- Runājot par cilvēkiem, kuri mums nav vienaldzīgi un kurus negribam zaudēt, - viņš sacīja. - Es zinu, ka tu vakar biji pie Enijas. Kā viņai klājas? Joprojām tāpat?
-Jā. Bet jūs taču pazīstat Eniju. Viņa ir stipra meitene.
- Viņa patiešām ir stipra. Un ļoti nepieciešama mums, tieši tāpat kā tu. Mēs vienmēr būsim ar tevi un Eniju. Jūs abas to zināt, tomēr es gribu vēlreiz apliecināt, ka “Sfēra” vienmēr būs kopā ar jums.
- Paldies, - Mēja atteica ar asarām acīs.
- Tad labi, - Beilijs pasmaidīja. - Nu ko, iesim. Sten-tons gaida, un es domāju, ka mums visiem... - Viņš norādīja uz Mejas kameru. - ... nāktu par labu pievērsties kaut kam citam. Vai esat gatavi?
Viņi soļoja pa tumšo gaiteni uz to pusi, kur elektrozilu gaismu izstaroja Stentona jaunais akvārijs. Mēja ieraudzīja, kā pa kāpnītēm uzrāpjas jaunais jūras biologs, gara auguma vīrietis ar skūtu galvu - cilvēks, kuru Stentons bija pieņēmis darbā, kad viņam radās principiālas domstarpības ar Džordžiju. Viņa bija iebildusi pret eksperimentiem ar barību un atteikusies darīt to, ko patlaban grasījās darīt viņas pēctecis, proti, ielaist visas Marianas dziļvagas radības vienā akvārijā, lai to dzīves apstākļi vairāk līdzinātos dabiskajai videi. Šī ideja bija visnotaļ loģiska, un Mēja nenožēloja, ka Džordžija bija aizstāta ar citu speciālistu. Kā var negribēt, lai dzīvnieki mīt pēc iespējas dabiskākā vidē? Džordžija bija pārāk bailīga un tuvredzīga, un šādam cilvēkam nav īstā vieta līdzās šiem akvārijiem, Stentonam un vispār “Sfērā”.
- Viņš jau ir klāt, - Beilijs sacīja, kad viņi tuvojās akvārijam. Ienācis Mejas kameras kadrā, Stentons sarokojās ar Beiliju, tad pagriezās pret Mēju.
- Priecājos tevi atkal redzēt, - viņš sacīja, saņēmis Mēju aiz abām rokām. Viņš bija lieliskā noskaņojumā, tomēr lūpu kaktiņi viegli noraustījās, paužot cieņu pret Mejas neseno zaudējumu. Viņa pacēla acis un kautrīgi pasmaidīja, sak, viss kārtībā, viņa ir gatava. Stentons pamāja ar galvu, atkāpās un pievērsa skatienu akvārijam, kurš bija izbūvēts speciāli šim eksperimentam. Tas bija krietni lielāks par pārējiem un izrotāts ar dzīvu koraļļu un jūraszāļu kompozīcijām, kas lāsmoja spožajā gaismā kā krāšņa krāsu simfonija - lillā aktīnijas, zaļiem un dzelteniem burbuļiem līdzīgi koraļļi, jūras sūkļu savādie baltie bumbuļi. Ūdens bija pavisam rāms, tikai viegla straumīte šūpoja violetus augus starp porainiem, sūkļiem līdzīgiem koraļļiem.
- Brīnišķīgs skats! Vienkārši brīnišķīgs! - Beilijs jūsmoja.
Mēja stāvēja līdzās Beilijam un Stentonam, pievērsusi kameru akvārijam, lai vērotāji varētu papriecāties par šo dzīvo gleznu.
- Un drīz tas būs pilnīgs, - Stentons piebilda.
Tajā brīdi Mēja sajuta vēl kāda klātbūtni, karstu elpu uz skausta, kas virzījās no kreisās uz labo pusi.
- Lūk, ari trešais, - Beilijs pavēstīja. - Tu taču vēl neesi tikusies ar Taju, vai ne, Mēja?
Pagriezusies viņa ieraudzīja Kaldenu, kurš stāvēja līdzās abiem Gudrajiem un smaidot sniedza viņai roku. Viņš bija ģērbies lielā svīteri ar kapuci un galvā uzmaucis vilnas cepurīti, bet tas neapšaubāmi bija Kaldens, un Mēja nespēja apvaldīt klusu pārsteiguma saucienu.
Kaldens joprojām smaidīja, un viņa tūlīt saprata, ka gan vērotājiem, gan Gudrajiem viņas reakcija šķiet gluži dabiska. Nolaidusi acis, Mēja apjauta, ka jau spiež viņam roku, un viņai aizrāvās elpa.
Smaidīja arī Beilijs un Stentons, domādami, ka Mēja jūtas satraukta, ieraugot šīs impērijas dibinātāju - noslēpumaino jauno vīrieti, kurš stāvēja aiz “Sfēras”. Viņa atkal paskatījās uz Kaldenu, meklējot kādu izskaidrojumu, bet viņa smaids palika nemainīgs, skatiens - pilnīgi neizdibināms.
- Es ļoti priecājos ar tevi iepazīties. Mēja, - Kaldens bikli nomurmināja, bet tas bija apzināts triks. Viņš labi zināja, ko publika sagaida no Taja.
- Es arī priecājos, - Mēja atbildēja.
Šķita, ka prāts sašķeļas gabalu gabalos. Ko tas viss nozīmē? Viņa atkal nopētīja Kaldena seju, un ieraudzīja, ka no vilnas micītes ir izlīduši daži sirmi mati. Tikai viņa zina, ka viņam ir sirmi mati. Jā, patiešām - vai Beilijs un Stentons maz zina, ka viņš ir tā novecojis? Ka viņš uzdodas par kādu citu, pilnīgi nenozīmīgu personu, vārdā Kaldens? Šķita, ka vajadzētu zināt. Protams, viņi zina. Tieši tāpēc viņš parādās tikai video, kas droši vien ir ierakstīti pirms laba laika. Viņi to visu organizēja, palīdzēja viņam slēpties.
Ievērojusi, ka Kaldens joprojām tur viņas roku, Mēja to steigšus atrāva.
- Atvaino, ka nesanāca iepazīties jau agrāk. - Viņš vērsās pie kameras, pilnīgi dabiski tēlojot savu lomu Mejas vērotāju priekšā. - Man ir daudz interesantu ideju, un es strādāju pie vairākiem jauniem projektiem, tā ka nebiju tik sabiedrisks, kā vajadzētu.
Vērotāju skaits momentā pieauga no trīsdesmit miljoniem līdz trīsdesmit diviem un turpināja strauji augt.
- Ir pagājis kāds laiciņš, kopš mēs esam redzēti visi kopā, - piebalsoja Beilijs.
Mejas sirds sitās mežonīgā ritmā. Viņa bija gulējusi ar Taju, un Tajs, nevis Kaldens, bija brīdinājis viņu par Pilnību. Kā tas var būt? Ko tas viss nozīmē?
- Kas mums ir paredzēts? - Kaldens pajautāja, norādot uz akvāriju. - Ja tas ir tas, ko domāju, degu nepacietībā redzēt šo skatu.
- Nu ko, sāksim! - Beilijs sasita plaukstas un pagriezās pret Mejas kameru. - Mans draugs Stentons noteikti iegrimtu dažādās tehniskās detaļās, tālab lūdza, lai es visu paskaidroju. Kā jūs visi zināt, viņš ir izcēlis no neizpētītās Marianas dziļvagas vairākus brīnumainus radījumus. Mēja ir jau rādījusi jums astoņkāji, jūraszirdziņu saimi un pašu iespaidīgāko - aklo haizivi.
Kolīdz izplatījās ziņa, ka kameras priekšā ir visi trīs Gudrie, vērotāju skaits sasniedza četrdesmit miljonus. Pagriezusies pret Gudrajiem, Mēja ieraudzīja, ka ir notvērusi iespaidīgu skatu: visi trīs stāvēja profilā un raudzījās uz stikla sienu; uz viņu sejām krita akvārija zilā gaisma, acīs atspoguļojās šķietami iracionālā zemūdens pasaule. Nu jau vērotāju skaits bija pieaudzis līdz piecdesmit vienam miljonam. Kad Mēja saskatījās ar Stentonu, viņš ar tikko manāmu galvas kustību norādīja, lai viņa pavērš objektīvu pret akvāriju. Mēja pagriezās, joprojām cenzdamās pārtvert Kaldena skatienu, kādu viņai domātu zīmi, bet viņš ar neizdibināmu sejas izteiksmi vēroja ūdeni.
- Līdz šim mēs turējām savas zvaigznes atsevišķos akvārijos, ļaujot tām aprast ar jauno vidi, - Beilijs turpināja. - Bet tā, protams, bija pretdabiska atšķirtība - šīm radībām ir jābūt kopā tāpat kā okeāna dzīlēs, kur tās tika atrastas. Tā nu mēs esam nolēmuši tās atkal apvienot, ļaut tām dzīvot kopā, sniedzot reālistisku priekšstatu par dzīvi jūras dzelmē.
Mēja ieraudzīja akvārija viņā pusē jauno jūras biologu, kurš kāpa augšā pa sarkanajām kāpnītēm, turot rokā smagu polietilēna maisu, pilnu ar ūdeni un sīciņiem pasažieriem. Mēja centās elpot rāmāk, bet nespēja. Šķita, ka viņai tūlīt kļūs nelabi. Viņa apsvēra iespēju bēgt. Bēgt uz kādu ļoti tālu vietu - kopā ar Eniju. Kur viņa ir?