Sviedri pilēja no degungala, lija acīs. Nebija vaļas tos noslaucīt, un viņš raka aizvērtām acīm. Nekādā gadījumā nedrīkst ļaut atelpu rokām. Redzot, cik veikli viņš strādā, tie sapratīs, cik paši ir aprobežoti, cik zemiski.
Viņš paskatījās pulkstenī. Pie biksēm noslaucīja stiklu. Tikai desmit minūtes pāri diviem. Tās pašas desmit minūtes pāri diviem kā agrāk, kad skatījās pulkstenī. Viņam uzreiz zuda pārliecība par saviem ātrajiem tempiem. Ja skatās ar gliemeža acīm, tad laikam saule riņķo ar beisbola bumbas ātrumu. Viņš satvēra lāpstu un no jauna metās uzbrukumā smilšu sienai.
Pēkšņi nogāzās smilšu lavīna. Atskanēja dobjš blāk- šķis, it kā būtu kritis milzīgs gumijas priekšmets, un kaut kas ar visu spēku uzgāzās viņam uz krūtīm. Lai saprastu, kas noticis, vīrietis pacēla galvu un dzīrās paskatīties augšup, tomēr noteikt, kur īsti ir augša, tā arī nevarēja. Viņš gulēja sakņupis paša vēmekjos, bet visapkārt pludoja tāda kā nespodra, pienaina gaisma.
otrā daļa
11
Dzin, dzin, dzin, dzin. Kas tā par zvanu? Zvārgulīša zvana. Dzin, dzin, dzin, dzin. Kas tā par balsi? Sātana balss.
Sieviete tikko sadzirdami kaut ko dungo. Tīrīdama no tvertnes ūdens nogulsnes, viņa līdz apnikai atkārto vienu un to pašu frāzi. Dziesma apklusa. Varēja dzirdēt, kā sieviete grūž rīsus… Vīrietis klusām nopūšas, sa- sprindzis nepacietībā apgriežas uz otriem sāniem un gaida … Tūlīt viņa ienāks, droši vien ar ūdens bļodu, lai viņu noberzētu. Smiltis un sviedri tik ļoti kairina ādu, ka jebkuru brīdi var sākties iekaisums. Jau iedomājoties vien auksto, mitro dvieli, viņš saraujas.
Kopš tā laika, kad vīrieti saspieda smiltis un viņš zaudēja samaņu, viņš visu laiku guļ. Pirmās pāris dienas bija augsta temperatūra — termometrs rādīja gandrīz vai trīsdesmit deviņi grādi — un neapturama vemšana. Tad temperatūra nokritās, sāka atgriezties ēstgriba. Slimībā, acīm redzot, ne tik daudz bija vainojams nogruvušo smilšu trieciens, cik ilgais, neierastais darbs zem stāvajiem saules stariem. Vispār nekas nopietns.
Varbūt tāpēc viņš tik ātri atlaba. Ceturtajā dienā sāpes kājās un krustos bija rimušās. Piektajā dienā, ja neņem vērā nelielu vājumu, viņš nemanīja vairs nekādu nesenējās slimības pazīmju. Taču no gultas necēlās un aizvien vēl tēloja smagi slimu. Tam, protams, bija savi iemesli. Viņš nepavisam nebija atmetis domu — bēgt.
— Jau augšā?
Sievietes balss skanēja nedroši. No pievērto plakstu apakšas viņš noraudzījās uz tās apaļīgajiem ceļgaliem, ko varēja samanīt zem platajām biksēm, un atbildēja ar vārgu vaidu. Lēnām izgriezdama dvieli virs iedauzītās vara bļodas, sieviete jautāja:
— Kā jūtaties?
— Nu tā …
— Vai nenoberzīsim muguru?
Viņš pazemīgi ļāvās sievietes rokām ne tikai tādēļ, ka slimniekam tā pienākas, bet arī tāpēc, ka tas bija patīkami. Viņš atcerējās lasījis dzejoli par puisēnu, kuru mocīja drudzis un kurš sapnī redzēja, ka viņu ietin vēsā sudraba papīrītī… Ada, kas aizslāpusi zem sviedri* un smilšu kārtas, pamazām atdziest, sāk elpot. Atsvaidzinātās poras it kā uzsūc sievietes miesas smaržas, un tas viegli satrauc. Un tomēr viņš nav piedevis sievietei. Nevar visu jaukt kopā, tās ir divas dažādas lietas. Triju dienu atvaļinājums jau sen aiz muguras. Tagad diez vai vērts steigties. Viņa sākotnējais plāns — parakties zem kraujas un padarīt to lēzenu — ne nu īsti izgāzies, bet, tā teikt, nav bijis līdz galam pārdomāts. Ja nebūtu traucējuši neparedzēti apstākļi — tas pats saules dūriens — viss būtu labāk par labu. Tiesa, izrādījās, ka smiltis rakt nesalīdzināmi grūtāk, nekā viņš domājis, tas ir elles darbs, un nu viss atkarīgs no tā, vai viņš pratīs atrast pašu ērtāko paņēmienu. Te tad arī viņam iekrita prātā manevrs ar šķietamo slimību.
Kad atžilbis viņš redzēja, ka vēl aizvien guļ turpat, sievietes mājā, neganti pārskaitās. Tie tipi no ciema pat nedomā par viņu lauzīt galvu. Tas nu ir skaidrs. Un tūdaļ nobrieda lēmums. Saprazdami, ka viņa slimība nav bīstama, tie nav izsaukuši ārstu. Bet viņš nepalaidīs garām šo izdevību, un tie vēl kodīs sev pirkstos. Naktīs, kad sieviete strādā, viņš gulēs. Toties dienā, kad tai jāatpūšas, nedos miera, gauzdamies par neciešamām sāpēm.
— Vai sāp?
— Nu, protams… Laikam skarts mugurkauls…
— Varbūt parīvēsim?
— Nekādā gadījumā. Vai tad tas ir nespeciālista darbs? Tā jau var visu sabojāt. Muguras smadzenes taču ir dzīvības kanāls. Bet ja nu es pēkšņi nomirstu? Tad jums visiem klāsies plāni. Pasauciet ārstu, ārstu! Sāp… Briesmīgi sāp … Nedrīkst kavēties ne mirkli!
Sieviete nevarēs to ilgi izturēt, un drīz pagurums ņems virsroku. Viņas darba spējas ies mazumā, un izrādīsies, ka māja ir briesmās. Un tas vairs ciemam nav nekāds joks. Savas muļķības dēļ palīga vietā uzkrāvuši sev kaklā lieku nastu. Ja tie tūdaļ netiks no viņa vaļā, tas tiem dārgi maksās.
Tomēr arī ar šo plānu negāja tik gludi,-kā bija iecerēts. Nakti te valda daudz lielāka rosība nekā dienā. Cauri sienai dzirdama lāpstas šķindoņa… sievietes smaga elpa … vīru kliedzieni un dialektā izmesti vārdi… grozu klaudzoņa, kad tos velk ārā pilnus ar smiltīm… Piedevām vējš nes no tāluma pikapa rūkoņu, suņu rejas… Lai kā viņš nopūlas iesnausties, nekas neiznāk — par daudz satraukti nervi, un viņš nevar iemigt.
Naktī viņš gulēja slikti, tāpēc dienā nāca miegs. Bet ļaunākais — ar katru mirkli zuda pacietība: viņš sāka sevi pārliecināt — ja arī šis plāns izgāžas, paliek vēl daudz dažādu iespēju aizbēgt. Kopš tās dienas bija pagājusi jau nedēļa. īstais laiks iesniegt pieteikumu, lai uzsāk meklēšanu. Pirmās trīs dienas bija viņa likumīgais atvaļinājums. Bet tālāk — neierašanās darbā bez iepriekšējā brīdinājuma. Darba biedri, kas bieži vien bez kāda iemesla uzmana katru sava kolēģa soli, diez vai noklusēs tādu faktu. Gan jau kādu vakaru viens vai otrs no šiem labvēļiem iegriezās pasērst viņa mājā. Smacīgajā pēcpusdienas saules piekarsētajā istabā valda pamestība — skaidrs, saimnieka nav. Apmeklētājs jūt tīri instinktīvu skaudību pret laimes lutekli, kurš izrāvies no šī būceņa. Bet nākamajā dienā — aizvainojošas tenkas viņam aiz muguras, neķītrs čukstiņš, ko pavada nosodoši sarauktas uzacis un divdomīgi žesti. Un tas labi saprotams… Sirds dziļumos viņš jau tad juta, ka šis neparastais atvaļinājums radīs darba biedros tieši šādu reakciju. Un kāds tur brīnums! Skolotājiem taču savdabīgs dzīves veids, viņus visu laiku dīda skaudības velniņš. Gadu no gada garām viņiem, gluži kā ūdeņi upē, tek un aizplūst skolēni, bet skolotāji, kā zemē ierakti akmeņi, spiesti palikt šīs straumes dibenā. Viņi modina cerības citos, bet paši nedrīkst cerēt pat sapņos. Viņi jūtas kā nevajadzīgi atlūžņi un vai nu nododas mazohistiskai vientulībai, vai arī kļūst puritāņi, beī pret citiem izturas ar aizdomām, apvaino tos oriģinalitātes meklēšanā. Viņi tik ļoti alkst rīcības brīvības, ka brīvu rīcību necieš ne acu galā.