— Vīriešiem reizi nedēļā izsniedz degvīnu un tabaku.
— Izsniedz? … — Liela muša, kurai šķiet, ka viņa lido, kaut gan īstenībā sitas ar galvu pret stiklu… Zinātniskais nosaukums Muscina stabulans … Gandrīz vai aklas acis, kas nespēj redzēt visu priekšmetu kopumā … Pat necenzdamies slēpt apjukumu, viņš satraukti jautāja: — Bet kādēļ tie uzņemas liekas pūles?! Vai gan nebūtu gudrāk, ja ļautu cilvēkiem pašiem nopirkt to, kas vajadzīgs?
— Darbs ir ļoti smags un tā ļoti daudz — nekam ci
tam neatliek laika… Un ari ciemam izdevīgi: daļu izdevumu sedz līga
Ja tā, tad tā nav piekrišana, bet gluži otrādi — ieteikums kapitulēt!… Kur nu! Jādomā gan, kaut kas vēl sliktāks. Varbūt viņš jau pārvērties par vienu no ritentiņiem, kas griež ikdienas dzīves mehānismu un ierakstīts visos sarakstos.
— Man gribētos skaidrības labad pajautāt. Vai es esmu pirmais, ar kuru šeit notiek kaut kas tāds?…
— Nē. Var jau spriedelēt gan šā, gan tā, bet darba roku mums tomēr nepietiek…'Gan ļaudis, kam ir sava saimniecība, gan trūcīgie — visi, kas vien jaudā strādāt, cits pēc cita pamet ciemu… Nabadzīgs ciemelis — vienas smiltis…
— Nu kā tad galu galā ir?… — Pat viņa balss bija ieguvusi tādu kā aizsargkrāsu — kļuvusi līdzīga smiltīm. — Vai bez manis te ir vēl kāds, ko jūs esat noķēruši?
— Jā, tas bija viņgad, agrā rudenī… pastkaršu pārdevējs …
— Pastkaršu pārdevējs?
— Nu jā, no kādas kompānijas, kas izdod pastkartes tūristiem, atbrauca aģents ciemos pie šejienes Savienības vadītāja … «Brīnišķīgs skats,» viņš saka. «Tikai iestāstīt to pilsētniekiem…»
— Un viņu noķēra?
— Tieši tad vienā mājā mūsu rindā trūka darba roku …
— Un kas notika tālāk?
— It kā tūdaļ ar esot nomiris… Nē, viņš jau no sākta gala nebija nekāds stiprais. Bet te vēl kā par spīti taifūnu laiks, un tā arī pārmocījās …
— Bet kādēļ tad viņš uzreiz neaizbēga?
Sieviete neatbildēja. Tāpat viss skaidrs, ko tur vēl atbildēt. Neaizbēga tāpēc, ka nevarēja aizbēgt… Tur tas āķis.
— Un vēl, bez viņa?
1 Domāta Visjapānas liga, kas sniedz iedzīvotājiem palīdzību. Kā zināms, pēc 1868. gada pāriju kasta (etā) tika formāli likvidēta. Bet faktiski tā eksistē vēl šodien. Pie tās pieder arī šī ciema iedzīvotāji.
— Jā, pašā gada sākumā šeit bija ieradies students, viņš, šķiet, pārdeva grāmatas.
— Kolportieris, vai?
— Tādas plānas grāmateles, tikai desmit jenu gabalā. Tur par dažiem bija kas slikts rakstīts.
— Students, kas piedalās kustībā par atgriešanos dzimtenē… Un arī viņu sagrāba ciet?
— Viņš arī tagad, kā liekas, dzīvo tepat — pāris māju talak.
— Un arī tur hav virvju kāpņu?
— Jaunatne nekādi nevar pie mūsu dzīves piejūgt… Nu ko tu padarīsi, pilsētā vairāk maksā, turklāt kino un restorāni katru dienu vaļā …
— Bet nevar būt, ka nevienam pašam cilvēkam nav izdevies no šejienes aizbēgt.
— Kāpēc gan ne, bija kāds jauns puisis, kuru drauģeļi noveda no ceļa, un viņš aizmuka uz pilsētu… Tur viņš kādam ielaidis dunci ribās, pat avīzē par to bija rakstīts … Piešķīra viņam par to gadiņus, bet pēc tam atveda atpakaļ, tagad, kazi, dzīvo rāms vecāku pajumtē…
— Ne jau tas mani interesēl Es jautāju par tādiem, kuri aizbēguši no šejienes un nav atgriezušies.
— Tas bija sen … Atceros, vesela ģimene veikli aizmanījās kādu nakti. Māja ilgi stāvēja tukša, un tas bija ļoti bīstami, bet ko tu padarīsi… No visas tiesas, gauži bīstami… Ja kauč viena bedre aizgrūst, tas ir tikpat kā pārrāvums aizsprostā.
— Un pēc tam, jūs sakāt, vairāk neviens?
— Domāju, ka ņe …
— Kāds absurds! — Viņam uz kakla pietūka vēnas, trūka elpas.
Piepeši sieviete saguma, it kā pārlūza vidū pušu, gluži kā lapsene, kas dēj.
— Kas ir? … Vai sāp?
— Jā, sāp …
Viņš pieskārās tās bālajai rokai. Tad izbāza pirkstu cauri mezglam un pataustīja pulsu.
— Vai jūtat? Pulss pavisam labs… Manuprāt, nav nekas nopietns. Es saprotu, ka rīkojos slikti, bet es gribu, lai jūs sūdzētos tiem tipiem no ciema, kas pie visa vainīgi.
— Piedodiet, vai jūs nepakasītu man kaklu tur pie auss?
Piepeši pārsteigts, viņš nevarēja atteikt. Starp ādu un smilšu garozu bija biezu sviedru kārta, kas likās ķā izkusis sviests. Bija tāda sajūta, ka viņš ar nagiem iegrābis firziķa mīkstumā.
— Piedodiet… Vai patiešām neviens pats nav izkļuvis ārā no šejienes? …
Te pēkšņi durvju aprises izplūda bezkrāsainās, neskaidrās līnijās un izgaisa. Tas bija mēness. Bālas gaismas drumslas, gluži kā skudru spārniņi. Un, acīm cik necik aprodot, viss smilšu biķera dibens pielija ar valgu spozmi, kādā vizuļo jaunas, sulīgas lapas…
Nu ko, tādā gadījumā es būšu pirmais.
18
Gaidīt bija smagi. Laiks, gluži kā saritinājusies čūska, meta cilpu cilpas. Uz priekšu varēja tikt, vienīgi izlodājot visus gredzenus. Un katrā no tiem savas šaubas, un katrām šaubām savs ierocis. Un ļoti grūti bija tikt uz priekšu, strīdoties ar šīm šaubām, tās ignorējot vai arī atmetot.
Mokošās gaidās pagāja nakts. Uzausa gaisma. Logā par viņu ņirgājās rīts, līzdams kā gliemezis pa viņa pieri un degunu.
— Piedodiet, vai nevarētu ūdeni…
Kas tad tas? Laikam viņš bijis iesnaudies. Krekls un bikses ceļgalos kļuvušas mitras. Smiltis, kas saķepu- šas uz sviedrainās miesas, gan pēc krāsas, gan blīvuma atgādina pusjēlu kviešu rausi. Viņš piemirsis aizklāt seju, tāpēc deguns un mute izkaltusi kā rīsa lauks ziemā.
— Piedodiet, es ļoti lūdzu … (
Sieviete, no galvas līdz kājām smilšu apbērta, drebēja kā drudzī. Viņas mokas kā pa vadiem pārstrāvoja arī uz vīrieti. Viņš norāva no katliņa polietilēnu un vispirms pats pieplaka klāt. Ieņēma malku ūdens, lai izskalotu muti, bet vienas, pat divu reižu bija par maz. Viņš spļāva un spļāva smilšu pinkuļus. Tad atmeta ar roku un norija līdz ar ūdeni-arī smiltis. Tas bija gluži tas pats, kas rīt akmeņus.