Atskanēja sievietes balss. Pagriezusies pret krauju, viņa kaut ko kliedza. Vīrietis ar pūlēm pacēla smagos plakstus un paskatījās uz to pusi. Tas pats vecis, kas viņu bija atvedis šurp, uzmanīgi laida lejā virves galā piestiprinātu spaini. Ūdens!… Beidzot atnesuši!… Spainītis sašķiebās, un uz smilšu nogāzes radās mitrs plankums, īsts, visīstākais ūdens!… Vīrietis iekliedzās un metas pie spaiņa.
Kad spainis jau bija tik zemu, ka to varēja aizsniegt, viņš atgrūda sievieti un, izpletis kājas, saudzīgi ar abam rokām trauku pieturēja. Viņš atraisīja virvi un, degdams nepacietībā, tūdaļ pat iebāza seju ūdenī, un viss viņa ķermenis pārvērtās sūknī. Viņš pacēla galvu, atguvās un atkal pieplaka pie spaiņa. Kad trešo reizi atravas no spaiņa, no deguna un lūpām strūkloja ūdens, trūka elpas. Viņam saļodzījās ceļi, gurdi aizvērās acis. Tagad bija sievietes kārta. An viņa dzēra aizgūtnēm: šņākdama,- it kā viņas ķermenis būtu gumijas virzulis, vienā paņemiena iztukšoja pusspainīša.
Paķērusi spaini, sieviete iegāja mājā, bet vecais sāka vilkt virvi. Te pēkšņi vīrietis iekārās taja un žēlabaini sauca:
— Pagaidiet! Es gribu, lai jūs mani uzklausītu. Tikai uzklausītu. Es jūs lūdzu, pagaidiet!
Vecais nepretojās, virvi atlaida. Apjukumā viņš mirkšķināja acis, bet sejas izteiksme palika tā pati.
— Tā kā jūs atnesāt ūdeni, es izdarīšu, kas man jādara. Es to apsolu un gribu, lai jūs mani uzklausītu. Jūs ļoti maldāties… Es esmu skolotājs… Man ir draugi, ir arodbiedrība, pedagogu padome un vecāku un pedagogu asociācija, un visi mani gaida. Vai jūs patiešām domājat, ka sabiedrība noklusēs manu pazušanu?
Vecais pārlaida mēles galu augšējai lūpai un vienaldzīgi pasmaidīja. Nē, tas pat nebija smaids — viņš tikai samiedza acis, lai tajās neiekļūtu smiltis, ko nesa vējš. Bet satrauktā vīrieša skatienam nepaslīdētu garām pat vissīkākais vaibsts viņa sejā.
— Kas te notiek? Vai jums nav skaidrs, ka jūs atrodaties uz nozieguma sliekšņa?
— Ko? Kopš tā laika jau aizskrējušas desmit dienas, bet no policijas ne čiku, ne grabu… — Vecais runāja nosvērti, likdams vārdu pie vārda. — Bet, ja jau desmit dienas klusē, ko tad vēl…
— Nevis desmit dienas, bet nedēju.
Taču vecis neatbildēja. Patiešām, šādai sarunai pašlaik nav jēgas… Vīrietis apvaldīja satraukumu- un centās runāt mierīgi.
— Nu labi, tas nav tik svarīgi… Vai'nebūtu gudrāk, ja jūs nolaistos lejā un mēs te apsēdušies mierīgi visu apspriestu? Es jums neko nedarīšu. Pat ja gribētu ko darīt, tik un tā nevarētu. Pret jums es esmu bezspēcīgs… Apsolu. — Vecais joprojām klusēja. Vīrietis runāja aizelsies: — Es taču saprotu, cik svarīgi ciemam, lai smiltis tiktu raktas… Ko tur runāt — dzīvības jautājums… Ļoti akūts jautājums… Lieliski saprotu… Ja mani nebūtu spieduši ar varu, kas zina, es pats uz savu ierosmi būtu gribējis kopā ar jums… Ticiet man! Vajag tikai paskatīties, kāda šeit dzīve — un jebkurš, tīras cilvēcības mudināts, gribēs jums palīdzēt. Bet vai gan to, ko daru es, var uzskatīt par īstu palīdzību? … Šaubos … Kāpēc jūs nepalauzāt galvu par kaut kādiem citiem, vairāk pieņemamiem sadarbības veidiem? … Ļaudis vajag izvietot gudri… Viscildenākā vēlēšanās palīdzēt tiks nomākta, ja neatradīs cilvēkam viņa īsto vietu… Nu tā taču ir?… Vai gan nevarēja izgudrot kaut ko citu, kā likt lietā manus spēkus, neķeroties pie tik briesmīgi riskanta pasākuma?
Vecais ar tādu izskatu, ka nevarēja tikt gudrs, klausās viņš vai ne, pagrieza galvu un atmeta ar roku, it kā atgaiņādamies no delvera kaķēna. Bet varbūt viņu satrauc novērotājs tornī? Varbūt baidās tā acu priekšā tik ilgi sarunāties?
— Jums būs man jāpiekrīt… Patiesi, smilšu rakšana ir svarīgs darbs … Bet tas ir līdzeklis, nevis mērķis … Mērķis — kaut kā atvairīt šīs baismās dzīvības briesmas … Nu ir taču tā? Par laimi, es pietiekami daudz esmu pētījis smiltis. Esmu dziļi interesējies par šo jautājumu. Tāpēc jau es atbraucu uz tādu te vietu. Ko nu tur, bet smiltis mūsdienās pievelk cilvēku… Un šo izdevību nevajag palaist garām… Šo apvidu var pārvērst jaunā tūristu rajonā … Izsist labumu no smiltīm, tām pakļaujoties, nevis izrādot pretestību… Tā sakot, sāciet domāt citā virzienā!
Vecais pacēla acis un ar vienaldzīgu seju teica:
— Kāds tad te nu tūristu rajons, ja nav karsto avotu… Turklāt visiem skaidrs, ka no tūrisma iedzīvojas tikai tirgotāji un atbraucēji.
Vīrietis saklausīja viņa vārdos izsmieklu un tūdaļ pat atcerējās sievietes stāstu par atklātņu pārdevēju, kuru bija piemeklējis tāds pats liktenis kā viņu un kurš bija saslimis un nomiris.
— Jā … Zināms tas, ko es teicu, — tas tikai piemēr ram… Vai jūs neesat padomājuši par speciālām lauksaimniecības kultūrām, kas augtu smiltīs? … Vispār nav nekādas vajadzības par katru cenu turēties pie vecās dzīves …
— Mēs te dažādi punktierējam. Mēģinām stādīt zemesriekstus un sīpolaugus… Ja jūs tik redzētu, kā te aug tulpes…
— Bet kādi darbi tiek veikti, lai pasargātos no smiltīm? … īsti darbi šai jomā … Kāds mans biedrs strādā par korespondentu … Ar avīzes palīdzību izdosies mobilizēt sabiedrības domu. Tur nav nekā neiespējama.
— Lai kā šī jūsu sabiedrības doma mūs žēlotu, tā ir tukša būšana, ja mēs nesaņemam palīdzību naudā.
— Es jau tieši arī iesaku uzsākt kampaņu, lai saņemtu tādas te subsīdijas.
— Varas iestādes nolēmušas, ka smiltis, ko nes vējš, nav uzskatāmas par stihisku nelaimi, un zaudējumus nesedz.
— Vajag piespiest.