(Neguli!… Gulēt nedrīkst!)
Vīrietis sarāvās čokurā un liekulīgi ievaidējās.
Zem saulessarga, kuru bija pakārusi sieviete, viņš apdedzinādamies rija biezo, ar ūdensaugiem aizdarīto rīsu un sakņu zupu. Bļodas dibenā palika smilšu nogulsnes.
Te atmiņu pavediens pārtrūkst un sākas ilgi, smagi murgi. Jāteniski uz veciem, ieplaisājušiem ēdamirbuļiem viņš lidoja pa dīvainām svešām ielām. Ar šiem irbuļiem viņš traucās kā ar skuteru, un tas nemaz nebija slikti, bet pietika mazdrusciņ novērst uzmanību — un viņu tūdaļ pie sevis vilka zeme. Tuvumā iela šķita ķieģeļsarkana, bet tālāk gaisa zaļā dūmakā. Sī krāsu gamma modināja sirdī bažas. Beidzot viņš pielidoja pie garas koka ēkas, kas atgādināja kazarmas. Oda pēc lētām ziepēm. Saraustīdams vaļīgās bikses, viņš uzkāpa pa kāpnēm un iegāja tukšā istabā, kurā atradās viens vienīgs garš galds. Ap to sēdēja kāds desmits vīriešu un sieviešu, kas bija aizrāvušies ar kādu spēli. Cilvēks, kas sēdēja centrā, ar seju pret viņu, dalīja kārtis. Pēkšņi pēdējo kārti tas iegrūda viņam un skaļi kaut ko kliedza. Negribīgi paņēmis kārti, viņš redzēja, ka tā ir nevis kārts, bet vēstule. Pataustot tā šķita dīvaini mīksta, un, kad viņš to mazliet paspaidīja ar pirkstgaliem, no tās izšļācās asinis. Viņš iekliedzās un pamodās.
Acīm priekšā kaut kāds netīrs auts. Viņš sagrozījās, iečaukstējās sauss papīrs. Seja bija pārklāta ar vaļā atšķirtu avīzi. Velns parāvis, atkal bija aizmidzis… Nometa nost avīzi. No tās aiztrauca smilšu straumītes. Spriežot pēc to daudzuma, nebija pagājis mazais laiks. Pa spraugu iekļuvušo staru virziens liecināja, ka ir dienvidus. Nu labi, bet kas tā par smaržu? Svaiga tipogrāfijas krāsa? … Nevar būt, viņš nodomāja un uzmeta acis datumam. Sešpadsmitais, trešdiena … Tā taču šīsdienas avīze! Negribējās ticēt, bet fakts paliek fakts.
Balstīdamies ar elkoņiem pret sviedriem piesmirkušo matraci, vīrietis paslējās sēdus. Galvā kā viesulis savēr- pās domu jūklis, un viņš ar dalītu uzmanību pārlaida acis tik sūri, grūti iegūtajai avīzei.
«Papildināta darba kārtība Japāņu-amerikāņu apvienotās komitejas…»
… Kā gan sievietei laimējies dabūt avīzi?… Varbūt šie tipi beidzot atģidušies, ka viņiem ir kāds pienākums pret mani?… Jā, bet, spriežot pēc tā, kā te viss risinājies lidz šim, jebkuri sakari ar ārpasauli pēc brokastlaika pārtrūkst. Skaidrs viens no diviem: vai nu sieviete kaut kādi — viņš gan īsti nezina, kā, — var sazināties ar ārpasauli, vai arī viņa pati ir tikusi laukā no šejienes un nopirkusi avīzi.
«Efektīvi pasākumi transporta sastrēguma novēršanai!»
Nu labi… Pieņemsim, ka sieviete ir tikusi ārā … Tas nav iespējams bez virvju kāpnēm. Nezinu, kā tas viņai izdevies, bet skaidrs viens — viņas rīcībā bijušas virvju kāpnes … Bet, ja tā … domas traucās mežonīgā ātrumā. Ar gūstekni, kam tas vien prātā kā bēgšana, ir īsa runāšana. Bet sieviete, ciema iedzīvotāja, taču necietīs, ja viņai liegs iespēju brīvi atstāt bedri… tas, ka aizvākuši kāpnes, nav nekas vairāk kā pagaidu līdzeklis, lai mani noturētu šeit… Tātad, ja es darīšu visu, lai iemidzinātu viņu modrību, agri vai vēlu tāda iespēja radīsies arī man.
«Ziemas sīpoli satur efektīvas vielas atomradiācijas seku ārstēšanai.»
Kā redzams, simulēt slimību man traucēja neparedzēti apstākļi. Vēl mūsu sentēvi tik pareizi ir teikuši: ja veiksme guļ — gaidi… Bet nez kādēļ sirds nemaz uz to netiecās… Māca šaubas. Vai tik tur nav vainīgs nelāgais, dīvainais un baismais sapnis? … Urdīja doma par vēstuli, kas slēpa sevī briesmas, — kāpēc briesmas, arī pats nevarēja pateikt. Ko gan nozīmē tāds sapnis?
Tas nu gan nav labi — ņemt tik ļoti pie sirds parastu sapni. Šā vai tā, aizsāktais jānoved līdz galam.
Sieviete, klusu šņākuļodama, kā parasti, gulēja uz grīdas netālu no pavarda, viņa bija ar visu galvu ietinusies tīrā kimono, saritinājusies kamolā, aptvērusi rokām ceļus. Kopš tās dienas vīrietis ne reizi nebija redzējis viņu kailu, bet zem kimono gan viņai, acīm redzot, vairāk nekā nav.
Vīrietis ātri ar acīm pārskrēja sociālajiem jautājumiem veltītajai lappusei, slejām par vietējās dzīves notikumiem. Viņš, protams, neatrada nedz rakstu par savu pazušanu, nedz paziņojumu par to, ka bez vēsts pazudis cilvēks. Tā jau viņš bija domājis un nejutās sevišķi sarūgtināts. Klusu piecēlās un nokāpa uz smilšu klona. Vienīgais apģērba gabals viņam bija garas mākslīgā zīda apakšbikses. Tā šķita visērtāk. Tajā vietā, kur gumija apžmaudza augumu, bija sakrājušās smiltis, un tikai tur sāka rasties apsār- tums un nieze.
Stāvēdams durvīs, viņš paskatījās augšup, uz smilšu sienu. Acīs iecirtās gaisma, un visa apkārtne iedegās dzeltenās liesmās. Nevienas dzīvas dvēseles. Arī kāpņu, protams, nav. Vai nu tas kāds brīnums! Drošs paliek drošs, bija gribējies tikai vēlreiz pārliecināties. Nav nekādu pazīmju, ka tās tikušas nolaistas. Tiesa gan, tādā vējā nepaies ne piecas minūtes, un jebkuras pēdas būs aizvilktas. Turklāt tūdaļ aiz pašām durvīm augšējā smilšu kārta plūda un plūda prom — tā vien likās, ka smiltīm plēš ādu.
Viņš ienāca atpakaļ istabā un atgūlās. Lidinājās muša. Maza, brūngana drozofīla. Droši vien te kaut kas pūst. Pasmēlis ūdeni no polietilēnā ietītā katliņa gultas galvgalī, viņš izskaloja rīkli un uzsauca sievietei: