Un pēkšņi viņš ar šausmām juta, ka it viss zaudē savu jēgu.
19
Tik tiešām: laiks pēkšņi nesāk auļot kā zirgs. Bet tas nevelkas arī tik gausi kā stumjamie ratiņi. Siltais rīts iekvēlojās visā savā svelmainumā; tas gandrīz vai izcepināja acis un smadzenes, izkausēja iekšas, aizdedzināja plaušas.
Smiltis, kas.uzsūkušas sevī nakts valgmi, izgaro to atmosfērā … Tā kā saules stari tiek lauzti, smiltis zvīļo kā mitrs asfalts… Bet patiesībā tās ir tīras, bez kāda piejaukuma, milimetra astotdaļa, un sausākas par pannā sakarsētiem miltiem.
Un, lūk, pirmais smilšu nogruvums… Pierastais grāviens, bez kura nesākas neviena diena, tomēr vīrietis nevilšus apmainījās skatieniem ar sievieti. Vienu dienu smiltis nav raktas — un kādas būs sekas?… Nekas sevišķs, viņš nodomāja, tomēr sirdi kremta nemiers. Sieviete, nodūrusi acis, klusēja. Viss viņas izskats pauda — izstreb vien, ko esi ievārījis. Nu, bet, ja tā, — rauj viņu kociņš, neies jau sievieti izprašņāt. Smilšu straume, kas jau bija vērpusies kā smalks diedziņš, atkal pieņēmās spēkā, plūda tik plata kā obi[10] un, nošalkusi vairākas reizes, apsīka.
Vispār nekā briesmīga. Viņš atviegloti uzelpoja. Piepeši vaigs sāka tvīkt un tajā kaut kas it kā pulsēja. Lētais degvīns, ko viņš bija centies aizmirst, neglābjami vilka pie sevis, gluži kā gaismeklis tumsā. Lai nu kā, bet rīkli izskalot nebūtu par ļaunu. Tā jau visas asinis iztvaikos. Viņš labi apzinājās, ka ar šādu rīcību radīs sev jaunas mocības un vēlāk nožēlos, bet nespēja sevi pārvarēt. Izvilka aizbāzni, pielika pudeli pie mutes un sāka dzert no kakliņa. Taču mēle joprojām bija uzticams sarg- suns — tā šaudījās negaidītā iebrukuma pārbīlī. Un viņš aizrijās. It kā ai# skābekļa pārpilnības. Cilvēks nespēja turēties pretī kārdinājumam — norīt trešo malku. Dzēra par godu kaut kam baigam .'..
Bija vien jāpiedāvā arī sieviētei. Bet viņa, protams, kategoriski atteicās. Pie tam ar tādu izskatu, it kā viņai piedāvātu indi. Kā jau viņš bija baidījies, vēderā iekļuvušais alkohols tūdaļ, gluži kā galda tenisa bumbiņa, atsitas galvā un kā lapsene zumēja ausīs. Ada kļūst cieta ka cūkai. Asinis sādalās sastāvdaļās… Asinis iztvaiko!
— Kaut kas jādara! Pašai jau arī droši vien nav saldi ap dūšu? Auklas es atraisīju — dari taču kaut ko!…
— Labi… Bet ja nu es neiešu lūgties, lai atved ūdeni? …
— Vai tad to nevar izdarīt?!
— Tikai tad, ja atkal sāksim strādāt…
— Beidz velnu dzīt!… Nu saki… Vai gan kādam ir tādas tiesības?
Sieviete nodūra acis un cieši saknieba lūpas. Ko tu tādai padarīsi. Debesu ielāps, kas bija redzams virs durvīm, zaudēja savu košo zilumu un palsi ievizmojās, gluži kā gliemežnīcas iekšpuse. Pieņemsim, ka pienākums ir cilvēka pase, bet kālab tā jāvizē pie šādiem te tipiem!… Cilvēka dzīve nav vējā izsētas papīra lapas… Tā ir rūpīgi sabrošēta, aizvērta dienasgrāmata … Vienam eksemplāram gana vienas — pirmās lappuses… Un nav ko gudrot par savu pienākumu tajās lappusēs, kam nebūs turpinājuma … Ja ikreiz gribēs glābt savu tuvāko, kas mirst badu, nekam citam neatliks laika. Nolāpīts, kā gribas dzert!… Bet cik daudzi gan neiet bojā aiz slāpēm? Ja viņam liktu apbedīt visus mirušos, tad viņam varētu būt simtiem roku, to tik un tā būtu par maz.
Nogāzās jauns smilšu blāķis.
Sieviete piecēlās un paņēma slotu, kas stāvēja pie sienas.
— Nesadomā tik strādāt! Apsolīji taču, kā liekas?
— Nē, norausīšu no segas …
—> No segas?
— Ja jūs kaut mirkli nepagulēsiet…
— Ja gribēšu gulēt, pats izdarīšu visu, ko vajag!
Pēkšņs grūdiens, un nolīgojās zeme, sadrebēja māja.
Uz mirkli acis aizmigloja no griestiem ķā dūmi plūstošās smiltis. Te nu ir viņu bezdarbības sekas. Nerazdamas sev cita ceļa, smiltis lauzās lejup. Mājas sijas un balsti, pretodamies spiedienam, visos kaktos žēli ievaidējās. Sieviete stīvi blenza durvju palodā, bet īpaši satraukta nelfkās. Jādomā tādēļ, ka pagaidām lielākais spiediens bija jāiztur mājas pamatiem.
— Nelieši, neģēļi… Cik gan ilgi tā drīkst?… Viņiem, kā redzams, tas tīrais' nieks …
Kā dauzās sirds… Kā izbiedēts zaķēns, tik ātrāk prom… Nav spēka tupēt savā alā, tā gatava paslēpties, vienalga, kur — mutē, ausīs, zarnās. Siekalas kļuvušas vēl stīgrākas. Bet rīkle tik ļoti nekalst. Droši vien tādēļ, ka viņš iedzēris degvīnu un mazliet iereibis. Bet, līdzko alkohols izvējosies, tā degs kā ugunī. Un uguns viņu pārvērtīs pelnos.
— Izdarījuši kaut ko tādu… un nu priecājas. Tāpēc ka viņiem nav prāta pat tik daudz, cik pelei… Bet ko viņi iesāks, ja es te nosprāgšu?!
Sieviete pacēla galvu, grasīdamās ko teikt, taču aprāvās. Laikam nolēma, ka atbildēt nav vērts. Šī viņas klusēšana it kā apstiprināja, ka sarunām nav nozīmes, ka atbilde var būt tikai noraidoša. Labi… ja gals var būt tikai viens, tad kādēļ gan neizmēģināt visu, kas vien iespējams?!
Vīrietis iesūca vēl vienu malku no pudeles un, kļuvis mundrāks, izmetās ārā. Acīs iecirtās izkausēta svina šalts, viņš sagrīļojās. Viņa kāju iemītajās pēdās tūdaļ savērpās smilšu virpuļi. Lūk, tur viņš naktī metās uz sievieti un sasēja to. Tepat kaut kur jābūt smilšu apraktajai lāpstai.
Smilšu lavīna vairs negāzās, bet no kraujas, kas atradās jūras pusē, vēl aizvien bez mitas plūda smilšu tērces. Laiku pa laikam vēja nesta, vai, šī smilšu straume atrāvās no sienas un plandīja gaisā kā audekla strēle. Sargādamies, lai neradītu jaunu gāzmu, viņš piesardzīgi rušināja ar zābaka purngalu smiltis.