Sieviete beidza mizot kartupeļus, sagrieza tos un, pielikusi klāt ar visām lapām sasmalcinātus rutkus, sabēra lielā čuguna katlā, kas bija pakārts virs pavarda. Viņa uzmanīgi izņēma no polietilēna maisiņa sērkociņus, iekūra uguni, sērkociņus atlika atpakaļ un uzmauca maisiņam gumiju. Tad iebēra sietiņā rīsus un uzlēja tiem virsū ūdeni. Droši vien tādēļ, lai noskalotu smiltis. Vira katlā sāka burbuļot, uzplūda nepatīkama rutku smaka.
— Ūdens, tiesa, palicis pavisam maz, bet varbūt jūs tomēr nomazgāsiet seju?
— Nē, tad jau labāk padzeršos …
— Ai, piedodiet… Dzeramais ūdens ir citā vietā. — No mazgājamās ierīces apakšas viņa izvilka lielu, polietilēnā ievīstītu katlu. — Ūdens nav visai auksts, toties es to uzvārīju, lai varētu dzert.
— Bet, ja tvertnē nepaliks nemaz ūdens, nebūs ar ko nomazgāt traukus.
— Nē, traukus es noberžu ar smiltīm, un tie kļūst pavisam tīri.
To teikusi, sieviete pagrāba no palodzes sauju smilšu, iebēra šķīvī, ko turēja rokā, izdarīja dažas apļveidīgas kustības, griezdama smiltis riņķī, un parādīja viņam šķīvi. Viņš netika īsti gudrs, vai tas kļuvis tīrāks vai ne, beidzot tomēr nolēma, ka droši vien. Katrā ziņā šāda smilšu izmantošana pilnā mērā atbilda viņa senajam priekšstatam par tām.
Eda viņš atkal zem saulessarga. Vārītas saknes un žāvētas zivis… Viss bija aizdarīts ar smiltīm. Viņi būtu varējuši pusdienot reizē, ja saulessargu pakārtu pie griestiem, vīrietis nodomāja, taču baidījās, ka sieviete to novērtēs kā tuvināšanās mēģinājumu. Lētā tēja, lai gan izskatījās stipra, bija gandrīz bez kādas garšas.
Kad viņš bija beidzis, sieviete apsēdās pie mazgājamās ierīces un, pārmetuši pāri galvai polietilēna skrandu, sāka rāmi ēst. Tagad viņa atgādina kādu kukaini, vīrietis nodomāja. Vai patiesi viņa taisās tā aizvadīt visu dzīvi?… Tiem tur augšā šis ir tikai mazītiņš milzīgās zemes ielāpiņš, bet no bedres dibena nav redzams nekas — vienīgi bezgalīgās smiltis un debesis. Vienmuļa dzīve, it kā uz visiem laikiem acu priekšā sastingusi aina. Un tā dzīvo sieviete, kurai nav pat nekā, ko atcerēties — savu mūžu viņa nav dzirdējusi silta vārda. Viņai droši vien, gluži kā meitenei, aizpukstējās sirds, kad par sevišķas labdarības zīmi atdeva mani — slazdā noķerto… Cik žēl viņas …
Viņam gribējās ko sacīt sievietei, un, lai pārmestu tiltu, viņš nolēma aizpīpēt. Tik tiešām, polietilēns šeit ir pirmās nepieciešamības priekšmets, bez tā nekādi nevar iztikt. Lai cik ilgi viņš turēja liesmojošo sērkociņu pie cigaretes, tā neaizdegās. Viņš sūca no visa spēka, tā ka vaigi ievilkās starp zobiem, bet, visām pūlēm par spīti, sajuta tikai dūma garšu. Un arī šis dūms, treknais nikotīna dūms tikai kairināja mēli, nekādi neaizstādams īstu pīpēšanu. Garastāvoklis bija sabojāts, un ne tik vien kā neizdevās pārmest tiltu, viņam vispār zuda vēlēšanās runāt.
Novākusi netīros traukus un nolikusi tos zemē, sieviete bez steigas sāka bērt tajos smiltis. Ar redzamu piespiešanos viņa nedroši teica:
— Jūs zināt… Laiks jau būtu noraust smiltis no bēniņiem …
— Noraust smiltis? Nu ko tad, lūdzu — «Kāda man tur daļa,» vīrietis vienaldzīgi nodomāja. «Lai sapūst sijas, lai sagāžas balsti — man maza bēda.»
— Ja es jūs traucēju, varbūt man kur aiziet?
— Atvainojiet, lūdzu, bet…
Nav ko tēlot! Negribēja pat manīt likt. Bet pašai tāda sajūta, it kā būtu uzkodusi sapuvušu sīpolu. Sieviete ar ierastām, izveicīgām kustībām aizsēja muti un degunu ar divkārt salocītu dvieli, iežmiedza padusē slotu, paņēma dēļa galu un pakāpās uz sienas skapja plaukta; skapim bija palikušas tikai vienas durvis.
— Godīgi runājot, ja gribat zināt manas domas, — tāda māja lai labāk sabrūk.
Viņš pats apmulsa no negaidīti uzliesmojušā niknuma, ar kādu izkliedza šos vārdus, bet sieviete pagriezās pret viņu, vēl vairāk apmulsusi. Paskat tik, nav vēl gluži pārvērtusies kukainī…
— Nē, nedomājiet, ka skaišos tikai uz jums vien. Jūs te visi kopā izlēmāt, ka cilvēku piesiesiet važā. Es ciest nevaru tādas intrigas. Skaidrs? Un, ja arī nav skaidrs, man vienalga. Gribat, es jums pastāstīšu kādu interesantu atgadījumu … Tas bija sen. Istabā, kuru es īrēju, turēju nekur nederīgu suni, parastu kranci… Ar apbrīnojami biezu spalvu, ko viņš nemeta pat vasarā … Krancim vienmēr bija tik drūms, nelaimīgs izskats, ka es nolēmu viņu apcirpt… Un, lūk, kad es jau biju beidzis cirpšanu un dzīros izmest sacirpto spalvu ārā, suns — nezinu, kas tam uznāca, — piepeši iegaudojās, sagrāba zobos šīs spalvas kumšķi un aizmuka savā vietā … Varbūt krancis nocirpto spalvu uzskatīja par daļu no sevis paša un viņam bija žēl no tās šķirties. — Vīrietis paslepšus paskatījās uz sievieti— kā viņa stāstīto uzņem? Bet viņa stāvēja iepriekšējā pozā, nedabiski izliekusies, uz skapja plaukta un pat nemēģināja pagriezties pret viņu. — Nu labi… Katrs cilvēks spriež pēc sava prāta … Vienalga, vai tā ir smilšu rakšana vai vēl kas cits — lūdzu, rīkojieties pēc saviem ieskatiem. Bet es ir netaisos to ciest. Diezgan! Nekas, vēl mazliet — un ķer nu vēju laukā!… Velti jūs mani vērtējat tik zemu … Ja sagribēsies, aizbēgšu no šejienes un turklāt bez kādām pūlēm… Jā, re, pašā reizē izbeigušās cigaretes …
— Cigaretes! — Viņas vientiesība jau robežojās ar muļķību. — Tās vēlāk, kad atvedīs ūdeni…