— Ej vien ko panāc mūsu prefektūrā!… Mēs jau esam zaudējuši ticību … Tā, kā darām pašlaik, iznāk vislētāk… Bet, ja gaidīs uz varas iestādēm, tad, kamēr šie rakstīs un rēķinās, smiltis jau būs mūs aprakušas.
— Bet es taču, es taču esmu cilvēks ar stāvokli! — vīrietis iekliedzās ar pilnu krūti. — Re, jūs, vai gan jūs neesat savu bērnu vecāki? Jums jāizprot, kāds ir skolotāja pienākums!
Sajā mirklī vecais pavilka virvi. Negaidīti pārsteigts, vīrietis izlaida to no rokām. Kas tad tas? … Vai patiesi vecis tikai izlicies, ka uzklausa viņu, bet pats tvēris mirkli, lai izrautu viņam virvi?… Apjukumā viņš tvarstīja ar rokām gaisu.
— Jūs esat traki… Jūs esat nenormāli… Pat pērtiķis,
ja to iedīdīs, raks smiltis… Es spēju kaut ko vairāk… Cilvēkam jāliek lietā visas savas spējas.
— Edz, ko… — vecais nevērīgi izmeta, un viss viņa izskats liecināja, ka šī pļāpāšana viņam līdz kaklam. — Nu labi, neņemiet nu ļaunā, ja kaut kas nav īsti pa prātam. Ko varēsim, to darīsim jūsu labā.
— Pagaidiet! Jokus pie malas! Ei, pagaidiet, lūdzu!… Jūs to nožēlosiet! Jūs taču vēl neko neesat sapratuši!… Es jūs lūdzu!… Nu pagaidiet!
Bet vecais ne reizi pat neatskatījās. Uzkumpis, it kā nestu uz muguras smagu nastu, viņš piecēlās un gāja. Pēc trim soļiem skatienam nozuda viņa pleci, bet pēc ceturtā viņš pavisam pagaisa no redzes loka.
Vīrietis gurdi atslējās pret sienu. Rokas un galvu viņš iegremdēja smiltīs, un smiltis tecēja aiz apkakles; tajā vietā, kur bikšu siksna saturēja kreklu, uzpūtās tāds kā spilvens. Pēkšņi kakls, seja, kājstarpe pārplūda sviedriem. Bija izdalījies viss nule izdzertais šķidrums. Sviedri, sajaukušies ar smiltīm, šķita kā sinepju plāksteris, kas cieši pielipis pie ādas. Āda pietūka un kļuva gludena kā gumijas lietus mētelis.
Sieviete jau bija ķērusies pie darba. Vīrietim pēkšņi modās aizdomas, ka viņa izdzērusi atlikušo ūdeni. Panikas pārņemts, viņš metās mājā.
Ūdens stāvēja neskarts. Vienā paņēmienā viņš nodzēra trīs vai četrus malkus un atkal nevarēja vien nobrīnīties par šī caurspīdīgā minerāla garšu. Viņš nespēja slēpt satraukumu. Līdz vakaram viņam ar šo ūdeni nekādi neiztikt. Bet par ēdiena pagatavošanu ar tādu lāsi nav pat ko domāt. Siem tipiem viss smalki aprēķināts. Bailes no slāpēm ir groži, ar kuriem viņi taisās mani vadīt, kā vien labpatiks.
Pārvilcis pār acīm lielu salmu cepuri, viņš kā plēsts izdrāzās ārā. Bailes no slāpēm viņa domas un spriedumus pārvērta nožēlojamās sniegpārsliņās, kas krīt uz karstas pieres. Ja desmit glāzes ir debesu dzira, tad viena glāze — jau drīzāk pātaga.
— Nu kur tad ir tā lāpsta?… — Sieviete norādīja uz nojumi un, gurdi pasmaidījusi, piedurknē noslaucīja sviedraino pieri. Kaut gan viņa jutās kā salauzta, taču ne uz mirkli neizlaida no prāta, kur stāv darba rīki. Šis ierastais domāšanas veids ir raksturīgs cilvēkam, kas savu mūžu pavada smiltīs.
Tajā mirklī, kad vīrietis satvēra lāpstu, viņa pagurušie kauli kļuva it kā īsāki, gluži kā laba statīva kājas. Droši vien tāpēc, ka pagājušajā naktī viņš nebija ne acu aizvēris. Lai kādi ir apstākļi, vispirms jāvienojas ar sievieti par darba minimālo apjomu. Bet viņam grūti runāt. Varbūt tādēļ, ka sarunai ar veco bija izšķiedis tik daudz spēka, balss saites šķita satrūkušas gabalos kā satrūsējusi dzija. Gluži kā tāds automāts, viņš nostājās blakus sievietei un sāka cilāt lāpstu.
Viņi raka kā sasieti — vienā solī virzīdamies uz priekšu starp nogruvušajiem smilšu blāķiem un māju. Mājas dēļu sienas bija izčākstējušas kā pajēls rīsu plācenis, tur tikai sēnēm augt. Beidzot viņi bija savākuši smiltis kaudzē. Tad sāka tās bērt kannās un stiept tur, kur smiltis bija jau noraktas. Aiznesuši visas kannas, raka tālāk.
Trulas, gandrīz neapzinātas kustības. Mute pilna putainām siekalām, kuru garša atgādina jēlu olbaltumu •.. Siekalas tek pa zodu un pil uz krūtīm, bet viņš nepievērsa tam uzmanību.
— "Saņemiet te ar kreiso roku, re, tā, mazliet zemāk … — sieviete klusu ierunājās. — Tad lāpsta nebūs tā jāvicina, labā roka darbosies kā svira,' tā jūs tik ļoti nenogursiet.
Ieķērcās vārna. Dzeltenā gaisma pēkšņi pārvērtās zilā. It kā tuvplānā uzņemtās sāpes izkliedējās apkārtējā ainavā. Gar piekrasti zemu aizlidoja četras vārnas. Pavizēja to tumšzaļie spārni, un vīrietis nez kādēļ atcerējās ciānkāliju burkās. Jā, kamēr nav aizmirsies, kukaiņi jāpārliek citā burkā un jāietin polietilēnā. Citādi karstumā sabirzīs, ka nebūs ko redzēt.
— Sai dienai, kā liekas, būs gana.
To teikusi, sieviete pacēla acis uz kraujas kranti. Viņas seja bija pavisam sažuvusi, un, lai gan to klāja smilšu kārta, vīrietis saprata, ka tajā nav ne lāsītes asins. Te pēkšņi viss satumsa, it kā pārklājās ar rūsu. Ar taustes palīdzību cauri aptumšotās apziņas tunelim viņš beidzot nokļuva savā piesviedrētajā gultā. Kad atgriezās sieviete, viņš vairs neko nedzirdēja.
Ja starp muskujiem salietu ģipsi, tad sajūta laikam būtu tāda pati. Acis ir it kā vaļā, bet kāpēc tāda tumsa? Netālu skrabinās pele, tā kaut ko velk uz savu alu… Kaklā dedzina, it kā tas būtu izbrucināts ar rašvīli… No mutes nāk smaka kā no mēslu izgāztuves… Kārojas uzsmēķēt… Nē, vispirms nodzeršos … Ūdens! Un tūlīt viņš atgriezās īstenībā … Tad redz, kā! Tā nav nekāda pele — sieviete sākusi strādāt!… Cik ilgu laiku viņš nogulējis?… Gribēja piecelties, bet kaut kāds briesmīgs spēks nometa viņu atpakaļ uz matrača … Beidzot viņš aptvēra, kas par vainu, un norāva no sejas dvieli. Pa plaši atvērtajām durvīm plūda dzidra, kā caur želatīnu izlaista mēness gaisma. Nemanot atkal bija iestājusies nakts.