— Stulbeņi!
Vīrietis ierēcās pārvērstā balsī.
— Stulbeņi! Gan jūs to nožēlosiet!
Nekādas reakcijas. Tikai klusa sačukstēšanās, vārdi nebija atšķirami — peldēja gaisā gluži kā dūmi. Kas tvan šajā čukstoņā, naids vai izsmiekls — ej nu sazini! Un tas nav izturams.
Niknums un pazemojums kā stīpās iekala viņa augumu. Viņš aizvien vēl kliedza, sažņaudzis tik stipri dūres, ka nagi urbās miklajās delnās.
— Vēl nav skaidrs?! Vārdus jūs tik tiešām nesaprotat, bet es izdarīju ko tādu, kas pat jums iedzīs saprašanu. Vai es jums neteicu, ka sieviete ir sasieta?… Kamēr jūs mani neizvilksiet ārā vai arī nenolaidīsiet lejā kāpnes, viņa tā arī gulēs valgos!… Un nebūs neviena, kas raks smiltis… Nu kā, vai patīk? … Padomājiet labi… Ja šeit visu aizbērs smiltis, tas jums dārgi maksās, tā taču ir? Smiltis gāzīsies pāri bedrei un velsies virsū ciemam!… Ko tad jūs iesāksiet? … Kādēļ klusējat?
Par atbildi tie gluži vienkārši ņēma un aizgāja, atstādami aiz sevis tikai pa smiltīm vilkto grozu švīkstoņu.
— Kāpēc?… Kā jūs drīkstat aiziet, neteikuši ne vārda? …
Nožēlojams brēciens, kuru dzirdēja vienīgi viņš pats.
Drebēdams pie visām miesām, vīrietis pieliecās un taustoties sāka vākt kopā sasistās kukaiņu kolekcionēšanas kastes saturu. Spirta pudele, kā redzams, bija iesprāgusi: kad viņš tai pieskārās, starp pirkstiem izplūda patīkams vēsums. Vīrietis neskanīgi ieraudājās. Taču viņš nemaz nebija tik ļoti satriekts. Likās pat, ka raud kāds cits.
Smiltis viņam līda nopakaļ kā viltīgs zvērs. Maldīdamies melnajā tumsā, tik tikko vilkdams kājas, viņš aizkļuva līdz durvīm. Kasti ar atlauzto vāku taustīdamies klusu nolika pie pavarda. Gaisu pāršķēla vēja gaudas. No tukšās burkas pie pavarda viņš izņēma polietilēnā ietītos sērkociņus un iededza lampu.
Sieviete vēl aizvien gulēja tajā pašā pozā, tikai vēl vairak pieplakusi pie grīdas. Viņa pagrieza galvu uz durvju pusi, redzams, gribēja zināt, kas notiek ārā. Iedegoties gaismai, viņa sāka mirkšķināt acis un tūlīt tās cieši samiedza. Kā viņa uzņem šo cietsirdību un rupjību, kas tikko viņam pašam bija jāizbauda? … Ja grib raudāt — lai raud, ja grib smieties — lai smejas… Vēl viss nav pagalam. Manās, nevis kāda cita rokās ir palēninātās darbības mīnas deglis …
Vīrietis notupās uz ceļiem sievietei aiz muguras. Brīdi vilcinājies, atraisīja dvieli, kas žņaudza viņai muti. Un ne jau tādēļ, ka piepeši būtu sajutis sirdsapziņas pārmetumus. Un, protams, ne jau aiz žēluma vai līdzjūtības.
Viņam vairs nebija spēka. Viņš nevarēja izturēt šo mūžīgo sasprindzinājumu. Vīšķim īstenībā nebija nekādas jēgas. Ja sieviete arī būtu saukusi pēc palīdzības, tas varbūt, gluži otrādi, būtu radījis apjukumu viņa ienaidniekos un spiedis tos drīzāk izšķirt šo jautājumu.
Sieviete, izstiepusi zodu, smagi elpoja. No siekalām, kas bija sajaukušās ar smiltīm, dvielis kļuvis pelēks un smags kā nosprāgusi pele. Dvieļa atstātie zilie nospiedumi, šķita, nekad neizzudīs. Lai atdzīvinātu sastingušos vaigus, kas tagad bija tik cieti kā kaltēta zivs, viņa bez mitas kustināja apakšžokli.
— Jau laiks… — Ar diviem pirkstiem paņēmis dvieli, viņš nometa to zemē… — Laiks beigt tiem apspriešanos. Tūlīt tie atskries ar virvju kāpnēm. Ja viss paliks, kā bijis, tiem pašiem būs slikti. Jā gan … Ja negribēja lieku klapatu — nevajadzēja mani iemānīt šais slazdos.
Sieviete norija siekalas un aplaizīja lūpas.
— Bet… — Mēle viņai vēl slikti klausīja, un viņa runāja dobji, it kā mutē būtu ola. — Vai zvaigznes jau uzlēkušas?
— Zvaigznes? … Kāds te sakars ar zvaigznēm?
— Bet ja nu zvaigžņu vēl nav?
— Kas par to, ja nav?
Sieviete pagurusi atkal apklusa.
— Ko tas nozīmē? Ja esat sākusi — teiciet līdz galam! Varbūt gribat sastādīt horoskopu? Vai arī tā ir šejienes māņticība? … Varbūt sacīsiet, ka bezzvaigžņu naktīs nevar nolaist kāpnes? Nu, kā tad ir? Tā jau nevar tikt pie skaidrības, ja cilvēks klusē!… Ja gribat nogaidīt, kamēr uzlec zvaigznes, un tad pateikt — tā ir jūsu darīšana… Bet kas notiks, ja pa to laiku, kamēr jūs gaidāt, sāks trakot taifūns? Tad zvaigznes vairs nebūs prātā!
— Zvaigznes… — Sieviete izspieda vārdus it kā pilienus no pustukšas tūbiņas. — Ja zvaigznes līdz šim vēl nav uzlēkušas, tad sevišķi stipra vēja nebūs…
— Kāpēc?
— Zvaigznes nav redzamas miglas dēļ.
— Vajag ar ko tādu izdomāt! Vai tad patlaban vējš nepūš tāpat kā iepriekš?
— Nē, tad bija daudz stiprāks. Dzirdat, tas pierimst…
Var jau būt, ka tā tas ir, kā viņa saka. Zvaigznes redzamas kā miglā tāpēc, ka vējš nespēj izkliedēt tvaiku gaisā. Diez vai šonakt būs stiprs vējš… Tas nozīmē, ka arī tie tur ciemā nesteigsies pieņemt lēmumu… Un tas, kas sākumā viņam bija licies neprāts, aplamība, pēkšņi pārvērtās gudrā atbildē.
— Patiešām… Bet es esmu gluži mierīgs… Ja viņi tā, tad arī es varu nogaidīt. Vienalga, nedēļu vai desmit, piecpadsmit dienas — kāda tur starpība …
Sieviete cieši savilka kāju pirkstus. Tie kļuva līdzīgi piesūcekņiem. Vīrietis iesmējās. Un iesmējies juta, ka rīkli aizžņaudz nelabums.
Nu ko gan sevi mocīt?… Vai tu neesi uztaustījis savu pretinieku vājo vietu?… Kāpēc nevari rāmā garā visu novērot? Kad galu galā laimīgi atgriezīsies mājās, bez šaubām, būs vērts aprakstīt pārdzīvoto.
… O! Mēs esam pārsteigti! Beidzot jūs esat nolēmis visu uzrakstīt. Jā, pārdzīvots nav maz. Pieredze mūs māca — pat slieka neizstiepsies, ja tai nekairinās ādu… Paldies. Man tik tiešām nācies daudz ko pārdomāt, ir jau pat virsraksts. O! Nu, un kāds ir šis virsraksts? … «Kāpu velns» vai «Skudru pekles drausmas». Jā, intriģējoši virsrakstu Bet vai tie nerada mazliet pavieglu iespaidu? … Jūs tā domājat?… Lai cik drausmīgi bijuši pārdzīvojumi, nav jēgas aprakstīt tikai notikumu ārējo pusi. Bez tam traģēdijas varoņi taču ir ļaudis, kas tur dzīvo, un, ja jūsu rakstā nebūs kaut vai ieskicēts ceļš uz problēmas atrisinājumu, tad visi jūsu smagie pārdzīvojumi — tukša skaņa… Cūcība!… Ko?