Asa sāpe sagrāba vēdera lejgalu. Gatavs vai plīst, urīnpūslis prasīja, lai to iztukšo.
8
Nolaidis ūdeni, vīrietis jutās atvieglots un aizvien vēl stāvēja, ieelpodams smirdīgos izgarojumus… Viņš nedomāja, ka, tā stāvot, var ataust kāda cerība. Gluži vienkārši — nevarēja "sev pavēlēt iet iekšā. Tikai iztālēm viņš īsti saprata, cik bīstami būt viņai blakus. Nē, briesmas neslēpās pašā sievietē, bet pozā, kādā tā gulēja. Savu mūžu nebija gadījies redzēt tik piedauzīgu sievišķi. Neparko nedrīkst iet iekšā. Sievietes poza pārāk bīstama.
Ir izteiciens: līdzināties mironim. Tas ir paralīzes stāvoklis, kurā nonāk dažu sugu kukaiņi un zirnekļi, kad tiem negaidīti kāds uzbrūk… Slimīga iztēle… Lidlauks, kur dispečeru telpu savā varā sagrābuši vājprātīgie … Gribējās ticēt, ka stingums, kas viņu bija pārņēmis, spēj apturēt jebkuru kustību pasaulē, — vardes, kas nolikušās uz ziemas guļu, taču nepazīst ziemu.
Kamēr viņš sapņoja, saule sāka svelmēt pavisam neizturami. Vīrietis saliecās deviņos līkumos, it kā gribēdams izbēgt no versmainajiem stariem. Tad veikli piešķieba galvu un, sagrābis krekla apkakli, no visa spēka to parāva. Izsprāga trīs augšējās pogas. Purinādams smiltis, kas bija iekļuvušas aiz apkakles, viņš atkal atcerējās sievietes vārdus, ka smiltis nekad nemēdz būt sausas, ka tās vienmēr gana mitras, lai pamazītiņām vien visu, kas tām apkārt, sapūdētu. Novilcis kreklu, vīrietis atlaida vaļīgāk jostu, lai cik necik izvējotos bikses. Ja labi padomā, diez vai bija vērts tā uztraukties. Vājums tikpat ātri, kā uznācis, pārgāja. Kā redzams, mitrās smiltis zaudē savu velnišķīgo spēku, līdzko nonāk saskarē ar vēju.
Tad iešāvās prātā doma, ka viņš pieļāvis nopietnu kļūdu — pārāk vienpusīgi izskaidrojis, kāpēc sieviete izģērbusies kaila. Zināms, nevar apgalvot, ka sievieti neur- dīja slēpa vēlēšanās ievilināt viņu savos tīklos. Tomēr nav izslēgts, ka tas ir tikai ieradums, ko diktē viņas dzīves apstākļi. .Skaidrs, ka sieviete liekas gulēt tikai rītausmā. Aizmidzis cilvēks svīst. Bet, ja nākas gulēt dienā, turklāt vēl nokaitētā smilšu biķerī, gluži dabiski, rodas vēlēšanās izmesties kailam. Viņas vietā arī es izģērbtos, ja vien būtu tāda iespēja.
Šis atklājums vienā rāvienā aizdzina nomācošo sajūtu, gluži tāpat kā vēja brāzma notrauc sasvīdušam ķermenim pielipušās smiltis. Nav gudri vēl vairāk uzkurināt bailes. īsts vīrietis gan spēs aizbēgt, sagraut nez cik sienu no tērauda un dzelzsbetona. Nedrīkst krist izmisumā, redzot atslēgu, bet īsti vēl nezinot, vai ir tai atbilstoša slēdzene. Bez steigas, kājām grimstot smiltīs, viņš gāja uz māju … šoreiz runāšu mierīgi un uzzināšu visu, kas man nepieciešams … Viņa darīja pareizi, neatbildēdama ne vārda, kad es kliegdams viņai uzbruku … Bet varbūt sieviete klusēja gluži vienkārši aiz kauna: viņa nebija parūpējusies, lai sveša acs nepārsteigtu kailu.
9
Pēc dedzinošo smilšu žilbinošā mirdzuma istabā šķita krēslains, vēss un mitrs. Smagais, karstais gaiss oda pēc pelējuma — pavisam citādi nekā ārā. Te piepeši uz brīdi viņam likās, ka sākas halucinācijas.
Sievietes nekur nebija. Uz mirkli viņš apstulba. Diezgan uzdot mīklas. Kaut gan vispār — nekādas mīklas nav. Sieviete, protams, ir šeit. Nodurtu galvu viņa klusu stāvēja, pagriezusies pret ūdens tvertni, kam blakus atradās mazgājamā ierīce.
Sieviete bija jau apģērbusies. No bāli zaļa, košiem rakstiem izrotātā kimono, kura krāsa bija pieskaņota platajām biksēm, šķita dvesmojam piparmētru balzama atsvaidzinošais aromāts. Te nu nav vārdam vietas. Jau atkal viņš pārāk daudz domā_ par sievieti. Bet šajos gluži neticamajos apstākļos, turklāt pēc slikti gulētas nakts, iztēle nespēja īsti iekvēloties.
Sieviete bija ar vienu roku atspiedusies pret tvertnes malu un, skatīdamās ūdenī, lēnām zīmēja tajā apļus. Vīrietis, enerģiski vēzēdams smilšu un sviedru piesmagušo kreklu, cieši tina to sev ap roku.
Sieviete atskatījās, saspringa. Viņas seja tik klaji pauda mēmu jautājumu, lūgumu, ka likās — viņa visu mūžu nodzīvojusi tieši ar šādu izteiksmi sejā. Vīrietis gribēja pēc iespējas izturēties tā, it kā nekas nebūtu noticis.
— Kāds karstums, vai ne? … Tādā sutoņā negribas pat kreklu vilkt mugurā.
Tomēr sieviete vēl aizvien skatījās uz viņu caur pieri — neuzticīgi, vaicājoši. Beidzot ar biklu, neīstu smiekliņu sacīja aiztrūkstošā balsī:
— Jā … tiesa … Kad apģērbts sasvīsti, visa āda pārklājas ar smilšu izsitumiem …
— Ar smilšu izsitumiem?
— Ā-a… Āda apsarkst, kļūst tāda kā pēc apdeguma un sāk lobīties.
— Hm, sāk lobīties?… Es domāju — vienkārši izsūt no mitruma.
— Var jau būt, ka tādēļ… — Likās, sieviete kaut cik atguvusi drosmi, viņai jau raisījās mēle. — Līdzko sākam svīst, tūdaļ cenšamies nomest nost visu, ko vien iespējams … Redzat, kā mēs te dzīvojam, — nav ko baidīties, ka patrāpīsies kādam acīs …
— Nu, protams… Zināt, tiešām neērti, tomēr gribētu jūs palūgt — izmazgājiet man šo kreklu …
— Labi, rīt tieši atvedīs ūdeni.
— Rīt? … Rīt gan būs par vēlu… — Vīrietis no- kremšļojās. Veikli gan viņam izdevies sarunu ievirzīt vajadzīgajā gultnē. — Starp citu, kad man beidzot palīdzēs tikt augšā? … Man ārkārtīgi nepatīkami… Tādam vienkāršam kalpotājam kā es noteiktās kārtības graušana kaut uz pusi dienas var radīt nopietnas sekas … Es negribu zaudēt ne mirkli… Cietspārņi ir kukaiņi, kas lido pavisam tuvu zemei. Smilšainos apvidos to ir ļoti daudz, — vai jūs zināt, kādi tie ir? Es, lūk, tieši gribēju sava atvaļinājuma laikā atklāt vēl kaut vienu jaunu šo kukaiņu sugu …