— Varbūt tu domā reālistisko izglītību?
— Nē, ņemsim manu piemēru ar smiltīm… Vai gan pasaule galu galā nav līdzīga smiltīm? … Šīs pašas smiltis, kad tās atrodas miera stāvoklī, nekādi neliek manīt savu esību … īstenībā nevis smiltis atrodas mūžīgā kustībā, bet gan pati kustība ir smiltis… Labāk es nevaru paskaidrot…
— Es jau sapratu… Mācīšanas prakse taču ietver sevī ļoti svarīgus relatīvisma elementus.
— Nē, tas nav tas. Es arī pats pārvērtīšos smiltīs … Visu redzēšu ar smilšu acīm… Kas reizi miris, tam nav jābaidās, ka būs jāmirst vēlreiz …
— Vai tik tu neesi ideālists, ko?… Tu laikam baidies no saviem skolēniem, vai ne?
— Jā, tādēļ ka arī skolēnos es saskatu kaut kādu līdzību ar smiltīm …
Cilvēks tad skaņi iesmējās, atsegdams baltos zobus, un nekādi nelika manīt, ka šī saruna, kurā viņi tā arī neatrada kopīga pieturas punkta, nav viņam pa prātam. Viņa jau tā mazās acis pavisam paslēpās sejas krokās. Es, cik atceros, arī atbildēju ar smaidu. Šis cilvēks tik tiešām bija Mebiusa lente. Gan labā, gan sliktā nozīmē. Viņš pelnīja cieņu kaut vai ar savu labāko pusi.
Bija klaji redzams, ka arī šis «Mebiusa lente», tāpat kā pārējie darba biedri, kļuva zaļš aiz skaudības, uzzinājis par viņa atvaļinājumu. Tas jau nemaz vairs neizskatījās pēc Mebiusa lentes. Apskauzdams viņš reizē priecājās. Staigājoša tikumība nereti iesveļ dusmas. Tāpēc viņu pakaitināt visiem bija liels prieks.
Un tad šī vēstule… Izspēlēta kārts, kuru nepaņemsi atpakaļ. Vakarējie murgi nekādā ziņā nav bijuši murgi vien.
Būtu meli, ja sacītu, ka starp viņu un to otro sievieti nebija nekādas mīlestības. Viņiem bija tādas kā remdenas un laikam gan neskaidras attiecības, un viņš nekad nezināja, ko no viņas var sagaidīt. Vajadzēja tikai, piemēram, ierunāties, ka viņu laulība būtībā līdzinās plēsuma plēšanai, kad viņa kategoriski un nikni iebilda: laulība nozīmē paplašināt māju, kurā kļuvis par šauru. Ja viņš sacītu otrādi — sieva arī tad visādā ziņā iebilstu. Tā bija spēle — kurš gūs virsroku, — kas bez rimas turpinājās jau divus gadus četrus mēnešus. Pareizāk gan laikam būtu sacīt, ka viņu kaisle bija ne tik daudz apdzi- susi kā nosaldēta, jo viņi visu pārāk idealizēja.
Un, lūk, tieši tad gluži negaidīti nobrieda lēmums atstāt vēstuli un tajā paziņot, ka viņš uz kādu laiku aizbrauc, nenorādot vietu. Noslēpumainība, kurā viņš ietina savu atvaļinājumu un kura tik ļoti satrauca darba biedrus, nevarēja atstāt vienaldzīgu sievu. Bet pēdējā mirklī, jau uzrakstījis adresi un uzlipinājis marku, viņš nolēma, ka tā ir māžošanās, un atstāja vēstuli uz galda.
Nevainīgajam jokam tagad bija tāda pati loma, kāda ir automātiskajai atslēgai ar šifru, atslēgai, ko var atslēgt vienīgi seifa īpašnieks. Vēstule katrā ziņā patrāpījās kādam acīs. To, zināms, uzskatīja par tīšuprāt atstātu pierādījumu, ka viņš nozudis pats pēc sava brīva prāta. Viņš bija pielīdzināms ne visai gudram noziedzniekam, kurš trulā neatlaidībā iznīcina pirkstu nospiedumus, kaut gan viņu redzējuši nozieguma vietā un viņš ar šādu rīcību tikai lieku reizi apliecina savu vainu.
Iespēja izkļūt no gūsta attālinājās. Un cerība, kaut gan viņš to vēl nebija pavisam zaudējis, dzisa, viņa paša noindēta. Tagad viņam ir tikai viens ceļš — negaidot, kamēr atvērs durvis, pašam tās atvērt un izlauzties no šejienes kaut vai ar varu. Ilgām pārdomām nav vairs vietas.
Pārnesdams visu auguma svaru uz kāju pirkstiem, tā ka tie sāpīgi iegrima smiltīs, viņš nolēma: izskaitīšu līdz desmit un lēkšu ārā no aizsega… Taču aizskaitīja līdz trīspadsmit — un vēl aizvien nevarēja izšķirties. Beidzot, nogaidījis vēl četrus elpas vilcienus, iznāca no paslēptuves.
Lai paveiktu to, kas viņam bija padomā, nederēja tik gausas kustības. Smiltis atņēma visus spēkus. Pa to laiku sieviete pagriezās un, atbalstījusies pret lāpstu, izbrīnā viņu cieši uzlūkoja.
Ja sieviete būtu pretojusies, iznākums būtu bijis pavisam citāds. Tomēr viņa cerības uz pēkšņumu attaisnojās. Tiesa, viņš rīkojās ļoti nervozi, taču arī sieviete bija tik ļoti pārsteigta, ka šķita it kā paralizēta. Viņai pat prātā neienāca atvairīties ar lāpstu, kas bija rokā.
— Necel brēku!… Neko es tev nedarīšu!… Klusu!… — viņš čukstēja apslāpētā balsī, pa roku galam grūzdams viņai dvieli mutē. Bet viņa ir netaisījās pretoties šai neveiklajai, aklajai rīcībai.
Juzdams viņas pasivitāti, vīrietis beidzot saņēma sevi grožos. Viņš izrāva dvieļa galu sievietei no mutes, cieši aptina dvieli viņai ap galvu un aizmugurē savilka stingrā mezglā. Pēc tam ar iepriekš sagatavotu getru pamatīgi sasēja uz muguras rokas. — Un nu žigli mājā iekšā!
Sieviete, gluži vai pamirusi, pazemīgi pakļāvās ne vien viņa darbiem, bet arī vārdiem. Kāds gan tur naids! Pat ne miņas no pretestības. Redzams, viņa nonākusi tādā kā hipnozē. Vīrietis daudz nedomāja par to, ko dara, un nezināja, vai dara to, kas vajadzīgs, bet, acīm redzot, rupjā vardarbība bija tieši tā, kas laupīja viņai spējas pretoties. Viņš piespieda sievieti pakāpties augstāk. Ar otru getru sasēja kājas pie potītēm. Viņš visu darīja aklā tumsā, ar taustes palīdzību, un pāri palikušo getras galu aptina, drošs paliek drošs, vēlreiz ap kāju.