Ja tie būtu skaņu viļņi, kāda gan tagad te skanētu melodija? Ja degunu aizspiestu ar ogļu knaiblēm, ausis aiz- ķepinātu -ar asins recekļiem, ar veseri izdauzītu visus zobus, citu pēc cita, tad laikam gan arī cilvēks varētu izdziedāt šo melodiju… Bet tas būtu tik cietsirdīgi, turklāt melodija tik un tā būtu cita … Pēkšņi sāka likties, ka viņa acis kā divi putni uzspurgušas augstu gaisā un no turienes uzmanīgi nolūkojas viņā. Un neviens cits kā viņš pats, kas prāto par visā notiekošā dīvainumu, dzīvo ļoti dīvainu dzīvi.
.
23
Got a one-way ticket to the blues, woo, woo…
(Biļete man nopirkta turpbraucienam uz debesīm, vū, vū…) Gribi dziedāt — lūdzu, dziedi. Bet īstenībā cilvēks, kuram iesmērēta biļete braucienam tikai uz vienu pusi, neparko tā nedziedās. Pazoles šādiem cilvēkiem, "kam ir biļete tikai uz vienu galu, ļoti plānas, un viņi iekliedzas, uzkāpdami pat uz visniecīgākā akmentiņa. Tālāk — ne soli. Viņiem gribētos dziedāt par biļeti, ar kuru drīkst braukt uz debesīm un atpakaļ. Biļete uz vienu pusi — tā ir daļās sairusi dzīve, kur nav nekā kopēja starp vakardienu un šodienu, starp to, kas ir šodien, un to, kas gaida rīt. Un tikai tāds cilvēks, kura sažņaugtajā dūrē ir biļete atpakaļceļam, var dziedāt paskumjo dziesmiņu par biļeti uz vienu galu. Tā tas ir. Tieši tāpēc jau viņš dzīvo mūžīgā satraukumā, ka baidās pazaudēt pusi biļetes — braucienam atpakaļ — vai arī ka šo biļeti var nozagt; viņš pērk akcijas, apdrošina dzīvību, ir divkosīgs pret arodbiedrību un priekšniecību. Viņš aizspiež ausis, lai nedzirdētu izmisīgos palīgā saucienus, kas atskan no notekgrāvjiem un atkritumu bedrēm — to cilvēku kliedzienus, kam trāpījusies biļete tikai turpbraucienam. Lai neuzmāktos pārdomas, viņš uzgriež televizoru, cik vien skaļi var, un pilnā balsī dzied dziesmiņu par biļeti uz vienu pusi. Un varam būt droši, ka ikviens ieslodzītais dziedās dziesmiņu par biļeti turp un atpakaļ.
Līdzko iekrita brīvāks brīdis, vīrietis slepšus taisīja virvi. Viņš saplēsa strēmelēs virskreklu, sasēja tās kopā, piestiprināja tām galā sievietes bojā gājušā vīra kimono jostu — un kādi pieci metri bija rokā. Pienāks laiks, un viņš virves galā iesies vecās sarūsējušās grieznes ar paplestiem asmeņiem; lai tie nevērtos ciet, viņš.starp tiem iemeistaros skaidu. Virve pagaidām vēl par īsu. Lai dabūtu nepieciešamo garumu, vajadzēs piesiet vēl veļas auklu un salmu virvi, kura pārstiepta pāri smilšu klonam un uz kuras tiek kaltētas zivis un graudi.
Sī ideja dzima gluži nejauši. Taču nekur nav teikts, ka īstenot var tikai tādus plānus, kas izauklēti ilgā laikā. Tā kā nav iespējams apzināt ceļus, pa kuriem virzās doma, kaldinot plānu, šāda pēkšņa apgaismība iespējama jau pēc savas būtības. Izpildot tādus negaidītus lēmumus, daudz lielākas izredzes gūt panākumus nekā visu bezgala apsverot un pārdomājot.
Tagad palicis tikai viens jautājums — plāna izpildes laiks. Izkļūt no bedres visvieglāk dienā, kad sieviete guļ. Tas ir izlemts. Bet iet cauri ciemam gaišā dienas laikā — to nu nedrīkst. Prātīgākais" būtu darīt tā: uzrāpties augšā īsu brīdi pirms tam, kad sieviete mostas, paslēpties droša vietā un, kad norietējusi saule, zagties ārā no ciema. Tumsas aizsegā, kamēr nav vēl uzlēcis mēness, var diezgan viegli nokļūt līdz šosejai, pa kuru iet autobusi.
Visu šo laiku vīrietis cenšas izvilkt no sievietes ziņas par apvidus reljefu un ciema izvietojumu. No kā pārtiek ciems, ja tam nav neviena zvejas kuģa, kaut gan tas atrodas pašā jūras krastā? … Vai sen, kopš sieviete nonākusi tādā te stāvoklī? Cik iedzīvotāju ir ciemā?… Kas un kur audzē tulpes?… Pa kuru ceļu bērni iet uz skolu?… Apvienojot šīs netieši iegūtās ziņas par ciemu ar savām ne visai spilgtajām atmiņām, kas bija saglabājušās no tās vienīgās dienas, kad viņš šo ciemu Tedzēja pats savām acīm, izdevās domās uzskicēt aptuvenu apvidus plānu.
Ideāli, protams, būtu neiet cauri ciemam, bet apmest tam līkumu. Taču rietumos ceļu aizšķērso kraujš zemesrags, un, lai gan tas nav sevišķi augsts, viļņi, grauzdamies tajā kopš neatminamiem laikiem, pārvērtuši to stāvā klinšu blīvā. Tur, protams, ir taciņas, pa kurām kāpaļā ciema ļaudis, iedami pēc žagariem, bet tās slēpjas brikšņos un nav tik viegli uzejamas. Pārlieku uzmācīga praš- ņāšana var modināt sievietē aizdomas, Bet ciema austrumu pusē dziļi sauszemē iestiepjas — kilometrus desmit — neapdzīvotu kāpu ieskauts jūras līcis. Tas ar savu kraso izloku pienāk gandrīz pie pašām ciema pirmajām mājām. Tā ciems ir it kā ieslēgts smilšu maisā, ko augšgalā satur kopā svērteniskas klintis un jūras līcis. Tādēļ nedrīkst maldoties zaudēt laiku un dot iespēju šiem tipi&m uzsākt vajāšanu, tad jau daudz drošāk ir varonīgi doties cauri centram.
Tomēr tas vēl nenozīmē, ka problēma atrisināta. Nu, kaut vai novērotājs sasodītajā ugunsdzēsēju tornī. Turklāt vēl jābaidās, ka sieviete, atklājusi viņa bēgšanu, -sacels troksni, un izeja no ciema būs slēgta ātrāk, nekā viņš būs ticis laukā. Var jau būt, ka abas šīs problēmas galu galā iespējams apvienot. Pirmie smilšu pārnēsātāji parasti atved ūdeni un visu nepieciešamo krietni vien pēc saules rieta. Ja sieviete gribēs paziņot par viņa pazušanu līdz to atnākšanai, viņa to varēs izdarīt tikai ar ugunsdzēsēju tornī sēdošā novērotāja palīdzību. Tādēļ jautājums reducējas uz to, ko iesākt ar novērotāju.
Par laimi, šajā vietā, jādomā, straujās temperatūras maiņas dēļ zemi kādu pusstundu vai pat veselu stundu pirms saules lēkta pārklāj viegla migla. Tas ir tādēļ, ka kramskābe, ko satur smiltis, ātri izdala dienā uzņemto siltumu. Ja raugās no torņa, visa šī vieta attiecībā pret to atrodas gaismas atstarošanas leņķī, un pat vismazākā migla novērotājam šķiet kā biezs, balts auts, kuram cauri nevar nekā saskatīt. Drošs paliek drošs, vīrietis vēl lieku reizi vakar vakarā par to pārliecinājās. Tās kraujas pakājē, kas atrodas jūras pusē, viņš labu laiku vicināja dvieli it kā signalizēdams, bet, kā jau bija domājis, uz to netika reaģēts.