- Skaidrs.
- Vārdu sakot, tas notika viņu kāzu gadadienā. Man tolaik bija seši gadi.
- Un?
- Nu, ja es vēl nebūtu piedzimusi... Bļāviens! Labi. Nezinu, kas bija pirms tam, bet ap vieniem naktī viņi parādās kadrā. Dzer vīnu, šūpojot kājas virs ūdens, un sākumā tas viss šķiet gana nevainīgi un garlaicīgi. Bet tad kadrā parādās kāds vīrietis un tenterē apkārt kā iereibis bomzis. Vecāki skatās uz viņu, vēro, kā viņš tur slamstās. Šķiet, ka viņš kaut ko saka, bet viņi tikai pasmejas un turpina dzert vīnu. Kādu brīdi nekas nenotiek, bomzis nozūd ārpus kadra, bet pēc minūtēm desmit atgriežas un iekrīt no krastmalas ūdenī.
Mejai aizrāvās elpa. Viņa saprata, ka tas nav uz labu. - Un tavi vecāki to redzēja?
Enija bija sākusi šņukstēt. - Tur jau tā nelaime - viņi nevarēja to neredzēt. Tas notika kādu trīs pēdu attālumā no tās vietas, kur viņi sēdēja. Ierakstā redzams, kā viņi pielec kājās, noliecas virs ūdens un kaut ko kliedz. Var redzēt, ka viņi ir uztraukušies, paskatās apkārt, meklējot telefonu vai kaut ko tādu.
- Un tur bija telefons?
- Nezinu. Šķiet, ka ne. Vismaz viņi visu laiku ir kadrā, un tas ir pats ļaunākais. Viņu acu priekšā cilvēks iekrīt ūdenī, bet viņi mierīgi paliek uz vietas. Neskrien meklēt palīdzību, zvanīt policijai vai tamlīdzīgi. Nelec ūdenī, lai viņu glābtu. Kādu brīdi viņi papsihoja, tad atkal apsēdās, un mamma uzlika galvu tētim uz pleca. Viņi palika tur vēl kādas desmit minūtes, pēc tam piecēlās un devās prom.
- Varbūt viņi bija šokā.
- Mēja, viņi vienkārši piecēlās un aizgāja. Nepiezvanīja uz 911, neko nedarīja. Par notikušo nekur nav ziņots, tas nav nekur reģistrēts. Nākamajā dienā ķermeni atrada, un izrādījās, ka šis cilvēks pat nebija bomzis. Mazliet garīgi atpalicis puisis, kurš dzīvoja kopā ar vecākiem un strādāja kulinārijā par trauku mazgātāju. Un mani vecāki vienkārši noskatījās, kā viņš slīkst.
Nu jau Enija skaļi elsoja.
- Vai tu ar viņiem runāji?
- Nē. Es nevaru ar viņiem runāt, vismaz pagaidām ne. Man viņi riebjas.
- Bet tas vēl nav publicēts?
Enija brīdi klusēja, acīmredzot skatījās pulkstenī. - Drīz būs. Ir atlikušas nepilnas divpadsmit stundas.
- Un ko saka Beilijs?
- Viņš neko nevarot darīt. Tu taču viņu pazīsti.
- Varbūt es varu, - sacīja Mēja, lai gan viņai nebija nekādu ideju. Šķita, ka Enija netic Mejas spējai aizkavēt vai apturēt vētru, kas strauji virzījās uz viņas pusi.
- Tāda maucība! Bļāviens! - Enija iesaucās, it kā tikko būtu to aptvērusi. - Man vairs nav vecāku.
Kad sarunas laiks bija beidzies, Enija atgriezās savā kabinetā, lai, viņas vārdiem sakot, apgultos un vairs nekad neceltos. Mēja devās uz savu veco darba vietu. Viņai vajadzēja padomāt. Viņa apstājās durvju ailā, kur Kaldens bija viņu vērojis, un skatījās uz KP jauniņajiem. Viņu godīgais darbs un ritmiskās galvas kustības nomierināja, klusie “jā” un “nē”, “patīk” un “nepatīk” radīja iespaidu, ka viss ir pareizi - tieši tā, kā tam jābūt. Ik pa brīdim kāds pacēla galvu un uzsmaidīja viņai, īsi pamāja viņas vērotājiem un tad turpināja strādāt. Mēju pārņēma lepnums par viņiem un “Sfēru”, kur strādā tik kristālskaidri cilvēki. Viņi bija atvērti, patiesi un neko neslēpa, nepaturēja pie sevis, nejauca citiem prātu.
Turpat netālu sēdēja kāds jauniņais - gadus divdesmit divus vecs puisis ar kuplu matu ērkuli, kas apņēma viņa galvu kā dūmu mutulis. Pilnīgi koncentrējies darbam, viņš pat nepamanīja, ka Mēja stāv viņam aiz muguras. Puisis vienlaikus atbildēja uz klientu un Sfēras Aptaujas jautājumiem. Pirksti skraidīja pa taustiņiem ātri un veikli, gandrīz bez skaņas. - Nē, nē, patīk, nepatīk, - viņš bubināja, ar ātru, vieglu kustību klanot galvu. - Jā, jā, nē, Kankuna, niršana ar akvalangu, luksusa kūrorts, vīkenda ceļojums, janvāris, janvāris, neinteresē, trīs, divi, patīk, patīk, nepatīk, jā, Prada, Converse, nē, nepatīk, nepatik, patīk, Parīze.
Vērojot viņu, Mēja saprata, kā atrisināt Enijas problēmu. Draudzenei bija vajadzīgs atbalsts, apziņa, ka viņa nav viena. Un piepeši viss nostājās savās vietās -risinājums, protams, bija rodams pašā “Sfērā”. Pasaulē bija miljoniem cilvēku, kuri neapšaubāmi nostāsies Enijas pusē, radīs tūkstošiem dažādu iespēju sniegt viņai palīdzīgu roku. Ciešanas ir mokošas tikai tad, ja cilvēks cieš klusumā, vienatnē. Sāpes, kas ir pieredzētas publiski, mīlošu miljonu acu priekšā, vairs nav nekādas sāpes. Tā ir kopības izjūta.
Mēja pagriezās un devās uz jumta terasi. Viņai bija jāizpilda pienākums ne tikai pret draudzeni, bet arī pret saviem vērotājiem. Ieraudzījusi, cik neviltoti un godīgi ir
KP jaunieši - kaut vai šis puisis ar kuplajiem matiem viņa jutās kā pēdējā liekule. Kāpjot augšup pa kāpnēm, Mēja izvērtēja sevi un savas iespējas. Vēl pirms īsa brīža viņa bija apzināti visu slēpusi, izslēgusi skaņu, un šī rīcība bija pielīdzināma meliem - Mēja bija melojusi miljoniem cilvēku, kuri ticēja tam, ka viņa vienmēr ir atklāta un patiesi caurredzama.
Mēja pārlaida skatienu parkam, un vērotāji sāka brīnīties, uz ko viņa skatās, kāpēc klusē.
- Gribu, lai jūs redzētu to, ko redzu es, - viņa paskaidroja.
Enija gribēja paslēpties, nolīst savā alā un ciest vienatnē. Mēja saprata, ka viņai vajadzētu būt lojālai un cienīt šo vēlmi. Bet vai uzticība vienam cilvēkam var būt svarīgāka par uzticību miljoniem? Vai tieši šāda pieeja, sīku personisko interešu stādīšana augstāk par vispārējo labumu, nebija novedusi pie daudzām vēsturiskām kļūmēm? Un atkal risinājums bija Mejas acu priekšā, viņai visapkārt. Viņai vajadzēja palīdzēt Enijai un reabilitēties vērotāju priekšā, un abi šie mērķi bija sasniedzami ar vienu drosmīgu soli. Mēja paskatījās, cik ir pulkstenis. Līdz Pēddziņa prezentācijai bija vēl divas stundas. Stāvot uz jumta terases, viņa centās sakopot domas un formulēt skaidru un saprotamu paziņojumu, tad atgriezās nozieguma vietā, proti, tualetē. Ieskatījusies spogulī, Mēja jau skaidri zināja, kas viņai jāsaka, un dziļi ievilka elpu.
- Sveicināti, draugi! Gribu jums kaut ko teikt, un tas nav nekas labs. Tomēr es uzskatu, ka man tas ir jādara. Kā daudzi nojums zina, pirms nepilnas stundas es ienācu šajā tualetē un iegāju otrajā kabīnē, kuru jūs šeit redzat. -Mēja pagriezās pret kabīņu rindu. - Bet es nenācu šurp nokārtoties, vienkārši izmantoju iespēju izslēgt skaņu, lai parunātu ar savu draudzeni Eniju Elertoni.
Aprocē spietoja vairāki simti ziņu, un pagaidām populārākā jau bija viņai piedevusi: Sarunas tualetē neskaitās. Neraizējies! Mēs tev ticam.
- Gribu pateikties visiem, kuri sūta man labus vārdus, - Mēja turpināja. - Bet mana atzīšanās šoreiz nav galvenais, daudz svarīgāk ir tas, par ko mēs runājām. Vairums no jums jau zina, ka Enija piedalās kādā “Sfēras” eksperimentā, proti, ir izmēģinājumu trusītis programmai, kura var izpētīt cilvēka izcelsmi tik tālā pagātnē, cik to ļauj pašreizējās tehnoloģijas. Šo pētījumu gaitā atklājās, ka daži no Enijas senākajiem priekštečiem ir darījuši visnotaļ nosodāmas lietas, un tas viņu ļoti sarūgtina. Bet tas vēl nav viss - rit tiks publiskoti vēl daži netīkami fakti, un tas ir vēl sāpīgāk, jo attiecas uz pavisam nesenu pagātni.
Mēja uzmeta skatienu aprocei - 3 202 984 aktīvo vērotāju, teju divreiz vairāk nekā pirms minūtes. Mēja zināja, ka daudzi atver viņas videoplūsmu ari darbavietā, bet aktīvi vēro tikai īpašos gadījumos. Tagad viņas paziņojuma turpinājumu dzirdēs miljoniem cilvēku, un Mejai vajadzēja šo miljonu atbalstu, lai mīkstinātu rītdienas kritienu. Enija bija to pelnījusi.