Pie gultas stāvēja katliņš, lampa un pudele ar degvīnu. Viņš žigli paslējās uz elkoņiem un izskaloja muti. Ūdeni spļāva pēc iespējas tālāk prom, pie pavarda. Lēnām, ar baudu norija dažus malkus. Pataustījies visapkārt lampai, sagrābstīja mīkstu sainīti — sērkociņi un cigaretes. Aizdedza lampu, pielika uguni pie cigaretes. Nodzēra pāris malku no pudeles. No apziņas drumslām maz pamazām dzima kaut kas' vesels.
Sainītī bija arī ēdiens. Trīs vēl silti no miltiem un rīsiem cepti rauši, divas žāvētas siļķes, apkaltuši, savītuši marinēti rutki — un skripata vārītu dārzeņu, kas atsita mutē rūgtumu, liekas, sažāvētas to pašu rutku lapas. Viņš remdināja izsalkumu ar siļķi un rausi. Kuņģis bija sa- šļāpis kā gumijas cimds. v
Vīrietim pieceļoties, locītavas noknakšķēja kā skārda jumts vēja brāzmā. Viņš bažīgi ielūkojās tvertnē. Tā atkal bija pilna līdz malām. Vīrietis samērcēja, dvieli un pielika sev pie sejas. Cauri visam ķermenim izskrēja drebuļi, glužr kā elektrības dzirksts, iededzot dienas gaismas spuldzi. Viņš noberzēja kaklu, sānus, izslaucīja smiltis no pirkstu starpām. Varbūt tieši šādos mirkļos vaj spriest par dzīves jēgu.
— Vai teju negribat? — Durvīs stavēja sieviete.
— Nav vērts… Vēders kā bungas — pilns ar ūdeni.
— Vai gulējāt labi?
— Kad cēlies, vajadzēja arī mani modināt…
no;
Nodūrusi galvu, brīdi pa brīdim ieķiķinādamās, it kā viņu kāds kutinātu, sieviete sacīja:
— Es naktī trīs reizes cēlos augšā, sakārtoju jums dvieli uz sejas.
Tā koķetēt varētu trīs gadus vecs bērns, kurš ar pūlēm sāk atdarināt pieaugušo smieklus. Sievietes apjukums skaidri liecināja, ka viņa gluži vienkārši nezina, kā labāk parādīt savu lielo prieku. Vīrietis drūmi novērsa skatienu.
— Palīdzēt rakt? … Vai arī nest kannas?
— Jā, bet… jau laiks… Kuru katru mirkli nolaidīs grozus…
Sākdams darbu, viņš brīnījās, ka nejūt sevī to pretestību, ko bija gaidījis. Kāds iemesls šādai pārmaiņai? Varbūt bailes palikt bez ūdens vai pienākuma sajūta pret sievieti, bet nav izslēgts, ka izskaidrojums meklējams pašā darba būtībā. Patiesi, darbs palīdz samierināties ar to, ka laiks trauc vēja spārniem, samierināties pat tad, ja tas aizskrien bezmērķīgi.
Reiz «Mebiusa lente» viņu aizvilka uz kādu lekciju. Vieta, kur tā notika, bija apjozta ar zemu sarūsējušu dzelzs režģi, aiz kura mētājās tik daudz papīru, tukšu konservu kārbu, neizprotamai vajadzībai domātu lupatu, ka zemi nevarēja nemaz saredzēt. Kā gan projektētāja galvā bija dzimusi doma uzcelt šeit žogu? Un, it kā atbildēdams uz šo izbrīna pilno jautājumu, uzradās kāds cilvēks apvalkātā žaketē, pārliecās pār dzelzs režģi un cītīgi skrubināja to ai" pirkstiem. «Mebiusa lente» pačukstēja, ka tas ir civildrēbēs pārģērbies policists. Griestos izplūda dzeltenīgi lietus radīti plankumi — tik milzum lielus viņš nebija nekad redzējis. Un, lūk, tādos, apstākļos lektors runāja: «Nav cita ceļa, lai paceltos pāri darbam, kā vien pats darbs. Ne jau pašam darbam ir kāda vērtība, svarīgi ir tas, ka ar darba palīdzību var uzveikt darbu… Darba īstā vērtība ir tā sevis paša noliegšanas spēkā.»
Atskanēja griezīgs svilpiens. Ielicis mutē divus pirkstus, kāds deva norunāto signālu. Bezrūpīgie saucieni, ar kādiem tika pavadīti augšup vilktie grozi, tuvojoties viņu bedrei, pamazām pierima. Grozus nolaida jau dziļā klusumā. Vīrietis juta, ka viņu novēro, bet pagriezties pret sienu un kliegt — pašlaik būtu vēl bezjēdzīgāk nekā agrāk. Kad vajadzīgais smilšu daudzums bija laimīgi uzvilkts augšā, sasprindzinājums atslāba, atmosfēra it kā izlādējās. Neviens nekā nebilda, bet tā vien likās, ka saprašanās panākta.
Arī sievietes uzvedībā bija manāma pārmaiņa.
— Atpūtīsimies… Es atnesīšu tēju …
Kā viņas balsī, tā kustībās jautās mundrums. Sieviete sprēgāja neslēptā šķelmīgumā. Vīrietim tas gandrīz vai Šķebināja dūšu, it kā viņš būtu pārēdies cukuru. Tomēr, kad sieviete gāja garām, viņš viegli papliķēja viņai pa sēžamvietu. Kad spriegums kļūst par daudz augsts, drošinātājs pārdeg. Nekādā ziņā nedrīkst viņu tā mānīt. Līdzko radīsies izdevība, vajadzēs viņai pastāstīt par sardzi, kas apsargā iluzorisku cietoksni.
Bija cietoksnis… Nē, tam nav jābūt noteikti cietoksnim — rūpnīca, banka, spēļu nams — nav svarīgi. Un sardzes vietā droši var būt vienkārši sargs. Un tā nu sargs, jebkuru brīdi gaidīdams ienaidnieka uzbrukumu, aizvien bija nomodā. Beidzot ilgi gaidītais ienaidnieks ieradās. Sargs tūdaļ sāka pūst signāltauri. Tomēr, lai cik tas dīvaini, no karapulka nebija nekādas atbildes. Skaidrs, ka ienaidnieks bez kādām pūlēm, ar vienu triecienu apklusināja sargu. Savā pēdējā dzīves brīdī viņš kā caur miglu redzēja, ka ienaidnieks, nesastapdams pretestību, kā gaiss izbrāžas cauri vārtiem, sienām, namiem. īstenībā nevis ienaidnieks bija gaiss, bet gan cietoksnis. Sargs, vientuļš, gluži kā sauss koks aizaugušā laukā, visu mūžu bija sargājis rēgu…
Vīrietis apsēdās uz lāpstas un grasījās aizsmēķēt. Uzrāvis trešo sērkociņu, viņš beidzot aizdedzināja smēķi. Nogurums kā ūdenī izlieta tuša aizplūst lokos, kā medūza izstiepj uz visām pusēm savus taustekļus, pārvēršas sarežģītā ornamentā, tad atomu kodolu shēmā un beidzot izšķīst. Naktsputns, pamanījis lauku peli, pretīgā balsī aicina savu draudzeni. Dobji rej saērcināts suns. Debesu dzīlēs sadurdamās, iegaudojas gaisa straumes. Bet virs zemes ass vējš it kā ar nazi kārtu pa kārtai dīrā smiltīm plāno ādu.
Vīrietis noslaucīja sviedrus, izpurināja no galvas smiltis, ar diviem pirkstiem izšņauca degunu. Smilšu raksti zem viņa kājām atgādināja pēkšņi sastingušu viļņu muguras.