Gavilēm zālē kļūstot aizvien skaļākām, Mersera sejā piepeši parādījās kaut kas jauns - savāds miers un apņēmība. Ar labo roku sagriezis stūri, viņš uz brīdi nozuda no video logiem. Kad pikaps atkal bija ietverts kadrā, tas šķērsoja tiltu un traucās uz betona apmales pusi tik ātri, ka tā noteikti nevarēja mašīnu apturēt. Pikaps izlauzās tai cauri un lēca; uz īsu brīdi radās iespaids, ka tas ir pacēlies spārnos, kalni bija redzami jūdzēm tālu. Tad mašīna nozuda no redzesloka.
Mēja automātiski paskatījās, ko rāda kamera upes krastā, un ieraudzīja, ka no tilta krīt kāds sīks, rotaļlietai līdzīgs priekšmets. Pēc mirkļa tas jau gulēja starp akmeņiem upes gultnē. Viņa labi zināja, ka tas ir Mersera pikaps, un kādā prāta nostūrī zināja arī to, ka šādā kritienā nevar izdzīvot, tomēr neviļus pārlaida skatienu pārējiem video logiem, cerēdama, ka Mersers stāv uz tilta un raugās lejup uz savu mašīnu. Bet uz tilta neviena nebija.
- Kā tu šodien jūties? - pajautāja Beilijs.
Viņi sēdēja bibliotēkā divi vien, ja neskaita Mejas vērotājus. Kopš Mersera nāves bija pagājusi jau nedēļa, bet to skaits bija palicis noturīgs - gandrīz divdesmit astoņi miljoni.
- Paldies, labi, - atbildēja Mēja, rūpīgi apsverot katru vārdu. Viņa iztēlojās, kā prezidentam neatkarīgi no situācijas jāatrod zelta vidusceļš starp nefiltrētām emocijām un rāmu pašcieņu, neatlaidīgi izkoptu savaldību. Mēja mēdza salīdzināt sevi ar valsts prezidentu, jo viņiem bija daudz kopīga: atbildība neskaitāmu cilvēku priekšā, spēja ietekmēt globālus notikumus. Un ar šo statusu bija saistītas jaunas, prezidenta līmeņa krīzes. Mersera nāve, Enijas nervu sabrukums. Mēja padomāja par Kenedijiem. - Šķiet, es vēl neesmu to īsti aptvērusi, - viņa sacīja.
- Un tas var arī nenotikt, vismaz ne uzreiz, - sacīja Beilijs. - Bēdas nenāk pēc saraksta, kā mums to gribētos. Bet es ceru, ka tu sevi nevaino, jo tas būtu pilnīgi lieki.
- Tas nav tik viegli, - viņa atbildēja un sarauca degunu. Tie nebija prezidenta cienīgi vārdi, un Beilijs tūlīt sāka attīstīt šo tematu.
- Mēja, tu centies palīdzēt pilnīgi asociālam puisim ar psihiskām problēmām. Jūs visi sniedzāt viņam palīdzīgu roku, gribējāt atgriezt viņu cilvēces skaujās, bet viņš jūs atgrūda. Ir taču pilnīgi skaidrs, ka jūs bijāt viņa vienīgā cerība - ja viņam vispār bija kāda cerība.
- Paldies par labiem vārdiem, - bilda Mēja.
- Tu biji kā ārsts, kurš gribēja palīdzēt slimniekam, bet slimnieks, ieraugot šo ārstu, izlēca pa logu. Tā pilnīgi noteikti nav tava vaina.
- Paldies, - Mēja atkārtoja.
- Un tavi vecāki? Vai ar viņiem viss kārtībā?
- Jā, paldies.
- Tev noteikti bija patīkami redzēt viņus izvadīšanā.
-Jā, - Mēja atteica, lai gan toreiz viņi tikpat kā nerunāja un nebija runājuši joprojām.
- Es zinu, ka jūs esat nedaudz atsvešinājušies, bet ar laiku tas pāries. Tas vienmēr pāriet.
Mēja bija pateicīga Beilijam par viņa spēku un iekšējo mieru. Tobrīd viņš bija Mejas labākais draugs, gandrīz vai kā tēvs. Viņa mīlēja savus vecākus, bet viņi nebija tik gudri un stipri. Viņa bija pateicīga Beilijam, Stentonam un it īpaši Frensisam, kurš kopš Mersera nāves diendienā bija viņai līdzās.
- Ļoti skumji, ka kaut kas tāds vispār notiek, - Beilijs turpināja. - Tas mani ļoti sarūgtina. Es zinu, ka tā ir mar-gināla piebilde, zinu arī to, ka šis ir mans jājamzirdziņš, bet tā patiešām ir - tas nekad nebūtu noticis, ja Mer-seram būtu bezpilota automašīna. Programma nebūtu to pieļāvusi. Tādi transportlīdzekļi kā viņa pikaps būtu vienkārši jāaizliedz.
- Jā, - Mēja piekrita. - Tas stulbais pikaps.
- Un vēl - nauda šajā gadījumā, protams, nav galvenais, bet vai tu zini, cik izmaksās tilta remonts? Un cik jau ir izmaksājusi visu to lūžņu savākšana? Ja tam puisim būtu bezpilota automašīna, viņš nevarētu padarīt sev galu, dzinējs būtu vienkārši noslāpis. Piedod! Tam visam nav nekāda sakara ar taviem pārdzīvojumiem.
- Viss kārtībā.
- Turklāt viņš dzīvoja viens kaut kādā būdā meža vidū. Nav brīnums, ka viņam bija depresija un viņš noveda sevi līdz neprātam un paranojai. Tas puisis bija bezcerīgs jau tad, kad ieradās meklēšanas dalībnieki. Dzīvoja tur kalnos pilnīgi viens pats, norobežojies no tiem tūkstošiem, pat miljoniem cilvēku, kuri būtu snieguši viņam visu iespējamo palīdzību, ja vien zinātu, ka tā ir vajadzīga.
Pievērsusi skatienu griestu vitrāžas eņģeļu pulkam, Mēja nodomāja, cik ļoti Merseram ietu pie sirds mocekļa loma. - Viņš patika ļoti daudziem cilvēkiem.
-Jā gan. Vai esi lasījusi komentārus un piemiņas veltījumus? Cilvēki gribēja, centās palīdzēt. Ne tikai tu -noteikti būtu vēl tūkstošiem citu, ja viņš būtu to pieļāvis. Ja mēs novēršamies no saviem ciltsbrāļiem, ja atsakāmies no visām tehnoloģijām un palīdzības, neizbēgami notiek nelaime. Atsakoties no ierīcēm, kas attur automašīnas no iekrišanas aizā, mēs iekrītam aizā burtiskā nozīmē. Atraidot miljardiem līdzcilvēku palīdzību un mīlestību, tas notiek pārnestā nozīmē. Tā taču ir, vai ne? - Beilijs ieturēja pauzi, lai viņi abi varētu apdomāt un izbaudīt šo eleganto metaforu. - Ja mēs atraidām empātiskus cilvēkus, kuri ir gatavi mūs uzklausīt, just līdzi, draudzēties, nelaime ir neizbēgama. Tik depresīvs un noslēgts cilvēks kā Mersers vienkārši nespēj izdzīvot pasaulē, kura neatturami virzās pretī vienotībai un kopībai. Žēl, ka es viņu nepazinu. Vērojot tās dienas notikumus, šķita, ka esmu viņu mazliet iepazinis, tomēr...
Beilijs izdvesa dziļu guturālu nopūtu, kas pauda sarūgtinājumu un vilšanos.
- Zini, pirms pāris gadiem es iedomājos, ka labprāt iepazītos ar visiem zemeslodes iedzīvotājiem. Pilnīgi visiem, kaut vai mazliet - teiksim, paspiežot roku vai sasveicinoties. Un tobrīd tas šķita pilnīgi reāli. Tev taču patīk šī ideja, vai ne?
- Pilnīgi noteikti, - Mēja atbildēja.
- Bet uz zemes dzīvo vairāk nekā septiņi miljardi cilvēku! Kad es visu aprēķināju, labākais rezultāts bija šāds: ja es pavadītu ar katru no viņiem tikai trīs sekundes, minūtē varētu iepazīties ar divdesmit cilvēkiem. Tūkstoš
divsimt stundā! Nav slikti, vai ne? Bet pat šādā tempā tie būtu tikai 10 512 000 cilvēki gadā, un man vajadzētu 665 gadus, lai iepazītos ar visiem! Nomācoši, vai ne?
- Jā gan, - Mēja piekrita. Viņa pati bija veikusi līdzīgus aprēķinus. Varbūt pietiek ar to, ka viņu redz daļa šo cilvēku? Tas jau ir kaut kas.
- Tā nu mums jāiztiek ar tiem cilvēkiem, kurus pazīstam vai vēl varam iepazīt. - Beilijs atkal izjusti nopūtās. - Jāiztiek ar to, ka mēs zinām, cik viņu ir. Un viņu ir pietiekami daudz, lai būtu no kā izvēlēties. Līdz ar tavu nelaimīgo Merseru mēs esam zaudējuši vienu no miljardiem pasaules iemītnieku, un tas atgādina mums par dzīvības vērtību un vienlaikus par tās pārpilnību. Tā taču ir, vai ne?
- Neapšaubāmi.
Mejas domas bija gājušas līdzīgu ceļu. Pēc Mersera nāves un Enijas sabrukuma Mēja jutās ļoti vientuļa; viņā atkal atvērās pazīstamais plīsums, lielāks un melnāks nekā jelkad iepriekš. Bet tad vērotāji no visām pasaules malām bija snieguši viņai palīdzīgu roku, sūtot labus vārdus un smaidiņus, - viņa bija saņēmusi miljoniem, desmitiem miljonu ziņu. Turklāt tagad viņa zināja, kas tas par plīsumu un kā to aizlāpīt, - šis plīsums bija neziņa, īsts neziņas izraisīts vājprāts. Neziņa, kurš viņu mīlēs un cik ilgi. Kas ir Kaldens. Kas notiek Mersera, Enijas prātā, kādi ir viņas plāni. Merseru varētu glābt, viņš būtu izglābts, ja būtu ļāvis iepazīt savu prātu, būtu ielaidis tajā Mēju un pārējo pasauli. Tieši neziņa bija vājprāta, vientulības, aizdomu un baiļu sēkla, bet ar to varēja cīnīties. Kopš Mēja bija caurredzama, viņu pazina vai visa pasaule, un viņa domāja vai vismaz cerēja, ka ir kļuvusi labāka, spērusi milzu soli pretī pilnībai. Un tagad viņas pēdās sekos visa pārējā pasaule. Pilnīga caurredzamība sniegs pieeju visai pastāvošajai informācijai un likvidēs jebkuru neziņu. Tas ir tik vienkārši, tik tīri. Mēja pasmaidīja, un Beilijs viņai pievienojās.