Viens no vajātājiem uzrakstīja, ka esot pielicis pie pikapa loga Viziera kameru; tā tūlīt tika aktivizēta, uz ekrāna parādījās ļoti skaidrs Mersera attēls.
Mēja zināja, ka šīm kamerām ir vienvirziena audio-plūsma un viņa nevar runāt ar Merseru, bet tas bija ļoti svarīgi. Viņš noteikti vēl nezināja, ka tā ir Mejas iniciatīva, un viņu vajadzēja nomierināt, pateikt, ka tās nav ļaunprātīgas cilvēku medības. Tā ir vienkārši viņa draudzene Mēja, kura prezentē jauno Pēddzini un grib tikai pateikt dažus vārdus, kopā par to visu pasmieties.
Aiz pikapa loga kā izplūdis plankums zibēja meža siena zaļos, brūnos un pelēcīgi baltos toņos. Mersera mute atgādināja biedinošu, dusmu un baiļu cirstu brūci, un viņš ik pa brīdim veica pārgalvīgas virāžas, traucoties aizvien augstāk kalnos. Mēja jau sāka uztraukties, ka Merseram izdosies atrauties no vajātājiem, bet viņiem bija Viziera kamera ar tik perfektu attēlu, ka tas viss atgādināja aizraujošu kinofilmas epizodi. Mersers nu līdzinājās savam elkam Stīvam Makvīnam39 - dusmīgs, bet gana izturēts, lai novaldītu savu dzelzs zirgu. Mejai ienāca prātā, ka tas būtu labs realitātes šovs: cilvēki rāda vērotājiem, kā lielā ātrumā kāds brauc pa gleznainiem apvidiem. Varētu nosaukt to “Viņa teica: Piedod gāzi!". Piepeši Mēju izrāva no domām Mersera niknā balss.
- Bļāviens! - viņš iesaucās. - Bļāviens!
Viņš bija ieraudzījis kameru, un videoattēls sāka slīdēt lejup - Mersers nolaida loga stiklu. Interesanti, kas gūs virsroku - kameras līmviela vai automātiskais logu atvērējs? Pēc pāris sekundēm Mēja guva atbildi - kamera tika norauta no stikla, mežonīgi griežoties aizlidoja pa gaisu un nokrita uz ceļa. Video logā virpuļoja koki, tad ceļa segums, līdz beidzot kameras acs apstājās un pievērsās debesīm.
Taimeris rādīja 11 minūtes un 51 sekundi.
Uz dažām ilgām minūtēm Mersers nozuda no vērotāju redzesloka. Mēja cerēja, ka viņu kuru katru brīdi panāks kāda no vajātāju mašīnām, bet Mersers nebija redzams nevienā no četriem video logiem. Viņi visi bija uz dažādiem ceļiem, un, spriežot pēc sarunām, nevienam nebija ne jausmas, kur viņš ir.
- Nu ko, - sacīja Mēja, zinādama, ka tūlīt pārsteigs skatītājus. - Palaidiet dronus! - viņa iesaucās draudīgā raganas balsī.
Pagāja vēl trīs mokoši ilgas minūtes, līdz gaisā pacēlās vienpadsmit bezpilota lidaparāti, kuri piederēja tuvākās apkaimes iedzīvotājiem. īpašnieku vadīti, tie traucās uz kalniem, kur, domājams, atradās Mersers. GPS sistēma pasargāja tos no sadursmēm, bet satelīta dati ļāva atrast zilganpelēko pikapu sešdesmit septiņās sekundēs. Taimeris rādīja 15 minūtes un 4 sekundes.
Dronu kameru attēli parādījās uz ekrāna, un publika nu varēja vērot kaleidoskopisku video logu režģi; turoties drošā attālumā cits no cita, lidaparāti rādīja pārsteidzošu pikapa attēlu kolāžu. Tas joprojām traucās kalnup caur varenu priežu mežu, un lielākā daļa dronu bija pārāk lieli, lai manevrētu starp kokiem, bet mazākie varēja nolaisties zemāk, tuvāk Merseram. Viens no mazākajiem, “Izlūks 10”, bija nolaidies starp kokiem un nu turējās līdzās vadītāja puses logam, nodrošinot stabilu un skaidru attēlu. Kad Mersers ievēroja tā klātbūtni un neatlaidību, viņa sejā atspoguļojās neviltotas šausmas, un Mēja nodomāja, ka vēl nekad nav viņu tādu redzējusi.
- Vai kāds var savienot mani ar “Izlūka 10” skaļruni? -viņa pajautāja. Logs vadītāja pusē bija nolaists, un, ja viņa runās caur drona skaļruni, Mersers dzirdēs viņas balsi, sapratīs, ka tā ir viņa. Mēja saņēma ziņu, ka audio-režīms ir aktivizēts.
- Merser! Tā esmu es, Mēja! Vai tu mani dzirdi?
Šķita, ka Mersers ir pazinis viņas balsi; viņš samiedza
acis un vēlreiz neticīgi paskatījās uz kameras pusi.
- Apstājies, Merser! Tā esmu tikai es, Mēja. - Un tad gandrīz smejoties piebilda: - Es tikai gribēju ar tevi sasveicināties.
Zālē atskanēja liksmi izsaucieni.
Publikas smieklu uzmundrināta, Mēja gaidīja, ka Mersers tiem pievienosies. Apstāsies, nogrozīs galvu apbrīnā par viņas fantastiskajām iespējām un pateiks kaut ko tamlīdzīgu: “Labi, tu esi guvusi virsroku. Es padodos. Tu uzvarēji.”
Bet viņš nesmējās un arī neapstājās, pat neskatījās uz lidaparāta pusi. Šķita, ka viņš ir pieņēmis kaut kādu lēmumu un cieši apņēmies to īstenot.
- Merser! Apturi mašīnu un padodies! Tu esi ielenkts! -Mēja sacīja teatrāli draudīgā balsī un pasmaidīja par domu, kas tikko bija iešāvusies prātā. - Tu atrodies... -viņa atkārtoja klusākā balsī un tad līksmi piebilda: - Draugu ielenkumā! - Kā jau viņa bija paredzējusi, zālē atkal atskanēja smiekli un sajūsmas saucieni.
Mersers traucās tālāk, jau vairākas minūtes nepievēršot uzmanību dronam. Mēja paskatījās uz taimeri -19 minūtes un 57 sekundes. Vai tam būs kāda īpaša nozīme, ja viņš apstāsies un paskatīsies uz kamerām? Viņš taču ir atrasts, vai ne? Viņi droši vien būtu pārspējuši Fionas Haibridžas rekordu, ja Mersers būtu pārtverts, kad skrēja uz mašīnu. Tieši tajā brīdī visi pārliecinājās, ka tas patiešām ir viņš. Mēja padomāja, ka vajadzētu atsaukt dronus un izslēgt kameras, jo Merseram bija uznācis kārtējais bizdings un viņš nepiekāpsies. Jebkurā gadījumā viņa jau bija pierādījusi to, ko gribēja pierādīt.
Tomēr Mēju kaitināja šī stūrgalvīgā nevēlēšanās padoties, atzīt savu sakāvi vai vismaz viņas rīcībā esošo tehnoloģiju brīnumaino spēku. Viņa saprata, ka neatlaidī-sies, iekams Mersers nebūs devis kādu kapitulācijas zīmi. Kāda tā varētu būt? Mēja nezināja, bet bija pārliecināta, ka drīz vien to ieraudzīs.
Piepeši ainava aiz pikapa loga krasi izmainījās, tumšo meža sienu aizstāja koku galotnes, debess zilgme un spoži balti mākoņi.
Mēja pavērās uz kāda augstāk lidojoša drona video-plūsmu. Mersers brauca pa šauru tiltu, kas savienoja divus kalnus virs simtiem pēdu dziļas aizas.
- Vai mēs varam pastiprināt skaņu? - viņa pajautāja.
Uz ekrāna parādījās skaņas stipruma skala, un rādītājs aizslīdēja no vidus līdz pašam galam.
- Merser! - Mēja iesaucās pēc iespējas draudīgākā balsī.
Apdullinošā trokšņa šokēts, puisis sarāvās, acis pašāvās uz lidaparāta pusi. Varbūt viņš pirmīt neko nebija dzirdējis?
- Merser! Tā esmu es, Mēja! - viņa atkārtoja, cerēdama, ka viņš tikai tagad ir sapratis, kas aiz tā visa stāv. Bet Mersers pat nepasmaidīja, tikai lēni nogrozīja galvu kā cilvēks smagas vilšanās brīdī.
Vēl divi lidaparāti nu karājās pie loga pasažiera pusē. No viena izlauzās skaļa vīrieša balss: - Tu esi gatavais pajoliņš! Apstājies, kad tev saka!
Mersers tramīgi paglūnēja uz balss pusi, tad atkal pievērsa skatienu ceļam, un viņa sejā atspoguļojās patiesas šausmas.
Mēja redzēja, ka video logu režģim nu ir pievienojušies divu tilta kameru attēli. Pēc pāris sekundēm atvērās vēl viens logs, kurā bija redzams tilts no upes krasta.
Trešais lidaparāts ierunājās smejošā sievietes balsī: - Padodies, Merser! Pakļaujies mūsu gribai! Esi mūsu draugs!
Mersers sagrieza stūri pa labi, it kā gribētu to notriekt, bet drons veikli atkārtoja pikapa kustību, saglabājot iepriekšējo distanci. - Tu nekur neaizbēgsi, Merser! -auroja sieviete. - Nekad un nemūžam! Viss ir beidzies. Padodies! Esi mūsu draugs! - Pēdējo teikumu viņa izteica lūdzošā bērna balstiņā un pati sasmējās par to, cik ērmīgi tā skan no matēta melna drona skaļruņa.
Publika auroja sajūsmā, un komentāri bira kā no pārpilnības raga, daudzi vērotāji rakstīja, ka vēl nekad nav redzējuši tik aizraujošu reālā laika video.
39
Stīvs Makvīns (1930-1980) - 20. gadsimta 60. un 70. gados populārs amerikāņu kinoaktieris.