesmit pret piecdesmit.
- Bet mani senči bija nepareizajā pusē. Vai vari iedomāties, kas tagad notiek manā ģimenē?
- Man vienmēr šķita, ka tās senču būšanas viņiem ir pie vienas vietas.
- Bija - kamēr viņi uzskatīja, ka mums ir zilās asinis. Ka mūsu senči ir ieradušies šeit uz Mayflower klāja ar nevainojamiem ciltsrakstiem! Tagad viņu attieksme ir pat ļoti nopietna. Mamma jau divas dienas nav izgājusi no mājas. Es negribu zināt, ko viņi vēl uzraks.
Pēc divām dienām tika uzrakts kaut kas krietni ļaunāks. Mēja nezināja, kas tas ir, bet Enija bija uzrakstījusi šokējošu zingu: Godīgi sakot, neesmu pārliecināta, ka mums vajag visu zināt. Kad viņas satikās tualetē, Mēja nespēja noticēt, ka Enija ir uzrakstījusi to pati savām rokām. “Sfēra”, protams, nevarēja to izdzēst, bet kāds (Mēja cerēja, ka tā bija pati Enija) bija pārveidojis ziņu, un tagad tā vēstīja: Mums nevajag zināt visu, kamēr nav sagatavota pienācīga datu uzglabāšanas bāze. Mēs negribam neko zaudēt!
- Protams, es to uzrakstīju, - sacīja Enija. - Vismaz pirmo variantu.
Un Mēja bija lolojusi cerību, ka tā ir kāda briesmīga elektroniska kļūme.
- Kā tu varēji kaut ko tādu uzrakstīt?
- Vienkārši es tā uzskatu. Tu nezini, kā tas ir.
- Es zinu, ka nezinu. Bet ko tu gribēji panākt? Vai tad tu nesaproti, ka esi sūdos līdz acīm? Kā tu - jā, tieši tu -varēji paust šādu domu? Tu esi pagātnes izzināšanas centrālais tēls un tagad saki... Ko tu īsti saki?
- Pati nezinu. Zinu tikai to, ka man reiz pietiek. Vajag pielikt tam punktu.
- Kam tad?
- Pabeigtajai Pagātnei. Un tamlīdzīgiem rīkiem.
- Tu labi zini, ka tas nav tavos spēkos.
- Es vismaz mēģināšu.
- Tev noteikti jau ir lieli sūdi.
-Jā, bet Gudrie ir man parādā šo vienu pakalpojumu. Es to nepārcietīšu. Viņi jau ir atbrīvojuši mani no dažiem pienākumiem. Un labi - man ir vienalga. Bet, ja viņi nepārtrauks šo eksperimentu, es ieslīgšu komā. Es jau tagad tik tikko turos uz kājām, nespēju paelpot.
Bridi viņas sēdēja klusējot. Varbūt labāk iet prom? Enijas centrālais balsts bija izļodzījies, viņa bija zaudējusi līdzsvaru, spējīga uz pārsteidzīgu, nelabojamu rīcību. Pat saruna ar viņu tagad bija zināms risks.
Enija ar grūtībām ievilka elpu.
- Elpo, Enij!
- Es taču teicu, ka nevaru. Neesmu gulējusi jau divas dienas.
- Kas īsti ir noticis? - Mēja pajautāja.
- Viss kaut kas. Nekas. Viņi ir uzrakuši kaut ko briesmīgu par maniem vecākiem. īpaši briesmīgu.
- Un kad to publiskos?
- Rit.
- Skaidrs. Varbūt tas nav nemaz tik ļauni, kā tev šķiet.
- Tas ir daudz ļaunāk, nekā tu vari iedomāties.
- Pastāsti man. Varu derēt, ka tas nav nekas īpašs.
- Tas ir īpašs, Mēja. Pat ļoti īpašs. Pirmkārt, es uzzināju, ka maniem vecākiem bija atvērtā laulība vai kaut kas tamlīdzīgs. Es neesmu ar viņiem par to runājusi, bet ir atrastas fotogrāfijas un video, kur viņi ir kopā ar dažādiem citiem cilvēkiem. Kaut kas līdzīgs abpusējai sērijveida neuzticībai. Vai tas nav nekas īpašs?
- Un kā tu zini, ka tas bija kaut kas tāds? Varbūt viņi vienkārši bija ar kādu kopā? Tas notika astoņdesmitajos gados, vai ne?
- Drīzāk deviņdesmitajos. Un nav nekādu šaubu, kas tas ir.
- Sekss?
- Nē, tikai mīlināšanās. Vienā bildē tēvs ir apķēris kādu sievieti ap vidu un ar otru grābstās gar krūtīm. Pretīgi! Citās redzama mamma ar kādu bārdainu vīrieti, abi pliki. Droši vien šis cilvēks nomira un fotogrāfijas kāds nopirka izpārdošanā. Tad tās tika skenētas un ieliktas mākonī, un viņi atrada mammu, veicot globālo seju identifikāciju. Viņa stāv plika līdzās kaut kādam baike-ram, it kā pozētu skolas albumam.
- Diez kas nav.
- Bet kurš tās bildes uzņēma? Vai tur bija vēl kāds? Kas? Kāds izpalīdzīgs kaimiņš?
- Vai tu viņiem ko jautāji?
- Nē. Bet tas vēl nav viss. Es jau grasījos ar viņiem runāt, kad uzpeldēja vēl kaut kas. Un tas ir daudz smagāks gadījums - šīs bildes ir tīrais sīkums salīdzinājumā ar video.
- Kas par video?
- Tā ir viena no retajām reizēm, kad viņi ir kopā - vismaz naktī. Ieraksts ir tapis ostā, un tur bija novērošanas kamera; droši vien noliktavās glabājās kaut kādas preces. Un šī kamera ir fiksējusi, kā viņi tur pa nakti izklaidējas.
- Nodarbojas ar seksu?
- Nē, daudz ļaunāk. Tas ir briesmīgi, Mēja, pilnīgs murgs. Mani vecāki ik pa laikam rīko šādus burziņus -sanāk precēti pāri un kārtīgi nodod pa bundžām. Viņi paši man to ir teikuši. Viņi kaut ko salietojas, sadzeras, iet dejot, vazājas apkārt līdz rītam. Tā viņi atzīmē savu kāzu gadadienu. Reizēm tepat pilsētā, citreiz dodas uz Meksiku vai kādu līdzīgu vietu. Vārdu sakot, uzdzīvo visu nakti, lai atcerētos jaunību, atsvaidzinātu laulības dzīvi vai sazin ko vēl.