- Tātad šī ir Fiona Haibridža. Dzimusi Anglijas pilsētā Mančestrā, vecums - četrdesmit četri gadi. 2002. gadā viņu notiesāja par trīskāršu slepkavību. Ieslēgusi savus trīs bērnus pieliekamajā, viņa uz mēnesi aizbrauca uz Spāniju. Visi bērni bija jaunāki par pieciem gadiem un nomira bada nāvē. Fionu ieslodzīja kādā Anglijas cietumā, bet viņai izdevās pavedināt apsargu, un tas palīdzēja viņai bēgt. Nu jau desmit gadus Fiona nekur nav manīta, un policija ir atmetusi cerību viņu notvert. Bet es esmu pārliecināta, ka mēs to varam - tagad, kad mums ir nepieciešamie rīki un visu “Sfēras” lietotāju atbalsts.
- Labi, - Mejai ausī atskanēja Stentona balss. - Pastāsti par Lielbritāniju.
- Kā jūs jau zināt, vakar mēs brīdinājām trīs miljardus “Sfēras” lietotāju, ka šodien nāksim klajā ar kādu ļoti svarīgu paziņojumu. Patlaban mūs vēro... - Mēja pagriezās pret ekrānu un skatījās, kā mirgo skaitītāja cipariņi, līdz tas apstājās pie skaitļa 1 109 001 887. - Nu, vairāk nekā miljards cilvēku. Tagad paskatīsimies, cik vērotāju ir Lielbritānijā. - Otrs skaitītājs apstājās pie skaitļa 14 028 981. - Lieliski. Mums ir zināms, ka Fionas pase ir nederīga jau daudzus gadus un, visticamāk, viņa joprojām atrodas Lielbritānijā. Kā jums šķiet - vai četrpadsmit miljoni britu un miljards lietotāju visā pasaulē varēs atrast Fionu Haibridžu divdesmit minūšu laikā?
Zālē nogranda skaļš “jā”, bet patiesībā Mejai nebija ne jausmas, vai viņiem kaut kas sanāks. Viņa nebūtu īpaši pārsteigta, ja šo sievieti neizdotos atrast vai arī tas aizņemtu trīsdesmit minūtes vai pat stundu. Tomēr, pilnā mērā izmantojot visu “Sfēras” lietotāju spēku, vienmēr tika gūti pilnīgi negaidīti, pārsteidzoši rezultāti. Mēja bija pārliecināta, ka līdz lenča pārtraukuma beigām viss būs noskaidrojies.
- Nu, vai visi ir gatavi? Taimeri, lūdzu! - Ekrāna stūrī parādījās liels taimeris ar sešiem cipariem, kas rādīja stundas, minūtes un sekundes.
- Vispirms parādīšu jums dažas no grupām, kuras kopā ar mums strādā pie šī projekta. Austrumanglijas Universitāti, lūdzu! - Atvērās logs ar reālā laika video -lielā auditorijā bija sapulcējušies simtiem studentu, kuri nu līksmi sveica sfēristus. - Tagad paskatīsimies Līdsu. -Uz ekrāna parādījās pilsētas laukums ar silti saģērbušos ļaužu pūli; acīmredzot Līdsā bija auksts un vējains laiks. - Ar mums strādās desmitiem šādu grupu Lielbritānijā un, protams, visi, kas mūs šobrīd vēro. Vai esat gatavi sākt? - Pūlis Līdsā pacēla rokas un korī uzgavilēja, viņiem pievienojās Austrumanglijas studenti.
- Lieliski, - bilda Mēja. - Un tagad - uzmanību, gatavību... Starts!
Mēja pamāja ar roku kā tiesnesis sacensībās, un līdzās Fionas fotogrāfijai parādījās vairāki komentāru stabiņi, populārākie - pašā augšā. Tobrīd populārākā komentāra autors bija Saimons Henslijs no Braitonas: Vai mēs patiešām gribam atrast šo monstru? Viņa līdzinās Putnubiedēk-lim no “Oza zemes burvja”.
Zālē atskanēja smiekli.
- Labi. Laiks mest jokus pie malas. - Mēja pievērsa skatienu ekrānam.
Citā stabiņā parādījās lietotāju fotogrāfijas, kurās bija redzamas Fionai līdzīgas sievietes. Pēc trim minūtēm bija izliktas jau 202 fotogrāfijas, un lietotāji sāka balsot, lai noskaidrotu, kuras sievietes visvairāk līdzinās meklēšanas objektam. Pēc četrām minūtēm tika izraudzītas piecas galvenās kandidātes: viena dzīvoja Oregonas pilsētā Bendā, otra - Banfa Kanādā, vēl viena - Glāzgovā. Un tad notika viens no tiem brīnumiem, kas ir iespējami tikai tad, ja visi “Sfēras” lietotāji tiecas sasniegt kopīgu mērķi: noskaidrojās, ka divas fotogrāfijas ir uzņemtas vienā un tajā pašā vietā - Velsas pilsētā Karmartenā. Šķita, ka abās ir redzama viena un tā pati sieviete, ļoti līdzīga Fionai Haibridžai.
Vēl pēc deviņdesmit sekundēm kāda lietotāja atpazina šo sievieti, kura dēvēja sevi par Fatimu Hilenskiju, un visi nosprieda, ka tas ir daudzsološs fakts. Vai bēguļojošs cilvēks pilnībā mainīs vārdu vai tomēr jutīsies drošāk, paturot agrākos iniciāļus? Vārds būs gana atšķirīgs, lai neradītu aizdomas potenciālos vajātājos, bet ļaus tikai nedaudz mainīt veco parakstu.
Karmartenā vai tās apkaimē dzīvoja septiņdesmit deviņi vērotāji, un trīs no viņiem apgalvoja, ka redz šo Fatimu gandrīz katru dienu. Tas jau bija gana cerīgi, bet tad kāda sieviete, Grēthena Karapčeka, izlika ziņu no mobilā telefona: viņa strādājot kopā ar šo sievieti veļas mazgātavā pie Svonsas. Simtiem tūkstoši balsu izvirzīja šo ziņu pirmajā vietā, un visi mudināja Grēthenu nekavējoties sameklēt darbabiedri un uzņemt fotogrāfijā vai video. Lielākā daļa vērotāju bija pārliecināti, ka viņa ir atradusi īsto personu, lai gan vēl miljoniem cilvēku pārbaudīja citas versijas. Mēja un pārējie sferisti nenovērsa skatienu no ekrāna, vērojot, kā Grēthenas kamera manevrē starp milzīgām, kūpošām mašīnām un darbabiedrēm, kuras pavada viņu ar ziņkārīgiem skatieniem. Viņa strauji virzījās caur alai līdzīgo telpu, tuvojoties kārnam, salīkušam stāvam, kas laida veļas rullī palagu.
Mēja paskatījās uz taimeri - sešas minūtes un trīsdesmit trīs sekundes. Sievietes galvas formā un kustībās bija kaut kas tāds, ka viņa nešaubījās - tā patiešām ir Fiona Haibridža. Kad sieviete ieraudzīja Grēthenas kameru slīdam uz viņas pusi, skatiens pauda ne tikai pārsteigumu vai apjukumu; acīmredzot viņa saprata, ko tas nozīmē. Tā raugās dzīvnieks, kurš ir pieķerts rakņājamies atkritumos; izmisīgajā skatienā vīdēja sapratne un vainas apziņa.
Mēja aizturēja elpu; šķita, ka sieviete tūlīt padosies un sāks runāt kameras priekšā, atzīstot, ka ir pastrādājusi briesmīgu noziegumu un nu pēdīgi atmaskota.
Bet viņa metās bēgt.
Labu bridi kamera palika uz vietas un rādīja, kā Fiona Haibridža - jo nu vairs nebija nekādu šaubu, ka tā ir viņa, - izskrien cauri telpai un metas augšā pa kāpnēm.
- Ķeriet viņu! - Mēja iesaucās, un Grēthenas kamera metās pakaļ bēglei. Mēja jau sāka uztraukties, ka visi pūliņi būs veltīgi - noziedzniece būs atrasta un atkal pazaudēta darbabiedres tūļības dēļ. Kamera lēkādama traucās augšup pa betona kāpnēm un tālāk pa izdedžu bloku gaiteni, līdz sasniedza durvis ar mazu kvadrātveida lodziņu, kurā vidēja baltas debesis.
Kad durvis atsprāga vaļā, Mēja ar milzu atvieglojumu ieraudzīja, ka bēgle ir iedzīta stūri un viņu ir ielencis bariņš cilvēku, visi notēmējuši uz viņu savus tālruņus. Bēgt vairs nebija nekādas iespējas, un sievietes seja savilkās izmisīgā grimasē, kas pauda reizē bailes un izaicinājumu. Šķita, ka viņa meklē kādu spraugu drūzmā, vājāku vietu, pa kuru varētu izlauzties no aplenkuma. - Tu esi dimbā, bērnu slepkava! - kāds iesaucās, un Fiona sabruka, noslīdēja gar sienu zemē un paslēpa seju rokās.
Pēc pāris sekundēm notikuma vietā uzņemtie video parādījās uz lielā ekrāna, un publika varēja vērot Fionas Haibridžas vaibstu mozaīku, viņas salto, skarbo seju desmit rakursos, kas visi apliecināja viņas vainu.
- Nolinčosim viņu! - iesaucās kāda balss ārpus kadra.
- Neviens nedrīkst viņu aiztikt! - Mejai pie auss nošņācās Stentons.
- Neaiztieciet viņu! - Mēja vērsās pie pūļa. - Vai kāds ir izsaucis policiju? Konsteblus?
Pēc pāris minūtēm iegaudojās sirēnas un autostāvvietā spēji nobremzēja divas policijas mašīnas. Mēja paskatījās uz taimeri - kad četri konstebli pieskrēja pie