— Cigaretes? … Un cigaretes arī? … — Vīrietis, pašam negaidot, nosprauslojās. — Runa jau nav par to… Runa par nocirpto spalvu, par nocirpto spalvu… Vai patiesi nav skaidrs?… Es gribu teikt, ka nocirptās spalvas dēļ nav vērts pūlēties.
Sieviete klusēja, un nelikās, ka viņa grasītos ko teikt sev par attaisnojumu. Viņa mirkli nogaidīja un, kad bija pārliecinājusies, ka vīrietis beidzis, nesatricināmā mierā atkal ķērās pie darba, no kura bija atrauta. Viņa atbīdīja lūkas vāku griestos virs skapja, ielīda līdz jostasvietai iekšā un, turēdamās uz elkoņiem un neveikli tirinādama kājas, rāpās augšā. Gan še, gan tur sīkām urdzi- ņām sāka tecēt smiltis. Viņam iešāvās prātā, ka bēniņos droši vien mājo kādi neparasti kukaiņi… Smiltis un sapuvis koks… Nu nē, diezgan! Neparastā jau tā līdz kaklam.
Tad no griestiem te vienā, te otrā vietā atrisa daudzas smilšu lentes. Bija ļoti savādi, ka šī raženā straume plūst gandrīz bez skaņas. Vienā mirklī uz salmu pīteņiem, kas sedza grīdu, kā bareljefs pacēlās dēļu griestu nospiedums — ar visām spraugām un zaru caurumiem. Deguns un acis vīrietim bija smilšu pilnas. Viņš ar joni metās laukā.
Pirmajā mirklī bija tāda sajūta, ka ielēcis ugunskurā un jau sāk kust pēdas. Bet kaut kur iekšā bija palikusi cilindriska ledus plēksnīte, kas nepadevās pat tādai sve- loņai… Kaut kur iekšā kaisa kauns… Šī sieviete ir kā dzīvnieks… Viņa nezina, kas tas ir — vakar un ko nozīmē — rīt, viņa dzīvo ar domu par šodienu… Pasaule, kur valda pārliecība, ka cilvēku drīkst aizmēzt prom, tikpat kā noslaucīt krītu no skolas tāfeles… Pat sapni nebija rādījies, ka mūsu dienās vēl kaut kur perinās tāds mežonīgums. Nu labi… Ja tā ir pazīme, ka viņš atguvies pēc nervu satricinājuma un viņā beidzot atgriezies miers, tad šis kauns nav nemaz tik slikts.
Tomēr nav ko velti tērēt laiku. Labi būtu ar visu tikt galā līdz tuifisai. Piemiedzis aci, viņš centās aptuveni noteikt augstumu viļņainajai smilšu sienai, ko it kā klāja viegls šķidrauts, kas atgādināja izkausētu stiklu. Jo ilgāk
viņš sienu vēroja, jo augstāka tā likās. Grūti, protams, griezt krūti pretī dabai un lēzenu nogāzi pārvērst kraujā, bet viņš taču grib stāvu nogāzi padarīt lēzenu — neko vairāk. Sevišķu iemeslu nolikt ieročus it kā nebūtu.
Visdrošākais būtu sākt no augšas. Bet, tā kā to nevar izdarīt, nav citas izejas kā sākt no apakšas. Vispirms viņš paraksies apakšā, cik nepieciešams, un pagaidīs, kamēr smiltis no augšas nogāžas lejā, tad atkal raks, un atkal smiltis gāzīsies lejā … Atkārtodams to vēl un vēl, viņš pacelsies arvien augstāk un augstāk un galu galā nokļūs augšā. Bez šaubām, šajā ceļā gaida nogruvumi un smilšu straumes gāzīs viņu lejā. Bet, kaut arī tās sauc par straumēm, smiltis tomēr nav ūdens. Viņam nav gadījies dzirdēt, ka smiltīs slīktu.
Lāpsta kopā ar kannām stāvēja pie mājas ārsienas. Asi uztrītais asmens spīguļoja kā marmora lauska.
Kādu laiku viņš raka, muguru neatliekdams, ar sirdi un dvēseli nododamies darbam. Smiltis bija ļoti irdas, un darbs gāja no rokas. Katrs lāpstas dūriens smiltīs, katrs sēciens mērīja laiku. Tomēr rokas aizvien biežāk smeldza nogurumā. Viņam likās, ka rok jau diezgan ilgi, bet rezultāti īsti nebija manāmi. Nogruva tikai nelieli smilšu blāķi tieši tajā vietā, kur viņš raka. Tas viss stipri vien atšķīrās no vienkāršās ģeometriskās shēmas, ko viņš bija zīmējis savā prātā.
Uztraukties vēl par agru, viņš nolēma mazliet atpūsties un izgatavot bedres modeli, lai pārbaudītu savus aprēķinus. Materiālu, par laimi, cik uziet. Viņš izraudzījās vietu zem mājas dzegas, ēnā, un sāka rakt bedri — centimetrus piecdesmit lielu. Bet nez kādēļ nogāzes slīpums viņam nepadevās vajadzīgajā leņķī. Vislielākais, četrdesmit pieci grādi — kā piestai, kas augšgalā paplašinās.
Kad viņš mēģināja parakties zem bedres sienām, pa tām plūda smiltis, bet nogāzes slīpums palika nemainīgs. Likās, smiltīm ir kaut kāds stabils leņķis. Smilšu graudiņu svars un pretestība, kā redzams, ir proporcionāli. Bet, ja tā, tad arī šai sienai, ko viņš grib pieveikt, ir tāds pats slīpuma leņķis.
Nē, tas nevar būt… Vai tik nav redzes māns? Taču nē, tā nemēdz būt… Skaties uz kuru nogāzi skatīdamies — no apakšas tā aizvien liksies stāvāka, nekā ir īstenībā.
Un vispār — varbūt to visu nosaka kvantitāte?… Ja atšķiras daudzums, dabiski, atšķiras arī spiediens. Ja atšķiras spiediens, tad arī svara un pretestības proporcija neizbēgami mainās. Iespējams, ka šeit sava nozīme ari smilšu graudiņu uzbūvei. Ja ņem, piemēram, sarkanos mālus. Sarkanajiem māliem to dabiskajā stāvoklī un sarkanajiem māliem pēc to ieguves ir pavisam citāds pretestības lielums. Turklāt vēl jāņem vērā mitrums… Un tā modelis var būt pakļauts gluži citiem likumiem.
Un tomēr mēģinājums nebija veltīgs. Viņš saprata, ka nogāzes sienas slīpums ir superstabils, — arī tas jau bija liels ieguvums. Vispār nav jau tik grūti superstabilitāti pārvērst parastā stabilitātē.
Vajag tikai viegli saskalināt pārsātinātu šķīdumu, izdalās kristāli, un šķīdums kļūst piesātināts.
Piepeši, sajutis, ka viņam kāds nostājas līdzās, vīrietis pagriezās. Durvīs stāvēja sieviete un vērīgi lūkojās uz viņa pusi. Viņš nebija pat dzirdējis, kad tā iznāca no mājas. Negaidīti pārsteigts, viņš apjukumā pakāpās atpakaļ, apmulsis paskatījās apkārt. Un tad viņš pamanīja, ka no aizmugures, no austrumu puses smilšu kraujas, viņā noraugās trīs galvas. Tās bija aptītas ar dvieļiem, kuru gali aizsedza sejas lejasdaļu, un tādēļ viņš nebija īsti pārliecināts, vai tie ir vakardienas veči vai ne. Tomēr, kā rādās, tie paši. Uz mirkli vīrietis nokrita kā no plaukta, bet tūlīt saņēma sevi grožos un nolēma, nepievēršot tiem uzmanību, turpināt darbu. Tas, ka viņu vēro, pat it kā skubināja strādāt ašāk.