— Ei, jūs tur, varbūt celsieties augšā? …
Sieviete nodrebēja un pielēca kājās. Halāts noslīdēja, atkailinādams krūtis. Pa tikko manāmi nošļukušajām, tomēr vēl diezgan tvirtajām krūtīm stīdzēja zilas dzīsliņas. Ar satrauktām, nedrošām kustībām sieviete uzvilka halātu, viņas skatiens maldījās apkārt, šķita, viņa vēl nav īsti attapusies.
Vīrietis svārstījās. Vai nikni un bez aplinkiem noprasīt tai par kāpnēm… Jeb vai labāk pateikties par avīzi un pie reizes pajautāt miermīlīgā, vēlīgā tonī? Ja viņš uzmodinājis sievieti tikai tādēļ, lai iztraucētu no miega, tad pats gudrākais — izturēties agresīvi. Iemeslu piesieties, cik uziet. Bet tas var novirzīt no galvenā mērķa — izlikties par smagi slimu. Nevarētu teikt, ka tāda rīcība būtu raksturīga slimam cilvēkam, kam ievainots mugurkauls. Viņa uzdevums pārliecināt tos, ka viņš nebūs nekāds strādātājs, un par katru cenu iemidzināt to modrību, šo tipu sirdis jau atmaigušas tiktāl, ka tie iedeva avīzi, tagad tie galīgi jānospiež ceļos.
Bet visas viņa varavīkšņainās cerības saira vienā mirklī.
— Nu nē taču, nekur es neesmu gājusi. Bija atnācis viens no mūsu arteļa, viņš man atnesa sen apsolīto līdzekli pret koka trupēšanu … Nu un viņam tad es arī palūdzu… Seit ciemā avīzi saņem tikai kādās četrās vai piecās sētās… Viņš īpaši gāja uz pilsētu, lai to nopirktu …
Tāda sakritība ir pilnīgi iespējama. Bet vai tas nenozīmē, ka viņš ir iesprostots būrī aiz atslēgas, kuru nekādi nevar atmūķēt? Ja pat šejienieši spiesti samierināties ar šādu ieslodzījumu, tad stāvās smilšu sienas nav nekāds joks. Vīrieti pārņēma izmisums, tomēr viņš savaldījās.
— Ak tā? … Paklausieties … Jūs šeit esat saimniece, vai ne? … Un nevis plušķains suns… Nevar taču būt, ka jums nav brīv iet un nākt, kad vien gribatl Vai arī jūs esat ievārījusi ko- tādu, ka nevarat sava ciema iedzīvotājiem ne acīs skatīties?
Sievietes miegainās acis plaši iepletās izbrīnā. Tās pieplūda ar asinīm, it kā nokaita, viņam pat likās, ka istabā kļuvis gaišāks.
— Ko jūs runājat! Nevaru ne acīs skatīties? Kādas blēņas!
— Nu labi, bet tad jums nevajag būt tik bailīgai!
— Ja es arī no šejienes izkāptu, ko gan es tur darītu? …
— Varētu pastaigāties.
— Staigāt?
— Nu jā, staigāt. Paieties uz priekšu un atpaka], vai tad ar to nepietiek? … Es jautāju, vai jūs, tā sakot, pirms manas ierašanās brīvi gājāt un nācāt atpakaļ, kad vien gribējāt?
— Tāda tukša staigāšana tikai nogurdina …
— Tas ir ļoti svarīgi! Padomājiet labi! Jums tas jāsaprot! … Pat suns, ja to uz ilgu laiku ietupina krātiņā, pat suns kļūst traks.
— Es jau staigāju! — sieviete izkliedza savā dobjajā, vienmuļajā balsī. — No tiesas, man ļāva staigāt, ci-k vien sirds kāro… Kamēr nebiju nokļuvusi šeit… Ilgi staigāju ar bērnu uz rokām… Pat nomocīja mani šīs pastaigas.
Vīrietis ko tādu nebija gaidījis. Kāds savāds runas veids. Kad viņa to uzlūko, nav spēka atbildēt.
Jā, patiešām, pirms gadiem desmit, juku laikos, visi par to vien sapņoja, kaut nevajadzētu spert soli ārpus mājas. Tādu viņi iztēlojās brīvību. Bet vai var apgalvot, ka tagad viņiem jau diezgan tādas brīvības? Patiešām gan, varbūt uz šo smilšaino nostūri tevi atvilināja tieši tas, ka tu jau biji pagurusi, dzīdamās pakaļ šai šķietamajai brīvībai… Smiltis … Milimetra astotdaļas nerimtīgā kustība. Sis otrādais pašportrets filmas negatīvā, kas stasta par tiesībām dzīvot, nesperot soli pāri savas mājas slieksnim. Pat bērns, kurš ar mieru staigāt, līdz krīt no kājām nost, apmaldījies sāks raudāt.
Sieviete pēkšņi krasi mainīja toni:
— Kā jūtaties? Vai labi?
Ko blenz kā aita! Vīrieti sagrāba dusmas. Saliekšu raga, bet piespiedīšu atzīties, ka pie visa vainīga esi tu! No šīs domas vien pa augumu sāka tekalēt skudriņas, un viņš jau iztēlē dzirdēja sprakšķus, it kā plēstu nost ādai piekaltušu līmi. Šī sajūta it kā asociējās ar vārdiem «saliekšu ragā». Pēkšņi sieviete pārvērtās siluetā, it kā pagaisa. Kad vīrietim divdesmit gadu, viņu satrauc domas. Kad četrdesmit gadu — āda. Bet trīsdesmit gadu vecumā visbīstamākais ir brīdis, kad sieviete pārvēršas siluetā… Viņš to var apskaut tikpat viegli kā pats sevi… Bet sievietei aiz muguras neskaitāmas acis… Un viņa ir tikai lelle, kuru vada šo skatienu pavedieni… Vajag tikai apskaut viņu, un arī tevi raustīs diedziņā. Tad arī šie meli par savainoto mugurkaulu vienā mirklī nāks gaismā. Vai gan viņš drīkst tādā vietā kā šī pārvilkt svītru visai savai agrākajai dzīvei!
Sieviete iesānis pavirzījās tuvāk. Viņas apaļīgie ceļgali atdūrās viņa gurnā. Uzvēdīja sastāvējuša, sasmakuša ūdens dvinga, kas plūda no viņas mutes, deguna, ausīm, padusēm, no visa ķermeņa. Kā uguns karstie pirksti kautri, nedroši slīdēja augšup un lejup pa viņa mugurkaulu. Vīrietis saspringa.
Piepeši pirksti pieskārās sāniem. Vīrietis iekliedzās:
— Kut!
Sieviete iesmējās. Viņa gan uzsāka flirtu, gan mazliet kautrējās. Tas nāca tik pēkšņi, ka viņš vēl nezināja, kā izturēties. Ko īsti viņa grib? Vai viņa to darījusi ar nolūku, vai pirksti neviļus paši noslīdējuši?… Nupat vēl viņa bija mirkšķinājusi acis, par varēm cenzdamās aizdzīt miegu… Bet pirmajā vakarā tāpat dīvaini smēja, kad, garām ejot, iebuksnīja viņam sānā. Varbūt šīs izdarības slēpj sevī kādu īpašu nozīmi? Var jau būt, ka dvēseles dziļumos sieviete netic viņa slimībai un visu to dara tāpēc, lai pārliecinātos, vai šaubas vietā… Tas nav izslēgts. Jātur acis vaļā. Šī kārdināšana ir visparastākie