Ar labo roku satvēris virvi kāda metra attālumā no grieznēm, viņš savīcināja to sev virs galvas. Viņš tēmēja tajos pašos maisos, kuri kalpoja par blokiem, velkot augšā
grozus. Ja tie var noturēt virvju kāpnes, tas nozīmē, ka ierakti diezgan pamatīgi. Viņš grieza virvi aizvien ātrāk un ātrāk, tad notēmēja un svieda. Tā aizlidoja gluži uz citu pusi. Nebija pareizi aprēķinājis. Grieznēm jālido pa tangenti attiecībā pret aploci, tālab virve jāizlaiž no rokām brīdī, kad tā atradīsies taisnā leņķī pret mērķi vai arī vienu mirkli pirms tam. Jā, noteikti! Žēl, šoreiz grieznes, iedūrušās kaut kur pret kraujas vidu, nokrita lejā. Kā redzams, griešanas ātrums un pacēluma leņķis nav bijuši pietiekami.
Nopūlēdamies vēl un vēlreiz, viņš beidzot precīzi noteica attālumu un virzienu. Līdz panākumiem, tiesa, vēl tālu. Viņš būtu priecīgs par jebkuru cerības stariņu. Bet vēl gan nelikās, ka kļūdas iet mazumā, gluži otrādi — nogurums un nervozitāte radīja aizvien jaunas, nopietnas kļūmes. Jā, tas viss viņam bija licies daudz vienkāršāk. Viņš nervozēja, dusmojās un bija tuvu asarām, kaut gan neviens taču nebija devis viņam cerības.
Bet jāatzīst, ka varbūtības teorija, saskaņā ar kuru iespējamība ir tieši proporcionāla mēģinājumu skaitam, nav nemaz tik aplama. Un, kad viņš jau nez kuro reizi bez jebkādas cerības meta virvi, tā pēkšņi trāpīja tieši maisā. Vīrietis sastinga ar vaļā muti. Mutē saskrēja siekalas. Taču priecāties vēl bija par agru … Pagaidām viņam rokā tikai nauda loterijas biļetes iegādei… Laimēs biļete vai ne — to rādīs nākotne. Katrs viņa nervs bija it kā saaudzis ar virvi. Viņš to pavilka tik piesardzīgi, it kā ar zirnekļa tīmekļa pavedienu vilktu zvaigzni.
Sajuta pretestību. Sākumā grūti bija tam ticēt, bet virve patiešām turējās stingri. Pavilka stiprāk… Sasprin- dzis gaidīja — tūlīt, tūlīt atrausies… Taču nebija vairs nekādu šaubu. Grieznes kā tāds āķis bija cieši ieurbušās maisos. Tavu veiksmi!… Neticama veiksme!… No šī brīža viss būs labi! Jā gan!
Vīrietis žigli norāpās no jumta un pieskrēja pie virves, kas tagad mierīgi nokarājās lejup pāri visai smilšu sienai. Rau, tur ir zemes virsa … Tik tuvu, ka nevar nemaz ticēt… Seja saspringa, lūpas drebēja. Kolumba ola, bez šaubām, bija cieta. Bet, ja to novārīsi par daudz cietu, tad viss pagalam.
Ieķēries virvē, viņš iekārās tajā ar visu auguma svaru.
Un tūdaļ tā sāka stiepties kā gumija. No pārbīļa viņu pārklāja sviedri. Par laimi, kļuvusi garāka par centimetriem trīsdesmit, virve tālāk vairs nestiepās. Viņš no j-auna tajā iekārās. Un šoreiz bažas bija veltas. Iespļāvis saujās, aptvēris virvi ar kājām, vīrietis līda augšā. Viņš rāpās gluži kā spēļu mērkaķītis spēļu palmā. Var jau būt, ka sviedri, kas aiz satraukuma izspiedās uz pieres, bija auksti. Vīrietis centās rīkoties tā, lai smiltis nebirtu viņam virsū, un rāpās, tikai pārtverdams virvi; tādēļ viņa ķermenis rotēja. Bedres mala tuvojās daudz gausāk, nekā viņš bija domājis. Zemes pievilkšanas spēks tik tiešām ir briesmīgs. Bet kas tie par drebuļiem? Rokas kustējās neatkarīgi no paša gribas, likās, viņš pats sevi met augšup. Tur nebija nekā dīvaina, ja atceras četrdesmit sešas indes tvanā aizvadītās dienas. Kad viņš bija parāpies uz augšu par vienu metru, bedre jau gulēja simt metru dziļumā, kad bija pievārējis divus metrus, no tās šķīra jau divi simti. Dziļums aizvien palielinājās, un beidzot no tā sāka reibt galva… Noguris līdz nāvei… Nav ko skatīties lejup!… Bet, re, jau arī mala … Zemi apjož ceļu tīkls, pa tiem var brīvi soļot, kur vien tīk, kaut vai līdz pasaules malai… Kad viņš nokļūs augšā, viss, kas bijis šeit, pārvērtīsies mazos, sažuvušos ziediņos, kas piemiņai ielikti starp piezīmju grāmatiņas lapām… Gan indīgie, gan kukaiņēdāji augi — visi tie pārvērtīsies plānās, gandrīz caurspīdīgās krāsaina papīra strēmelēs, un, dzerot mājā tēju, viņš turēs tās pret gaismu un labprāt stāstīs par visu, kas ar tam saistīts.
Un tieši tāpēc viņam zuda jebkura vēlēšanās apvainot sievieti. Var galvu likt ķīlā, ka viņa nav nedz tikumības iemiesojums, nedz arī prostitūta. Ja viņai būs vajadzīgas rekomendācijas, viņš ar lielāko prieku gatavs tās dot — cik vien tīk, kaut vai desmit. Bet kāda gan muļķe ir šī sieviete, viņa tik vien spēj kā ieķerties tajā pašā biļetē, ko arī es cenšos noturēt, — biļetē braucienam turp un atpakaļ. Kaut arī biļete ir viena un tā pati, ja stacijas, no kurām atiet vilciens, atrodas pretējās pusēs, tad arī gala punkti būs pretēji. Un nav jābrīnās, ka viņa biļete atpakaļceļam būs viņas biļete turpbraucienam.
Nu lai ar sieviete pieļāvusi kļūdu… Bet kļūda ir tikai kļūda, un nekas vairāk.
… Neskaties lejup! Lejup skatīties nedrīkst!
Alpīnists, logu mazgātājs, montieris televīzijas torni, cirka akrobāts uz trapeces, skursteņslauķis augstā elektrostacijas dūmeņa galā — vajag tikai kādam no tiem pamest skatienu lejup, un tas lauzīs sev sprandu.
24
Darīts!
Iekrampējies ar nagiem maisā, saskrāpēdams līdz asinīm rokas, viņš izrāpās no bedres. Re nu, augšā ir! Tagad jau vairs nav ko baidīties, ka nolidosi lejā,-līdzko atlieksi pirkstus. Bet pirksti, kas vēl nespēja izstiepties taisni, joprojām cieši turēja maisu.
Brīve, kas bija iegūta četrdesmit sestajā dienā, sagaidīja viņu ar stipru, brāzmainu vēju. Kad viņš sāka līst, smiltis sāpīgi šaustīja seju un kaklu. Viņš nelikās zinis par šo drausmīgo vēju!… Bedrē tikai jūras duna bija likusies drusku stiprāka nekā parasti. Bet nu jau drīz jāiestājas vakara bezvējam. Citādi nav ko cerēt uz miglu. Bet varbūt debess šķiet dūmakas aizvilkta, tikai raugoties no bedres? Varbūt viņš par miglu noturējis smiltis, ko veseliem mākoņiem vējš nesa pa gaisu?JŠā vai tā — nekā iepriecinoša… *