Sieviete nogrimusi darbā. Naski cilā lāpstu. Elpo vienmērīgi, dziļi. Gaismas aplī, kas no lampas krīt viņai pie kājām, dejo gara ēna… Vīrietis paslēpās aiz mājas stūra, aizturēja elpu. Satvēris rokās dvieļa galus, viņš dvieli ar spēcīgu rāvienu izstiepa uz abām pusēm… Izskaitīšu līdz desmit un lēkšu ārā no aizsega … Jāuzbrūk tieši tai mirklī, kad viņa pieliekusies ceļ lāpstu ar smiltīm.
Nevar, zināms, apgalvot, ka nedraud nekādas briesmas. Un jāteic, viņu attieksme pēc kādas pusstundas var krasi mainīties. Pasaulē taču ir tas ierēdnis no prefektūras.
Ne jau velti večuks sākumā noturēja viņu par šo ierēdni un kļuva piesardzīgs. Viņi, acīm redzot, gaida kādu, kas jebkuru mirkli var ierasties viņus inspicēt. Bet, ja tā, tad nav izslēgts, ka pārbaudes laikā domas ciemā dalās, noslēpt viņu nebūs iespējams, un viņi beigu beigās atteiksies no sava plāna — turēt viņu gūstā. Tiesa, nav nekādas garantijas, ka šī pusstunda nevelkas pusgadu, gadu vai pat vairāk. Pusstunda vai gads — vienādas izredzes. Viņš neslēgtu derības.
Ja varētu cerēt, ka viņam sniegs palīdzīgu roku, tad būtu daudz izdevīgāk arī turpmāk izlikties par slimu. Tieši pie šī jautājuma viņš domās aizvien atgriezās. Tā ka viņš dzīvo zemē, kur valda likums un kārtība, tad, gluži dabiski, cer uz palīdzību. Tie ļaudis, kurus tin noslēpumainības plīvurs, kuri nav devuši nekādas dzīvības zīmes un ierindojušies bezvēsts pazudušd skaitā, lielāko tiesu paši to gribējuši. Bez tam, ja nekas nenorāda uz noziegumu, pazušana tiek izskatīta nevis kā krimināllieta, bet gan kā civillieta, un policijai tā daudz nerūp. Bet šoreiz ir pavisam citi apstākļi. Viņš alkst palīdzības, viņš sauc pēc tās — viņam vienalga, no kurienes tā nāktu. Pat cilvēkam, kas ne reizi nav viņu redzējis, kas nav dzirdējis viņa balsi, viss kļūs skaidrs, tiklīdz tas kaut pavirši ielūkosies viņa mājā, kas palikusi bez saimnieka. Līdz galam neizlasītā grāmata, kas uzšķirta tajā pašā vietā, kā viņš to atstājis… Daži sīkumi tā uzvalka kabatās, ar kuru viņš gāja uz darbu … Ceku grāmatiņa, kaut arī par ļoti pieticīgu summu, — kas neliecina, ka pēdējā laikā būtu ņemta nauda … Kaste ar puskaltētiem, līdz galam neapstrādātiem kukaiņiem. Aizpildīta pasūtījuma blanka — ar visu marku, — kurā pieprasītas jaunas burkas kukaiņiem. Viss pamests nepabeigts un liecina par saimnieka nodomu atgriezties. Apmeklētājs, vienalga, vai viņš to grib vai ne, nevar neuzklausīt lūgumu, kas skan šais istabās.
Jā … Ja vien nebūtu tās vēstules… Ja vien nebūtu tās aplamās vēstules… Bet tā bija… Sapnis liek ieskatīties īstenībai acīs, bet tagad viņš jau atkal cenšas sevi par kaut ko pārliecināt. Kālab? Diezgan aplinku! Izlietu ūdeni nesasmelsi. Kur tas laiks, kad pats savām rokām sevi nožņaudzis.
Visu, kam bija kāds sakars ar šo atvaļinājumu, viņš turēja dziļā noslēpumā un ar nodomu nevienam no darba biedriem nestāstīja, uz kurieni brauks. Un ne vien klusēja, viņš apzināti centās savam braucienam uzmest noslēpumainības plīvuru. Tas bija lielisks paņēmiens — labāku pat neizdomāsi, — kā paķircināt šos cilvēkus, kas savā pelēkajā ikdienas dzīvītē paši kļuvuši no galvas līdz papēžiem pelēki. Tagad viņš sev pārmet: vajadzēja padomāt, ka visā šajā pelēcīgumā ne jau nu viņš, protams, bet citi var būt arī citās krāsās — sarkani, zili, zaļi…
Vasara žilbas saules pilna ir tikai romānos un kinofilmās. Dzīvē — tas nav nekas cits kā vienkāršā mazā cilvēka svētdienas. Viņš izbraucis zaļumos, kur tā pati indīgā dūmu dvaka, un guļ zemē uz avīzes, uzšķīris tajā politisko jautājumu apskatu … Termoss ar magnētisku glāzīti un konservēta sula… pēc ilgas rindā stāvēšanas noīrēta laiva — piecpadsmit jenu stundā… Krastmala, uz kuras šļācas svina pelēkās bangu putas, kur ņudzēt ņudz beigtas zivis … Pēc tam elektriskais vilciens stāvgrūdām pilns ar ļaudīm, kas noguruši līdz nāvei… To visi lieliski saprot, bet, negribēdami iegūt muļķa slavu, dedzīgi zīmē uz pelēkā audekla kaut ko līdzīgu svētkiem. Nožēlojami bārdas rugājiem apauguši tēvi purina savus čīkstīgos bērnus, spiezdami tos apstiprināt, cik lieliski pavadīta svētdiena … Scēnas, ko katrs vismaz reizi būs vērojis elektriskā vilciena vagona kaktā. Gandrīz vai aizkustinoša skaudība, ka citu silda saule…
Taču, ja nelaime slēptos tikai te, nebūtu vērts to ņemt pārāk pie sirds. Ja tas cilvēks uz visu nereaģētu tāpat kā pārējie darba biedri, tad diez vai viņš būtu bijis tik stūrgalvīgs.
Šim cilvēkam viņš izrādīja sevišķu uzticību. Tas bija cilvēks ar skaidrām, atklātām acīm, ar seju, kas aizvien šķita tikko nomazgāta. Viņš ļoti aktīvi piedalījās arodbiedrību kustībā. Kādreiz vīrietis pat mēģināja nopietni un vaļsirdīgi pastāstīt šim cilvēkam savas slēptākās domas, kurās nedalījās ar citiem.
— Tu tā domā? … Mani, redz, pagalam nomoka tādas izglītības problēma, kas sakņojas pašā dzīvē.
— Ko tas nozīmē — «kas sakņojas pašā dzīvē»?
— Nu, vispār izglītība, kas balstās uz ilūziju, kura liek neesošo pieņemt par esošo. Ņemsim kaut vai smiltis — tā ir cieta viela, bet tajā pašā laikā tām lielā mērā piemīt hidrodinamiskas īpašības. Un tieši tas jau mani tik ļoti ieinteresējis …
Cilvēks apstulba. Gluži kā kaķim kūkumā saliektā mugura sakumpa vēl vairāk. Bet sejas izteiksme, kā aizvien, palika atklāta. Viņš nekādi neizrādīja, ka šī ideja viņam derdzas. Kāds bija izteicies, ka viņš atgādinot Me- biusa lenti. Mebiusa lente — šī vienreiz apgrieztā un galos kopā savienotā papīra strēmele, kas tādējādi pārvēršas plaknē, kam nav ne virspuses, ne apakšpuses. Varbūt šajā iesaukā atspoguļojās doma, ka viņš, gluži kā Mebiusa lente, bija sakausējis vienā veselā savu profesionālo darbību un personisko dzīvi? Līdz ar vieglu izsmieklu šai iesaukā jautās arī atzinība.