Sieviete viegli, bez skaņas kustināja lūpas. Likās — viņa klusībā atkārto svešo vārdu «cietspārņi». Bet vīrietis nekļūdīgi juta — viņa atkal noslēdzas sevī. Un it kā neviļus mainīja tēmu.
— Vai patiesi jums nav nekādas iespējas sazināties ar citiem ciema iedzīvotājiem?… Kā būtu, ja, piemēram, vienu pret otru dauzītu petrolejas kannas?
Sieviete neatbildēja. Odenī iemesta akmens ātrumā viņa atkal iegremdējās glābējā klusumā.
— Nu, kas ir? … Kādēļ klusējat? — Viņš tik tikko novaldījās un ar pūlēm nomāca vēlēšanos uzkliegt viņai.
— Es nesaprotu, ko tas nozīmē… Ja atgadījusies kļūda, uzskatīsim to par kļūdu — un viss kārtībā… Kas bijis, bijis, traci celt netaisos. Tādēļ klusēšana ir sliktākais, ko jūs varat darīt. Labi. Ir gluži tādi paši skolēni, bet es tiem vienmēr saku: lai jūs kā izliktos un ņemtu vainu uz sevis, patiesībā tas ir vislielākais gļēvums… Ja jūs varat attaisnot savu rīcību, tad pasakiet uzreiz, kas par lietu!
— Bet… — sieviete novērsa skatienu, taču viņas balss ieskanējās negaidīti stingri. — Jūs jau droši vien arī pats esat sapratis?
— Sapratis? — Viņš pat nedzīrās slēpt, ka ir satriekts.
— Jā, es domāju, jūs jau laikam esat sapratis…
— Neko es nesaprotu! — Vīrietis tomēr sāka kliegt:
— Kā es varu saprast? Vai gan iespējams saprast, ja tur neziņā!
— Bet, patiesību sakot, sievietei ar savām divām rokām nav pa spēkam tāda dzīve …
— Bet kāds man ar to sakars?
— Jā, laikam gan es esmu vainīga jūsu priekšā…
— Ko nozīmē «vainīga»? … — No satraukuma viņam sāka mežģīties mēle. — Iznāk, ka te ir bijusi vesela sazvērestība? … Slazdā ielikuši ēsmu … Domāja, es iekritīšu tajā kā suns vai kaķis, vajag tik tur iesēdināt sievieti.
— Pareizi, bet drīz pūtīs ziemeļu vēji un sāksies smilšu vētras — mēs no tām ļoti baidāmies… — Sieviete uzmeta acis līdz kājai atvērtajām durvīm. Viņas vienmuļajā, klusajā balsī skanēja trula pārliecība.
— Tas nav nekāds joks! Pat nejēdzībai ir savas robežas! Tas nav nekas cits kā nelikumīga aizturēšana … Visīstākais noziegums … It kā nevarētu iztikt bez vardarbības: nu, kaut vai būtu ņēmuši bezdarbniekus par dienas algu, to ir, cik uziet!
— Bet vai tas būs labi, ja tur uzzinās, kā pie mums šeit…
— Bet, ja es, tad briesmas nedraud? Stulbums!… Jūs ļoti maldāties. Lai cik tas skumji, bet es neesmu klaidonis! Es maksāju nodokļus, man ir pastāvīga dzīves vieta.. Drīz iesniegs pieteikumu, lai uzsāk meklēšanu, un tad jūs visi dabūsiet. Vai tiešām tas nav saprotams? Pat tik vienkārša lieta?… Interesanti, kā jūs domājat attaisnoties?… Pasauc šurp vainīgo… Es viņam lie-ie-liski paskaidrošu, cik muļķīgu jezgu viņš uzsācis!
Sieviete nodūra acis un klusi nopūtās. Sēdēja sagumusi, pat nepakustējās. Gluži kā nelaimīgs kucēns, kuram uzlikts par daudz grūts uzdevums. Bet tas vēl vairāk satracināja vīrieti.
— Nu, ko tūļājies, nekādi nevari izšķirties? Iznāk, ka tu esi tāds pats upuris? Vai tā nav? Nupat sacīji — ja viņi tur uzzinās, kāda šeit dzīve, būs slikti… Vai tas nepierāda, ka tu pati atzīsti: tā dzīvot nevar. Izbeidz taisīt šo visupiedodošo seju — ar tevi taču apietas kā ar verdzeni. Nevienam nav dotas tiesības tevi šeit ietupināt!… Nu, žigli pasauc kādu! Mēs izkļūsim no šejienes!.. ._A-ā, saprotu… Tu baidies, jā?… Nieki! No kā tev jābaidās! … Ar tevi kopā esmu es!… Man ir draugi, kas strādā avīzē… Mēs visu to apgaismosim kā sociālu problēmu … Nu, kas ir? … Ko klusē? … Es taču tev saku, nav ko baidīties!
Pēc brīža, it kā viņu mierinādama, sieviete piepeši sacīja:
— Es paraudzīšu pusdienas…
10
Paslepus, ar acu kaktiņu vērodams, kā sieviete mizo kartupeļus, vīrietis mokoši domāja: vai viņam jāpieņem ēdiens, ko tā gatavo.
Pašreiz ir tieši tāds brīdis, kad nepieciešams miers un aukstasinība… Sievietes nolūks skaidrs, un jāmet pie malas svārstīšanās, nav ko mierināt sevi ar tukšām cerībām, jāskatās acīs faktiem un jāizstrādā reāls plāns, kā izkļūt no šejienes… Apvainojumus pretlikumīgā rīcībā atstāsim nākotnei… Bet bads vienīgi nokauj gribu … traucē saņemt dūšu. Taču, no otras puses, ja viņš kategoriski protestē pret šādu stāvokli, laikam gan vajadzētu atteikties no ēdiena. Būtu smieklīgi izrādīt savu sašutumu un tomēr ēst. Pat suns, kad to baro, luncina asti.
Tomēr nesteigsimies… Nav ko ieņemt tik krasas aizsardzības pozīcijas, kamēr nav skaidrs, cik tālu grasās iet sieviete… Nevar būt pat runas, ka varētu ko ņemt no viņas par baltu velti, nekādas labdarības… Kārtīgi samaksāt par katru kumosu… Un, ja samaksāts, viņam nav iemesla justies parādniekam, ne mazākā mērā. Pat boksa komentētājs televīzijas pārraidēs ne vienu reizi vien teicis, ka uzbrukums ir labākā aizstāvēšanās.
Un tā, atradis teicamu iemeslu, lai nebūtu jāatsakās no ēdiena, viņš atviegloti uzelpoja. Pēkšņi viņam it kā atausa gaisma, viņš satvēra domas pavedienu, kas visu laiku bija slīdējis projām. Vai gan viņa galvenais ienaidnieks nav smiltis? Bet, ja tā, tad nav ko sev velti izdomāt dažādus neveicamus uzdevumus — kā, piemēram, tikt ārā pa durvīm, kas aizšautas ar dzelzs bultām, vai vēl ko tādā garā. Ja virvju kāpnes aizvāktas, var iztaisīt no koka. Tā kā smilšu siena pārāk krauja, to var norakt, lai kļūtu lēzena … Vajag tik druscītiņ palauzīt galvu, un viss nokārtosies … Varbūt tas ir pārāk vienkārši, bet, ja šādā ceļā var tikt pie mērķa, tad, jo vienkāršāk, jo labāk. Kā redzams no piemēra ar Kolumba olu — vispareizākais atrisinājums nereti ir vienkāršāks par vienkāršu. Ja vien nenobīstas grūtību, ja cīnās ar pilnu krūti… tad vēl nekas nav zaudēts.