… Droši vien nelaimes gadījums? … Nē, ja nelaimes gadījums, būtu kāda ziņa … Varbūt pašnāvība? … Bet tik un tā policija zinātu… Neesiet tik augstās domās par šo viduvējību!… Viņš pazudis labprātīgi, un nav ko bāzt degunu cita darīšanās… Bet nu jau drīz būs nedēļa… Ir gan cilvēks! Tas vien prātā kā sagādāt citiem uztraukumu, ej nu sazini, kas šim aiz ādas …
Diez vai tiem tik ļoti rūp viņa liktenis. Gluži vienkārši viņu neapmierinātā ziņkāre pārgatavojusies kā hurma, kas nav laikā noņemta no koka. Tālāk notikumi risinās tā. Vecākais pedagogs iet uz policiju, lai uzzinātu, kā rakstāms pieteikums par meklēšanas uzsākšanu. Aiz svētulīgās, noskumušās maskas grūti apslēpt labpatiku.
«Uzvārds un vārds — Niki Dzimpejs. Vecums — 31 gads. Augums — 1 m 58 cm. Svars — 54 kg. Mati — plāni, atsukāti atpakaļ, breolīnu nelieto. Redze — labā acs 0,8, kreisā 1,0. Ada tumsnēja. Pazīmes — seja iegarena. Nedaudz šķielē. Deguns strups. Zods stūrains, zem kreisās auss dzimumzīmīte, citu sevišķu pazīmju nav. Asins grupa — AB. Runā piesmakušā balsī, mazliet stostās. Sejas izteiksme saspringta. Stūrgalvīgs, taču attieksmē ar citiem vienkāršs. Apģērbs — droši vien viņš tērpies entomologam piemērotā apģērbā. Augšā pievienotais fotoattēls enface uzņemts pirms pāris mēnešiem.»
Protams, ciema iedzīvotāji būs spēruši visus nepieciešamos piesardzības soļus, ja tik apņēmīgi turpina šo nejēdzīgo avantūru. Aptīt ap pirkstu pāris lauku policistu nav nekas sarežģīts. Viņi, bez šaubām, ir parūpējušies, lai policisti bez īpašas vajadzības ciemā neiegrieztos. Taču miglu pūst acīs vajag, un tam ir kāda jēga vienīgi tad, ja viņš ir vesels un spēj rakt smiltis. Un pavisam muļķīgi, pašiem riskējot, slēpt smagi slimu cilvēku, kurš jau veselu nedēļu vāļājas pa gultu. Ja tie nolems, ka no viņa nav nekāda labuma, tad visgudrākais, ko tie var darīt, — raisīties no viņa vaļā, kamēr nav vēl radušies kādi sarežģījumi. Tagad vēl var izdomāt kādu ticamu versiju. Var, piemēram, paziņot, ka cilvēks pats iekritis bedrē un viņam no smadzeņu satricinājuma sākušās dīvainas halucinācijas. Bez šaubām, šādam paskaidrojumam noticēs daudz labprātāk nekā viņa fantastiskajam apgalvojumam, ka ar viltu noslēpts bedrē.
Iemāvās govs — šķita, ka tai rīklē ielikta vara taure. Kaut kur iedziedājās gailis. Smilšu bedrē nav nosakāms nedz attālums, nedz virziens. Tikai tur, ārā, ir parasta, normāla pasaule, tur ceļmalā bērni spēlē klases un noteiktajā stundā aust rīts, un tā krāsas saplūst ar vārītu rīsu smaržu.
Sieviete berž viņu cītīgi, pat pārāk cītīgi. Pēc norīvē- šanas izgriež mitro dvieli tik sausu, ka tas kļūst ciets kā dēlis, un tad berzē tik centīgi, it kā spodrinātu aizsvīdušu stiklu. No agrīnā rīta skaņām un šiem ritmiskajiem grūdieniem viņu sāk mākt snauda.
— Jā, starp citu … — Viņš apspiež žāvas, ko it kā ar knaiblēm velk viņam ārā. — Kā to varētu… Jau sen gribas palasīt avīzi. Vai tad nekādi nevar to dabūt?
— Labi, es pavaicāšu, vēlāk.
Viņš uzreiz saprata: sieviete grib būt sirsnīga. Viņas biklajā, kautrajā balsī skaidri jaušama vēlēšanās viņu neaizvainot. Bet tas vīrietim vēl vairāk aizdeva dusmas. — «Pavaicāšu?!» Tātad arī avīzes nedrīkst lasīt bez atļaujas, jā? — Nikni šķendēdamies, viņš atgrūda no sevis sievietes rokas. Tā vien nagi niezēja apcirst apkārt bļodu ar visu tās satvaru. Te nu tev bija atbilde uz lūgumu.
Tomēr viņa stāvoklī nav ko sevišķi trakot — tas var izjaukt visus plānus. Nez vai smagi slims cilvēks ies tā uztraukties nieka avīzes dēļ. Viņš, zināms, grib izskatīt avīzi. Ja liegts noraudzīties ainavā, lūkojies kaut vai bildītē, — ainavu glezniecība taču attīstījusies apvidos, kur nabadzīga daba, bet avīzes vairāk lasa rūpniecības rajonos, kur sakari starp ļaudīm kļuvuši vājāki. Bez tam varbūt viņš tur uzies paziņojumu, ka bez vēsts pazudis cilvēks. Bet, ja laimēsies, nav izslēgts, ka sociāliem jautājumiem veltītās lappuses stūrī būs ievietots raksts par viņa pazušanu. Protams, nez vai šie laucinieki dos viņam avīzi, kurā iespiests tāds raksts. Tomēr pats galvenais tagad — pacietība.
Izlikties par slimu nav nemaz tik jauki. Tikpat kā turēt rokā stingru atsperi, kas tūlīt pat spruks vaļā. Ilgi to nevar paciest. Samierināties ar savu likteni arī nedrīkst. Par katru cenu jāpanāk, lai šie tipi paši saprastu, kādu nastu uzvēluši sev kaklā. Kaut vai šodien, lai tas maksātu ko maksādams, nedrīkst ļaut sievietei ne mirkli aizdarīt acis.