Fionas Haibridžas un uzlika viņai roku dzelžus, tas rādīja desmit minūtes un divdesmit sešas sekundes.
- Domāju, ka viss ir galā, - sacīja Mēja un izslēdza taimeri.
Zālē nogranda vētrainas ovācijas, un jau pēc dažām sekundēm visa pasaule sirsnīgi sveica Fionas ķērājus.
- Atslēdz videoplūsmu, - atskanēja Stentona balss. - Ļausim viņai saglabāt kaut kripatiņu cilvēciskās cieņas.
Mēja atkārtoja norādījumu tehniķiem, un video logi nozuda, ekrāns atkal kļuva melns.
- Nu ko, - Mēja uzrunāja publiku. - Pat es nebiju gaidījusi, ka tas būs tik vienkārši. Un mēs izmantojām tikai dažus no mūsu rīcībā esošajiem rīkiem.
- Pameklēsim vēl kādu! - kāds iesaucās.
- Kāpēc gan ne? - Mēja pasmaidīja un pašķielēja uz aizkulisēs stāvošo Beiliju, kurš paraustīja plecus.
- Tikai ne noziedznieku, - austiņā atskanēja Stentona balss. - Ņemsim kādu parastu cilvēku.
Mejas seja izplūda smaidā.
- Lai notiek! - Viņa žigli sameklēja planšetē fotogrāfiju un pārnesa to uz lielo ekrānu. Tā bija Mersera fotogrāfija, uzņemta pirms trim gadiem, kad viņi vairs nesatikās, bet bija vēl gana tuvi; viņi abi stāvēja līdzās pirms pārgājiena pa kādu piekrastes taku.
Līdz šim Mejai nebija ienācis prātā meklēt Merseru, izmantojot “Sfēras” iespējas, bet tagad šķita, ka tā ir lieliska ideja. Vai var vēl labāk pierādīt viņam, ka globālais tīmeklis ir dižens un visaptverošs spēks, aiz kura stāv miljardiem cilvēku? No viņa skepticisma nepaliks ne miņas.
- Mūsu otrais objekts necenšas bēgt no atbildības likuma priekšā, - Mēja uzrunāja publiku. - Varētu teikt, ka viņš bēg no draudzības.
Publika iesmējās, un viņa pasmaidīja.
- Tas ir Mersers Medeiross. Es ļoti gribētu ar viņu satikties, bet neesmu redzējusi jau vairākus mēnešus. Tāpat kā Fiona Haibridža, Mersers dara visu iespējamo, lai viņu nevarētu atrast. Paskatīsimies, vai varam pārspēt savu iepriekšējo rekordu. Vai visi ir gatavi? Laiks! -Taimeris sāka skaitīt sekundes.
Pirmajās deviņdesmit sekundēs uz ekrāna parādījās simtiem ziņu un fotogrāfiju, kuras izlika Mersera paziņas no skolas un koledžas laikiem, draugi un darbabiedri. Dažās fotogrāfijās bija arī Mēja, un tas uzjautrināja visus klātesošos. Šim informācijas birumam sekoja garlaicīga pauze - veselas četrarpus minūtes neienāca neviena būtiska ziņa par viņa pašreizējo atrašanās vietu, un Mēja jau ļāvās panikai. Kāda no Mersera bijušajām draudzenēm arī gribēja noskaidrot, kur viņš ir, jo pie viņa esot palicis viņas akvalangs. Kādu brīdi šī ziņa turējās pirmajā vietā, bet tad to izkonkurēja zings no Džasperas Oregonā.
Šķiet, ka es redzēju šo džeku mūsu pārtikas veikalā. Tūlīt pārbaudīšu.
Ziņas autors Ādams Frankentālers sazinājās ar kaimiņiem, un pēc brīža visi bija vienisprātis, ka ir redzējuši Merseru pārtikas un dzērienu veikalā, kā arī bibliotēkā. Tad atkal iestājās mokoša pauze, jo neviens nezināja, kur viņš dzīvo. Taimeris rādīja septiņas minūtes un trīsdesmit vienu sekundi.
- Labi, - Mēja bilda. - Laiks ķerties pie efektīvākiem rīkiem. Pārbaudīsim nekustamo īpašumu aģentu datus, kredītkartes un mobilo tālruni, bibliotēkas lasītāju reģistru, visu, kas varētu mūs uzvest uz viņa pēdām. Stop! -Paskatījusies uz ekrānu, Mēja ieraudzīja divas adreses, abas tajā pašā Oregonas pilsētiņā. - Vai ir zināms, kā mēs tās ieguvām? - viņa pajautāja, bet tas vairs nebija svarīgi. Notikumi sāka attīstīties straujā tempā.
Jau pēc dažām minūtēm uz abām vietām traucās automašīnas, pasažieri filmēja notiekošo ar mobilajām ierīcēm. Viens dzīvoklis bija turpat pilsētā, virs homeopātisko līdzekļu veikaliņa varenu sekvoju ielokā. Kamera rādīja roku, kas klauvē pie durvīm, tad ieskatījās pa logu. Pēdīgi durvis atvērās, un kamera pavērsās lejup - tur stāvēja gadus piecus vecs puišelis, acīm redzami izbijies, ieraugot pie savām durvīm veselu baru cilvēku.
- Vai šeit dzīvo Mersers Medeiross? - pajautāja kāda balss.
Zēns pagriezās un nozuda dzīvokļa tumsā. - Tēt!
Pirmajā brīdi Mēja šausmās nodomāja, ka tas ir Mer-sera dēls, - viss notika pārāk ātri, lai viņa spētu kārtīgi parēķināt. Vai viņam jau būtu dēls? Nē, tas nevar būt viņa bioloģiskais bērns. Varbūt viņš dzīvo ar sievieti, kurai ir bērni?
Tad durvju ailā iezīmējās kāds siluets, un tas noteikti nebija Mersers. Uz sliekšņa stāvēja gadus četrdesmit vecs vīrietis ar kazbārdiņu, ģērbies flaneļa kreklā un sporta biksēs. Tā bija maldīga norāde. Bija pagājušas astoņas minūtes un dažas sekundes.
Citi pa to laiku traucās uz otru vietu, kas atradās mežā, augstu kalna nogāzē. Šo video nu rādīja galvenajā logā uz lielā ekrāna, un visi ar aizturētu elpu vēroja, kā automašīna brauc augšup pa līkumotu meža ceļu un apstājas pie lielas, pelēkas mājas.
Šoreiz video bija uzņemts daudz prasmīgāk, attēlā bija skaidri redzams, kā jauna sieviete ar šķelmīgu smaidu klauvē pie durvīm un viena uzacs draiski paraujas uz augšu.
- Merser? - viņa pajautāja caur durvīm. - Vai tu tur esi, Merser? Vai taisi kādu jaunu lustru?
Mēju nokaitināja viņas familiārais tonis, ari Merseram noteikti nepatiktu pēdējā jautājuma zobgalīgā pieskaņa. Kaut nu viņš ātrāk atvērtu durvis un Mēja pati varētu ar viņu parunāt! Bet durvis joprojām bija ciet.
- Merser! - atkal iesaucās jaunā sieviete. - Es zinu, ka tu tur esi. Mēs redzam tavu mašīnu. - Kamera pavērsās pret piebraucamo ceļu, un Mēja satraukta ieraudzīja, ka tur patiešām stāv Mersera pikaps. Kamera pagriezās vēlreiz, ietverot kadrā desmit vai divpadsmit cilvēkus, kuri savās beisbola cepurītēs izskatījās pēc vietējiem iedzīvotājiem; vismaz viens no viņiem bija ģērbies kamuflāžas tērpā. Kad uz ekrāna atkal parādījās ārdurvis, pūlis bija sācis skandēt: - Merser! Merser! Merser!
Mēja paskatījās uz taimeri - 9 minūtes un 24 sekundes. Viņi vismaz par minūti uzlabotu Fionas rekordu, ja Mersers tūlīt pat atvērtu durvis.
- Ejiet uz otrām durvīm! - sacīja jaunā sieviete. Uz ekrāna parādījās jauna videoplūsma, kāda kamera šķērsoja lieveni un ielūkojās logos. Šķita, ka tur neviena nav. Aiz stikla vīdēja tikai makšķerkāti, stūrī nokrauti briežu ragi, grāmatu un papīru kaudzītes līdzās noputējušiem dīvāniem un krēsliem. Mēja ieraudzīja uz kamīna plaukta pazīstamu fotogrāfiju - Mersers ar brāļiem un vecākiem ceļojumā uz Josemitu nacionālo parku. Viņa atcerējās šo fotogrāfiju un nešaubījās, ka tā ir Mersera ģimene, jo viņai vienmēr bija licies savādi un reizē aizkustinoši, ka sešpadsmitgadīgais Mersers nekaunējās no savām jūtām un bija nolicis galvu mātei uz pleca.
- Merser! Merser! Merser! - balsis turpināja skandēt.
Varbūt viņš ir devies kādā pārgājienā vai gluži kā alu cilvēks vāc mežā malku? Tādā gadījumā viņš var neatgriezties vēl stundām ilgi. Mēja jau grasījās paziņot, ka meklēšanu var uzskatīt par izdevušos, un beigt prezentāciju - vismaz viņai nebija ne mazāko šaubu, ka Mersers ir atrasts. Piepeši atskanēja kāda griezīga balss.
- Viņš ir tur! Uz ceļa!
Abas kameras sakustējās un sāka mežonīgi lēkāt, to īpašniekiem skrienot uz Toyota pikapa pusi. Pēc brīža abas kameras parādīja, kā tajā iekāpj kāds stāvs, un Mēja tūlīt pazina Merseru. Kad tās nonāca pietiekami tuvu, lai Mersers sadzirdētu viņas balsi, viņš jau atpakaļgaitā brauca uz ceļa pusi.
Kāds jauns vīrietis skrēja līdzās pikapam, līdz viņam izdevās pielipināt kaut ko pie pasažiera puses loga. Izbraucis uz meža ceļa, Mersers iespieda gāzes pedāli grīdā. Visi smiedamies metās uz savām mašīnām, lai dzītos viņam pakaļ, un pie mājas izcēlās pamatīgs juceklis.