Jā, liekas, kaut kur tīra notekgrāvi. Vai arī notiek kada īpaša ķīmiska reakcija starp gaitenī izslacītajiem dezinfekcijas līdzekļiem un ķiploku smaku, kas nāk no jusu mutes … Ko? … Nekas, nekas, lūdzu, neuztraucieties! Lai rakstu cik rakstīdams, redzu — no manis rakstnieks neiznāks. Sī nevajadzīgā sevis noniecināšana jums nepiestāv. Man šķiet, ka rakstnieks nav jāuzskata par kaut ko sevišķu. Ja raksti — tas nozīmē, ka esi rakstnieks… Pastāv uzskats: lai nu kas, bet šie skolmeistari nu gan mīl rakstīt — ļauj tik šiem vaļu… Tas laikam tāpēc, ka pēc profesijas viņi tuvi rakstniekiem… Savā darbā viņi gūst jaunrades iemaņas. Kaut gan paši neprot pat kastīti krītam sameistarot… Kastīti krītam? Pazemīgi pateicos. Vai tad tas vien, ka tev atver acis, lai tu ielūkotos pats sevī, nav brīnišķīga jaunrade? Un līdz ar to dod iespēju gūt jaunus un jaunus iespaidus, kas nes jaunas sāpes… Bet arī cerību!… Neuzņemoties nekādu atbildību, vai šīs cerības piepildīsies vai ne. Ja jau no sākta gala neviens neticēs saviem spēkiem… Nu, pietiks sevi krāpt. Nevienam skolotājam nav atļauts šāds netikums … Netikums?… To es par rakstīšanu. Vēlēšanās kļūt par rakstnieku ir visīstākais egoisms — tieksme kļūt par leļļu dancinātāju un līdz ar to novilkt robežu starp sevi un pārējām marionetēm. Tas ir tas pats, kādēļ sievietes ķeras pie kosmētikas… Vai nav pārāk bargi? Bet, ja jūs ar vārdu «rakstnieks» saprotat kaut ko tādu, tad varbūt patiesi ir jāšķir jēdzieni «rakstnieks» un «rakstīt tāpat vien».
…Varbūt. Un tieši tāpēc es gribēju kļūt par rakstnieku! Ja nespēju, tad jau arī rakstīt nav vērts!… Starp citu, kāds izskatās bērns, kas nav dabūjis apsolīto?
Ārā atskanēja troksnis, kas atgādināja spārnu plauk- šķienus. Satvēris lampu, vīrietis metās laukā. Bedres dibenā vāļājās kaut kas mašā ietīts. Augšā — nevienas dzīvas dvēseles. Nepieskardamies tīstoklim, viņš skaļi iesaucās. Nekādas atbildes. Viņš atraisīja virvi, ar ko bija pārsieta maša. Vīstoklis ar nezināmu saturu ir sprāgstviela, kam pievienots deglis, ko sauc par ziņkārību. Pret paša gribu dvēseles dziļumos iegailējās cerība: varbūt tur ir kaut kas tāds, ar kā palīdzību varēs izkļūt no bedres… Sie lauķi būs te nometuši visu, kas nepieciešams, un paši aizmukuši.
Bet mašā bija tikai neliels avīžpapīrā ietīts sainītis un litra pudele, aizbāzta ar koka korķi. Sainītī atradās «Sin- seja» cigaretes — trīs paciņas, pa divdesmit katrā. Un vairāk nekā. Paļ ticēt tam negribējās. Viņš vēlreiz sagrāba mašu aiz malas un stipri papurināja — izbira vienīgi smiltis… Ļaunākajā gadījumā jābūt vismaz zīmītei, viņš nezaudēja cerību, bet neatrada arī zīmīti. Pudelē bija draņķīgs degvīns, kas oda pēc saskābuša rīsu plāceņa.
Kādēļ tas viss?… Vai tie grib noslēgt kādu darījumu?… Viņš kādreiz bija dzirdējis, ka indiāņi par draudzības zīmi apmainoties pīpēm. Un degvīns visur ir svētku atribūts. Tātad ir pilnīgs pamats domāt, ka tā viņi pauž vēlēšanos atrast ar mani kopīgu valodu.
Parasti lauku iedzīvotāji kautrējas izteikt savas jūtas vārdos. Šai ziņā viņi ir lāga dvēseles.
Bet pagaidām atliksim visas sarunas — pirmām kārtām cigaretes. Kā viņš veselu nedēļu bez tām izturējis? Ar ierastu kustību uzplēsdams paciņas stūrīti, viņš sataustīja sudraba papīrīti. Uzsita knipi pa paciņas dibenu, un no tās izlīda cigarete. Pirksti, to satverot, viegli drebēja. Pie lampas piesmēķējis, viņš lēnām un dziļi ievilka dūmu, un pa visu ķermeni izplūda kritušu lapu aromāts. Lūpas kļuva stingas, acīm priekšā nolaidās smags, samtains aizkars. It kā no sitiena viņam noreiba galva, sāka kratīt drebuļi.
Piespiedis sev cieši klāt pudeli, ar pūlēm saglabādams līdzsvaru, viņš lēnām iegāja mājā. Kājas neklausīja.
Galva, gluži kā stīpās iekalta, aizvien vēl reiba. Viņš gribēja paskatīties uz to pusi, kur bija sieviete, bet nekādi nevarēja pagriezt galvu. Sievietes seja, ko viņš samanīja ar acu kaktiņu, šķita brīnum maza.
— Re, kur dāvana… — Viņš augstu pacēla pudeli un to pakratīja. — Veikli izdomāts, vai ne? Tagad, lai paldies viņiem, mēs jau pie laika varam visu nosvinēt… Skaidrs bez vārdiem… Es jau pašā sākumā visu sapratu… Kas bijis — bijis. Nu, kā? Varbūt iedzersiet glāzīti kompānijas pēc?
Par atbildi sieviete cieši samiedza acis. Laikam dusmojas, ka viņš nav atraisījis rokas un kājas. Muļķa sievišķis. Ja kaut uz vienu jautājumu atbildējusi, kā pieklājas, viņš tūdaļ būtu atraisījis. Bet varbūt izjūt pārestību? Tāpēc ka nevar noturēt ar tādām pūlēm iegūto vīrieti un ir spiesta — tur nu vairs nevar neko līdzēt — palikt tukšām rokām. Kāds iemesls jau nu būs… Atraitne, arī gadu jau ap trīsdesmit. Uz kājām pie potītēm viņai savādas, dziļas bedres. Vīrietim atkal ne no šā, ne no tā uznāca smieklu lēkme. Kāpēc viņai tik dīvainas kājas?
— Vai negribat aizsmēķēt? Pasniegšu uguni.
— Nē, negribu, jau tā rīkle kalst… — viņa klusi atbildēja, purinādama galvu.
— Varbūt vēlaties nodzerties?
— Nē, nekas.'
— Sakiet vien droši. Ne jau tādēļ ar jums tā izrīkojos, ka man būtu kāds īpašs naids pret jums pašu. Jums jāsaprot, ka tas bija nepieciešams no stratēģiskā viedokļa. Un, redz, tagad viņi it kā būtu piekāpušies …