Savu plānu īstenot vīrietis nolēma ceturtajā dienā pēc tā iecerēšanas: viņš izraudzījās sestdienas vakaru, kad ved ūdeni, lai būtu ar ko nomazgāties. Viņš nolēma nakti pirms bēgšanas izlikties, ka ir saaukstējies, un labi izgulēties. Slimnieku viņš tēloja tik cītīgi, ka viņu piespieda pat ieņemt aspirīnu. Tabletes, kas izskatījās, it kā ilgi būtu mētājušās kādā sīkumtirgotavas kaktā, bija pavisam zaudējušas krāsu. Viņš ieņēma divas tabletes, uzdzēra virsū ūdeni, un rezultāts neizpalika. Kamēr vien sieviete pēc darba nebija ienākusi istabā, viņš nedzirdēja ne skaņas — tikai vienu reizi, it kā vilka augšā grozus ar smiltīm.
Sievietei pēc ilga pārtraukuma bija atkal vajadzējis strādāt vienai, un viņa aiz noguruma krita vai no kājām. Kamēr viņa steidza gatavot jau tā vēlās brokastis, viņš laiski melsa dažādus niekus — sacīja, piemēram, ka derētu salabot mazgājamo ierīci, kura jau sen kopš caura. Sieviete nejāva vaļu dusmām, baidīdamās kaitēt viņa veselībai un laikam domādama, ka vīrieša egoisms liecina par to, ka viņš jau laidis šeit saknes. Pēc darba katram gribas nomazgāties. It īpaši kairina smiltis, kas pielipušas miegā sasvīdušai miēsai… Bet tieši šodien atvedīs ūdeni, turklāt sievietei sagādā baudu viņa mazgāšana, tādēļ šodien viņa, jādomā, būs piekāpīga.
Kamēr sieviete viņu mazgāja, vīrieti sagrāba iekāre, un viņš norāva viņai kimono. Viņš gribēja savukārt nomazgāt sievieti. Viņa vai pamira samulsumā un gaidās. Tad protestējoši pacēla roku, taču nebija skaidrs, kam tad galu galā viņa pretojas. Vīrietis steigšus uzgāza viņai kausu karsta ūdens un tāpat bez mazgājamā vīkšķa ar saziepētām rokām sāka berzēt viņas augumu. Rokas slīdēja no kakla uz zodu, pa pleciem, un viena bija piezagusies pie krūtīm. Sieviete iekliedzās un piekļāvās viņam. Viņa gaidīja. Taču vīrietis vilcinājās. Viņa rokas aizvien vēl klīda pa sievietes augumu.
Sievietes uzbudinājums beidzot pielipa arī viņam. Un pēkšņi viņu sagrāba neizprotamas skumjas. Sieviete starot staroja, it kā viņai iekšā spīguļotu jāņtārpiņi. Nodot viņu tagad — būtu tas pats, kas uz nāvi notiesātajam ļaut bēgt un tad ielaist lodi mugurā. Vīrietis kā apmāts metās viņai virsū, vēl vairāk uzkurinādams no jauna pamodušos iekāri. Bet jebkurai kaislei ir robeža.' Sieviete, kas tik ļoti bija iztvīkusi pēc glāstiem, uz brīdi izbijās no satracinātā partnera, un vīrieti pārņēma prostrācija, it kā viņš jau būtu apmierinājis iekāri. Tad atkal sāka sevi iekvēlināt, satraukdams iztēli ar dažādām riskantām situācijām, skūpstīdams viņas krūtis, plosīdams augumu, kas no ziepju, sviedru un smilšu sajaukuma šķita pārklāts ar mašīneļļā iemaisītām dzelzs skaidām. Viņš varēja tā ņemties vēl pāris stundu. Bet sieviete aiz sāpēm sāka pat zobus griezt un nometās tupus. Viņš klupa tai virsū… Vienā mirklī viss bija galā. Viņš aplaistīja sievieti ar ūdeni, lai noskalotu ziepes, bet tad ar varu piespieda izdzert degvīnu, kurā bija izšķīdinātas trīs tabletes aspirīna. Tagad līdz pat saules rietam, bet, ja viņam uzsmaidīs laime, pat līdz smilšu pārnēsātāju ierašanās brīdim, kad tie sievieti uzmodinās ar saviem kliedzieniem, viņa gulēs kā nosista.
Sieviete miegā šņāca, it kā nāsīs būtu papīra aiz-1 bāžņi… Dziļi elpoja. Vīrietis viegli pieskārās viņas pēdai, bet sieviete pat nepakustējās… Tukša tūbiņa, no kuras izspiests viss jutīgums. Viņš sakārtoja dvieli, kas sedza sievietes seju, un pārvilka viņai pār ceļiem kimono, kas bija sagriezies kā virve un uzrāvies augšup. Par laimi, viņam jāveic pēdējie sagatavošanās darbi un nav laika nodoties sentimentalitātei. Kad viņš beidza burties ap vecajām grieznēm, īstais brīdis bija klāt. Pēdējo reizi atskatījies uz sievieti, viņš, kā jau bija gaidījis, juta sažņaudzamies sirdi.
Pa bedres sienām, kāda metra platumā no augšas, plūda blāva gaisma. Pēc viņa aprēķiniem varēja būt pusseptiņi vai bez divdesmit minūtēm septiņi. īstais laiks. Viņš spēcīgi savēzēja atpakaļ rokas, izlocīja kaklu, līdz ar to iztaisnodams notirpušo muguru.
Vispirms jāuzrāpjas uz jumtaugšas. Visvieglāk uzmest priekšmetu četrdesmit piecu grādu leņķī. Viņš jau gribēja ņemt talkā virvi, lai tiktu uz jumta, bet tad nolēma, ka griežņu klaudziens var uzmodināt sievieti. Tad jau labāk atteikties no šāda eksperimenta, aiziet mājas otrā pusē un tur pa pussagruvušo nojumi, kurā kādreiz žāvēta veļa, uzrāpties augšā. Tievie četrkantīgie šķērskoki bija gandrīz sapuvuši, un tas biedēja vīrieti. Bet īstās briesmas bija vēl priekšā. Jumts, ko bija nopulējušas vēja nestās smiltis, mirdzināja savus baltos dēļus kā jauns. Bet, līdzko viņš uzrāpās augšā, izrādījās, ka tas ir mīksts kā biskvīts. Tā tik vēl trūka, lai viņš izkristu tam cauri. Nogūlies garšļaukus, viņš piesardzīgi rāpās uz priekšu. Beidzot aizkļuva līdz pašai korei un, uzsēdies uz tās jāteniski, notupās uz ceļiem. Jau arī jumta mugura bija ēnā, un bedres rietumpuses malā skaidri saskatāmie atsevišķie smilšu graudiņi, kuru krāsa atgādināja sacukurojušos medu, liecināja, ka sāk celties migla. Par novērotāju tornī tagad maza bēda.