Vīrietis pagriezās un atkal paskatījās uz sievieti. Taču tai tuvoties negribējās. Uz smilšu apbirdinātu sievieti tīkami noraudzīties, bet tai pieskarties nez vai ir tik jauki.
Uzbudinājums un niknums, kas bija uzbangojis naktī, dienas gaismā šķita kas gluži neticams. Būs gan viņam ko pastāstīt. It kā tālab, lai labāk iegaumētu visu redzēto, viņš vēlreiz palūkojās apkārt un sāka žigli posties ceļā. Kreklu un bikses ne pacelt nevar, cik tajos daudz smilšu. Tādu nieku dēļ nav ko uztraukties. Taču izpurināt smiltis no drēbēm bija grūtāk nekā izsukāt blaugznas no galvas.
Arī zābaki bija pilni ar smiltīm.
Uz atvadām laikam jāpasaka sievietei kāds vārds? … Bet, no otras puses, ja uzmodinās guļošo, viņai būs kauns. Jā, bet kā tad ar maksu par naktsmājām? Varbūt labāk atceļā iegriezties arteļa valdē un atdot naudu vecajam, kurš viņu šurp atveda?
Klusītiņām, cenzdamies nesacelt troksni, viņš izgāja no mājas. Saule kā sakaitis dzīvsudrabs plūda gar smilšu sienas malu un pamazām izlija pa bedres dibenu. No pēkšņās, žilbinošās gaismas šalts viņš sarāvās un piesedza acis. Bet nākamajā mirklī jau bija aizmirsis visu un kā apmāts vērās smilšu sienā, kas slējās viņa acu priekšā.
Kaut kas neiedomājams! Virvju kāpnes, kuras te karājās naktī, nozudušas.
Maisi, ko viņš bija ievērojis, pa pusei piebērti ar smiltīm, rēgojās vecajā vietā. Tātad viņš neko nejauc. Vai varētu būt, ka smiltis aprakušas tikai kāpnes? … Viņš metās pie sienas un sāka kašāt ar rokām. Smiltis padevās, bruka un gruva lejup. Bet viņš jau nemeklē adatu, un, ja neko nav atradis uzreiz, tad — roc cik rakdams — rezultāts būs viens un tas pats … Pūlēdamies nomākt augošo satraukumu, vīrietis neizpratnē no jauna pārlūkoja smilšu kranti.
Vai nav tādas vietas, kur varētu tikt augšā? Vairākreiz viņš apgāja apkārt mājai. Ja nu uzrāptos uz jumta pie ziemeļu sienas, kas pavērsta pret jūru, no turienes gan laikam ir pats īsākais ceļš līdz augšai, tomēr tik un tā būs metru desmit vai pat vairāk, pie tam šī siena viskraujākā. Turklāt te nokarājas smaga, no skata ļoti bīstama smilšu cepure.
Samērā lēzenāka šķiet rietumu siena, viegli izliekta, kā konusa iekšpuse. Pēc visoptimistiskākajiem aprēķiniem slīpuma leņķis šeit piecdesmit, nu, mazākais, četrdesmit pieci grādi. Jāmēģina uzmanīgi likt pirmo soli. Pakāpās soli — pussoli noslīdēja atpakaļ. Tomēr, ja labi papūlas, rāpties var.
Pirmos piecus sešus soļus viss veicās, kā bija iecerējis. Tad kājas sāka stigt smiltīs. Vēl nespēdams īsti apjaust, vai ir pavirzījies kaut cik uz priekšu vai ne, viņš līdz ceļiem iegrima smiltīs, un tālāk iet vairs nebija spēka. Viņš mēģināja pārvarēt nogāzi, lienot četrrāpus. Karstās smiltis apsvilināja delnas. Visa miesa pārklājās sviedriem, miklais augums aplipa smiltīm, aizķepa acis. Tad kājas sarāva krampji un viņš nemaz vairs nevarēja tikt uz priekšu.
Vīrietis apstājās, lai atpūstos, atvilktu elpu. Domādams, ka ir krietni vien parāpies augšup, viņš pavēra acis un sev par šausmām redzēja, ka nav pakāpies ne piecus metrus. Kālab tad viņš šo laiku mocījies? Un arī nogāze divtik stāva, nekā bija licies apakšā. Bet tā daļa, kas atrodas virs viņa, vēl baismīgāka. Viņam vajadzēja līst augšup, bet visi spēki, acīm redzot, izšķiesti tam, lai ar zobiem un nagiem ieķertos sienā. Pārkāries viņam pār galvu, ceļu aizšķērsoja smilšu izcilnis.
Vīrietis pieskārās šim izkaltušajam izcilnim, un tajā pašā mirklī pamats zem kājām pazuda. Neizprotams spēks atgrūda viņu no sienas, un viņš nokrita bedres dibenā. Kreisajā plecā kaut kas nokrakšķēja, it kā būtu lūzis ēdamirbulītis. Viņš juta vieglas sāpes. Kā alkdamas remdināt šīs sāpes, pa nogāzi lejup šalkdamas vēl labu laiku tecēja sīkās smiltiņas. Tad aprima. Par laimi, izrādījās, ka sasitums visai niecīgs.
Krist izmisumā vēl par agru. Ar pūlēm apspiezdams sevī kliedzienu, viņš lēnām atgriezās mājā. Sieviete gulēja, kā gulējusi. Sākumā klusu, tad aizvien skaļāk un skaļāk viņš sāka to modināt. Par atbildi, it kā izrādīdama savu neapmierinātību, tā apgriezās uz vēdera.
No viņas auguma nobira smiltis, dažviet nedaudz atsegdamas plecus, rokas, sānus un krustus. Taču vīrietim ne jau tas bija prātā. Piegājis klāt, viņš sievietei norāva no galvas dvieli. Viņas seja, kaut kādu plankumu izraibināta, bija neglīta, raupja, gluži citāda nekā smiltīm apsi- jātais augums.
Šīs sejas dīvainais baltums, kas viņu bija tā pārsteidzis vakar lampas gaismā, bez šaubām, tika panākts ar pūdera palīdzību. Tagad pūderis bija noberzts un tikai vietvietām klāja seju. Viņš iedomājās lētas, bez olām gatavotas kotletes, kurās baltiem lāsumiem vīd kviešu milti.
Beidzot sieviete atvēra acis, tās miegdama spožajā gaismā. Sagrābis viņu aiz pleciem un no visa spēka purinādams, vīrietis ātri, lūdzoši ierunājās:
— Paklausieties, nav kāpņu! Kā lai tiek augšā? No šejienes taču bez kāpnēm nevar izkļūt.
Sieviete samulsusi paķēra dvieli un spēji iesita sev vairākkārt pa seju, tad uzgrieza viņam muguru un knūpus nokrita uz mašas. Varbūt viņa nokaunējusies? Nu to nu gan varēja pataupīt citai reizei. Nevarēdams vairs izturēt, vīrietis ierēcās:
— Tas nav nekāds joks! Ja tūlīt pat neatdosi kāpnes, būs slikti! Es steidzos! Kur tu esi tās iegrūdusi, velns parāvis! Dzen jokus, bet ar mēru! Es steidzos! Uz karstām pēdām atdod …
Bet sieviete neatbildēja. Viņa gulēja iepriekšējā pozā un tikai viegli šūpoja galvu.