KOBO ABE
SIEVIETE SMILTĪS
SIEVIETE SMILTĪS
ROMĀNS
Ja nedraud sods, zud bēgsmes prieks.
PIRMĀ DAĻA
1
• Kādā augusta dienā pazuda cilvēks. Viņš bija nolēmis likt lietā savu atvaļinājumu un doties uz jūrmalu, līdz kurai ar vilcienu bija puse dienas brauciena, un kopš tā laika no viņa ne vēsts. Kā policijas izmeklēšana, tā sludinājumi laikrakstos neko nedeva. Pazuduši ļaudis vispār nav nekāds retums. Kā liecina statistika, katru gadu tiek publicēts simtiem paziņojumu par bezvēsts pazudušajiem. Un, lai cik savādi, atrasto procents visai niecīgs. Nelaimes gadījumi un slepkavības atstāj pierādījumus; ja notikusi aizvešana ar varu, motīvus tai aizvien var atrast. Bet, ja pazušanai kāds cits iemesls, uziet meklētā pēdas ļoti grūti. Tiesa, vajag tik pazušanu uzskatīt par bēgšanu, un tūdaļ daudzi jo daudzi nelaimīgie tiks pieskaitīti šiem parastajiem aizbēdzējiem.
Arī šajā gadījumā nebija nekā neparasta. Aptuveni bija zināma vieta, uz kurieni devies šis cilvēks, taču no turienes netika saņemta ziņa, ka uziets līķis. Viņa darbā nebija nekā slepenībā turama, kā dēļ būtu tīkojuši viņu nolaupīt. Bet visā šī cilvēka rīcībā un uzvedībā ne miņas no tā, ka viņam prātā būtu bijusi bēgšana.
Sākumā visi, protams, pieņēma, ka šeit iejau-kta sieviete. Kad pazudušā darba biedri un policijas ierēdņi no viņa sievas uzzināja, ka viņš aizbraucis vākt kukaiņus savai kolekcijai, tie bija pat mazliet vīlušies. Tik tiešām, stiept sev līdzi burku ar ciānkāliju, kukaiņu ķeramo tīkliņu — un visu tikai tālab, lai nevienam neienāktu prātā, ka viņš aizbēdzis kopā ar sievieti, — tā jau par daudz liela izlikšanās. Bet galvenais — stacijas kalpotājs darīja zināmu, ka šajā dienā S. stacijā no vilciena izkāpis vīrietis tādā kā alpīnista apģērbā, viņam krustiski pār plecu karājusies koka kaste, kāda parasti ir māksliniekiem, un pla- kanpudele; viņš, stacijas kalpotājs, skaidri atceroties, ka šis cilvēks bijis gluži viens. Tā arī šis pieņēmums atkrita.
Uzradās versija par pašnāvību aiz mizantropiskiem iemesliem. To izteica kāds darba biedrs, liels psihoanalīzes cienītājs. Pēc viņa domām, jau pats fakts, ka pieaudzis cilvēks spēj aizrauties ar tādu niekkalbību kā dažādu kukaiņu kolekcionēšanu, liecina par psihisku nepilnvērtību. Nereti pat bērnu, kam piemīt pārliecīga noslieksme uz kukaiņu kolekcionēšanu, apdraud Edipa komplekss. Lai kaut kā kompensētu neapmierinātās tieksmes, viņš ar baudu iedur kniepadatu beigtajā kukainī, kurš tik un tā nevar nekur aizbēgt. Bet, ja arī vēl vīra gados nav metis pie malas Šo nodarbošanos, tā ir droša zīme, ka viņa stāvoklis kļuvis vēl ļaunāks. Bieži vien taču entomologi ir iegūtkāres apsēsti, pārlieku noslēgti, sirgst ar kleptomāniju un nododas pederastijai. Bet no tā līdz pašnāvībai, kam pamatā mizantropija, tikai viens solis. Vēl vairāk — kolekcionāru vidū ir arī tādi, kurus interesē ne tik daudz pati kolekcionēšana kā ciānkālijs viņu burkās, un tālab viņi nekādi nevar atteikties no šīs nodarbošanās … Un vai gan fakts, ka šim cilvēkam ne reizi neradās vēlēšanās atklāti pastāstīt par savu aizraušanos, nepierāda, ka viņš arī pats labi apzinās, cik tā apkaunojoša?
Bet, tā kā līķis netika atrasts, visi šie šķietami pārliecinošie slēdzieni sagruva.
īstos iemeslus neviens tā arī neuzzināja. Aizritēja septiņi gadi, un saskaņā ar Civilkodeksa trīsdesmito pantu cilvēks tika atzīts par mirušu.
un ieplaku mija. Zemienes viscaur klāja šauras risa lauku strēles, bet starp tām kā nelielas saliņas slējās hurmas birzītes. Vīrietis pagāja garām ciemam un devās tālāk uz jūras piekrasti. Zeme pamazām kļuva aizvien gaišāka un sausāka.
Drīz mājas beidzās, šur tur rēgojās tikai nelieli priedulāji. Cieto zemi nomainīja pie kājām līpošas smiltis. Retumis melnēja sausas zāles klieņi, un dažviet pavīdēja it kā aiz pārskatīšanās iesprukuši nīkulīgu baklažānu ielāpi. Bet visapkārt — nevienas dzīvas dvēseles. Priekšā, acīm redzot, bija jūra, turp viņš arī gāja.
Beidzot cilvēks apstājās, pameta acis visapkārt un ar jakas piedurkni notrauca sviedrus no sejas. Bez steigas viņš atvēra kasti un izņēma no augšējā vāka nūjiņu saiš- ķīti. Sastiprinot nūjiņas kopā, viņam rokās uzradās kukaiņu ķeramais tīkliņš. Viņš atkal devās tālāk, ar nūju pašķirdams retumis patrāpījušos zāles cerus. No smiltīm dvesmoja jūras smarža.
Laiks ritēja, bet jūra vēl aizvien nebija redzama. Varbūt šī paugurainā apkārtne neļāva saskatīt, kas notiek tālāk, bet, cik vien aizsniedza acs, ainava nemainījās. Te negaidot viņa priekšā izauga neliels ciems. Tas bija parasts nabadzīgs ciems: ap ugunsdzēsēju torni kļāvās ar nelieliem akmeņiem noslodzīti dēļu jumti. Viena otra māja bija apjumta ar dakstiņiem, bet daža pat ar sarkani nokrāsotu skārdu. Ar skārdu apjumtā māja, kas stāvēja vienīgajā ciema ielu krustojumā, acīm redzot, bija zvejnieku arteļa valde.
Aiz ciema jau nu gan jābūt jūrai un kāpām. Bet nez kāpēc ciems izpleties tik plaši. Tam apkārt daži auglīgas zemes ielāpi, viss pārējais — balta smilts. Pavīdēja nelieli zemesriekstu un kartupeļu lauki; jūras smarža jaucās kopā ar lopu smirdoņu. Cietā, it kā ar sacementētiem māliem un smilti klātā ceļa malā baltoja gliemežvāku drumslu kalni. Kamēr cilvēks gāja pa ceļu, gan bērni, kas spēlējās klajā vietā — arteļa valdes priekšā, gan večuks, kas lāpīja tīklus, gan izpūrušās sievietes, kas drūzmējās pie vienīgās sīkpreču tirgotavas ciemā, — visi uz mirkli kā sastinguši, ar izbrīnu noskatījās viņam nopakaļ. Bet cilvēks nepievērsa tam uzmanību. Viņu interesēja vienīgi kāpas un kukaiņi.