Nesen bija nogruvums, tātad jāmeklē dziļāk, taču kāja nekur nesastapa pretestību. Stāvie saules stari dedzina līdz nemaņai. Mazos punktiņos pārvērtušās acu zīlītes… Vēders, kas drebelējas kā medūza… Asas sāpes, kas smeldzina pieri… Vairs nedrīkst zaudēt ne lāsi sviedru. Tā ir robeža. Bet kur gan palikusi lāpsta? Ak jā, tā man bija rokās, kad es dzīros to laist darbā kā ieroci… Tātad tai jābūt apbērtai kaut kur tur… Viņš sāka pārlūkot bedres dibenu un tūdaļ pamanīja kādā vietā izcilni, kas pēc formas atgādināja lāpstu.
Vīrietis gribēja nospļauties, bet šo vēlēšanos pārmāca. Viss, kur ir kaut lāsīte valgmes, jāsaglabā organismā. Viņš centās atšķirt no siekalām smiltis, kas krājās starp lūpām un smaganām, un tikai tās, kas bija pielipušas pie zobiem, notīrīja ar pirkstiem.
Istabas kaktā sieviete, pagriezusies ar seju pret sienu, darbojās ap savu kimono. Varbūt palaida vaļīgāk jostu un purināja tā iekšpusē iespraukušās smiltis. Vīrietis satvēra lāpstas kātu pret vidu un pacēla plecu augstumā. Un atvēzējās ar asmeni pret ārsienu netālu no durvīm…
Viņam aiz muguras atskanēja sievietes kliedziens. Viņš cirta ar lāpstu, uzguldamies tai ar visu auguma svaru. Lāpsta viegli izlīda caur dēļu sienu. Pretestība nebija lielāka par to, kāda būtu savilgušai vafelei. No ārpuses smilšu nospodrināta, siena izskatījās kā jauna, bet īstenībā bija jau gluži satrupējusi. . ,
— Ko jūs darāt?!
— Sacirtīšu to gabalos, un man būs dēļi kāpnēm.
Izraudzījās citu vietu un izmēģināja roku vēlreiz. Tas
pats. Redzams, sievietei bijusi taisnība, kad tā sacīja, ka smiltis pūdē koku. Ja satrunējusi pat šī siena, saules pusē, tad var iedomāties, kādas ir pārējās. Kā gan šis grausts vēl turas?… Sašķiebušies uz sāniem, it kā viena puse būtu paralizēta … Varbūt pašā pēdējā laikā, kad pasākuši celt mājas no papīra un plastmasas, iespējamas konstrukcijas, kas turas tikai uz zila gaisa ..,
— Nu ko, ja dēļi neder, izmēģināsim šķērssijas.
— To nedrīkst! Liecieties, lūdzu, mierā!
— Ir gan ko žēlot! Smiltis tās tik un tā samals.
Nelikdamies gar sievieti ne zinis, viņš atvēzējās, lai
triektu lāpstu baļķī, bet sieviete iekliegdamās metās uz priekšu un iekārās viņam rokā. Viņš izrāva elkoni un strauji apsviedās, lai tiktu vaļā. Taču, redzams, pārrēķinājās un pakrita nevis sieviete, bet viņš pats. Tai pašā mirklī viņš pielēca kājās un metās sievietei virsū, bet viņa ar dzelžainu tvērienu it kā pieauga pie lāpstas. Kas tad tas? … Ar spēku taču viņa nevar to pārmākt… Viņi kādu brīdi kūleņoja pa zemi, un, lūk, tai zibenīgajā mirklī, kad viņam jau šķita, ka viņš sievieti pieveicis un piespiedis pie zemes, viņa, vēcinādama lāpstu kā vairogu, viegli nogrūda vīrieti no sevis nost. Nu ko tu neteiksi!… Droši vien tāpēc, ka viņš sadzēries degvīnu … Un, jau nerēķinādamies ar to, ka viņa pretinieks sieviete, no visa spēka iebelza ar saliektu ceļgalu viņai pa vēderu.
Sieviete iekliedzās un acumirklī atlaidās. Nezaudēdams ne brīdi, viņš tai uzklupa un piespieda pie zemes. Viņas krūtis atsedzās, un vīrieša rokas slīdēja pa sasvīdušo, kailo augumu.
Piepeši viņi sastinga, kā mēdz notikt kinoteātrī, kad sabojājies kinoprojektors. Vēl mirklis — un cīniņš par lāpstu būtu pārvērties par kaut ko gluži citu. Taču viņa piesmakušā balsī pēkšņi teica:
— Bet visas pilsētnieces ir smukas, vai ne? …
• — Pilsētnieces? — Viņš piepeši apjuka… Un apdzisa … Briesmas bija it kā garām. Viņam nebūtu ienācis prātā, ka melodrāma var patverties arī šeit, šajās smiltīs. Bet, kā redzams, nav tādas sievietes, kas, pat pa- plezdama ceļgalus, nebūtu pārliecināta, ka vīrietis pratīs viņu novērtēt, *ja vien tiks nospēlēta melodrāma. Tieši šī aizkustinošā un naivā ilūzija jau padara sievieti par'vienpusīgas garīgas vardarbības upuri… Sievietes naivitāte pārvērš vīrieti viņas ienaidniekā, i
20
Raupja, it kā iestērķelēta seja, elpa, kas brāžas orkāna atruma, siekalas ar grauzdēta cukura piegaršu… Šaušalīgs enerģijas patēriņš. Izsviedrēts ne mazāk par glāzi šķidruma. Sieviete, galvu nodūrusi, lēnām piecēlās. Viņas smilšainā seja atradās vīrieša acu augstumā. Te pēkšņi viņa ar pirkstiem izšņauca degunu un noslaucīja rokas smiltīs. Tad pieliecās — un platās bikses noslīdēja zemē.
Vīrietis nikni novērsās. Kaut gan sacīt «nikni» nebūtu īsti pareizi. Uz mēles bija palikusi dīvaina garša, viņš nejuta slāpes — tas bija kaut kas cits …
Viņš miglaini apjauta, ka ir divējādas seksuālās dziņas. «Mebiusa lentes» tipa vīrieši, aplidodami meiteni, parasti sāk ar lekciju par ēdieniem un gaumi. Ja ņemsim izsalkušu cilvēku, viņi spriež, tam eksistē tikai ēdiens vispār, tādam vienlīdz labi garšo gan vērša gaļa no Kobe, gan Hirosimas austeres… Bet, tiklīdz izsalkums remdināts, tas sāk atšķirt ēdiena garšu… Tas pats ir ar dzimumtieksmēm: ir dzimumtieksmes vispār, un tikai pēc tam rodas dzimumtieksmes konkrētajā gadījumā … Arī seksu nedrīkst aplūkot vispār. Viss atkarīgs no vietas un laika: dažreiz nepieciešami vitamīni, bet citos gadījumos — zutis ar rīsiem. Tā ir nopamatota, dziļi pārdomāta teorija, bet diemžēl viņam līdz šim nebija patrāpījusies neviena meitene, kas būtu piedāvājusies, lai saskaņā ar šo teoriju kopīgi pārbaudītu dzimumtieksmes vispār vai konkrēti. Un gluži dabiski. Ne vīrieti, ne sievieti nevar iekārdināt tikai ar teoriju. Un arī šis aplam godprātīgais «Mebiuss» lieliski to saprot un tikai tādēļ, ka viņam derdzas garīga varmācība, vēl aizvien zvana pie tukšu namu durvīm. Viņš arī pats, protams, nav tāds romantiķis, lai sapņotu par tīrām dzimumattieksmēm. Tās iespējamas tikai tad, kad jau ar vienu kāju stāvi kapā … Jau aizkaltusī bambus- niedre steidz nogatavināt savas sēklas. Bada nāvē mirstošās peles migrācijas laikā negausīgi kopojas … Tuberkulozes slimnieki visi kā viens sirgst ar paaugstinātu juteklību… Tornī dzīvojošais karalis vai valdnieks, kas tikko vairs jaudā nokāpt lejā pa kāpnēm, visus spēkus ziedo harēma celtniecībai…