Nepaceldams galvu, viņš satraukti palūkojās apkārt… Palsajā gaismā ugunsdzēsēju tornis likās mazliet sašķiebies. Tas nez kādēļ izskatījās gaužām nožēlojams, un līdz tam bija diezgan tālu. Bet no turienes raugās ar binokli, tādēļ nevar paļauties uz attālumu. Interesanti, vai tie viņu pamanījuši vai ne?… Droši vien ne. Tad jau tankšētu zvans.
Sieviete reiz viņam stāstīja, ka pirms pusgada kādā naktī sākusi plosīties vētra, vienai bedrei ciema rietumu nomalē iegruvusi siena, un māja bijusi pa pusei smilšu aprakta. Bet tad vēl uznākusi lietus gāze, piemirkušo smilšu svars daudzkārt palielinājies. Māja sabrukusi kā sērkociņu kastīte. Par laimi, upuru neesot bijis, un rīta pusē mājas iedzīvotāji pamanījušies izkļūt no bedres. Tūdaļ iedimdējies zvans, un nepagājušas ne piecas minūtes, kad jau bijis dzirdams, kā vaimanā vecenīte, kuru stiepuši atpakaļ. — Stāsta, šī ģimene sirgstot ar iedzimtu gara aptumsumu, — sieviete šķelmīgi piebilda.
Nu labi, nav ko ilgi gudrot. Viņš apņēmīgi pacēla galvu. Starp saulrieta sārtotajiem smilšu viļņiem klājās garas ēnas. Smilšu plīvurs, kas, vēja sagrābts, uzplandīja gaisā no vienas ēnas, piekļāvās otrai un tad trešajai ēnai. Varbūt šis lidojošo smilšu auts paslēps viņu?… Atskatījies, lai redzētu, cik stipri acis žilbina saule, vīrietis izbrīnā sastinga. Kā izrādījās, ne tikai lidojošo smilšu dēļ saule, kas sliecās uz rietu, šķita esam izkrāsota ar krāsainajiem zīmuļiem, — visa apkārtne tinās pienbaltā dūmakā. No zemes gan še, gan tur cēlās saplosīti miglas lēveri. Vēja izkliedēti vienā vietā, tie uzvilnīja citur, izkliedēti tur, jau virpuļoja te… Sēdēdams bedrē, viņš pats bija pārliecinājies, ka smiltis uzsūc mitrumu, bet nebija domājis, ka tik daudz… Tā vien likās — tur kūp ugunsdzēsēju pamestas krāsmatas… Migla, tiesa, nav nekāda lielā, to pat grūti samanīt, jo saule spīd viņam aiz muguras, tomēr tā ir gana labs patvērums, lai paslēptos no novērotāju acīm.
Viņš uzāva zābakus, kas bija karājušies pie jostas, satina virvi un noglabāja to kabatā. Grieznes, ja nu kas atgadās, var noderēt arī par ieroci. Jābēg uz rietumiem — gaisma, žilbinādama novērotājam acis, nosegs viņu. Jāatrod vieta, kur paslēpties līdz tumsai.
Nu, ātrāki… Pieliecies un joz prom pa ieplakul… Tagad tik nezaudēt galvul… Dod kājām ziņu, bet acis turi vaļā!… Nolikšos pie zemes tajā tur palejā!… Kas tā par skaņu?… Ļauna zīme?… Nu diez… Tā, augšā — un uz priekšu … Jāturas vairāk pa kreisi! Labajā pusē nogāze ļoti lēzena, jau pret vidu viņu var pamanīt.
Tā kā ik nakti tiek nesti grozi ar smiltīm, starp bedrēm iemītas dziļas, taisnas ejas. Šo eju labā puse vietumis nogruvusi un kļuvusi lēzena. Lejā tikko saskatāmas bedrēs paslēpto otrās māju rindas jumtu kores. Tos aizsedz trešā — jūrai tuvākā rinda. Tādēļ gan bedres te krietni vien seklākas, gan smilšu aizturei paredzētie aiz- sargrežģi šeit var tikt galā ar savu uzdevumu. Ciema pusē, redzams, var no bedrēm brīvi izkļūt ārā. Viņš nedaudz paslējās, un gandrīz vai viss ciems atklājās kā uz delnas. Viļņaino kāpu pakājei kā vēdeklis piekļāvās dakstiņu, cinkota skārda un dēļu jumti… Skatienam pavērās arī priežu mežiņš, tiesa, tas šķita paskrajš un nez kādēļ atsauca atmiņā dīķi. Un, lūk, tālab, lai nosargātu šo
nožēlojamo zemes ielāpu, vairāki desmiti māju krastmalā lemti verga dzīvei.
Šīs vergu bedres nu stiepās gar ce|a kreiso pusi… Šur tur bija redzami eju atzari, ko radījuši pa zemi vilktie grozi, bet šo atzaru galā smilšu maisi, pēc kuriem varēja noteikt, kur sākas bedre… Sirds sāpēja, uz tiem noskatoties … Vietumis trūka pie maisiem piestiprināto kāpņu, bet gandrīz visur tās bija. Redzams, daudzi šo bedru iemītnieki atmetuši domu bēgt.
Tagad viņu vairs nepārsteidza tas, ka tāda dzīve vispār iespējama. Virtuves, aizkurtas krāsnis, rakstāmgalda vietā — ābolu grozi, pilni ar mācību grāmatām; virtuves, zemē ierakti pavardi, lampas, aizkurtas krāsnis, salauztas pārbīdāmās šķērssienas, nokvēpuši virtuves griesti, ejoši pulksteņi un stāvoši pulksteņi, brēcoši radio un salauzti radio; virtuves un aizkurtas krāsnis… Un visā tajā kā ietvarā ieliktas lētas rotas, mājlopi, bērni, fiziskas dziņas, parādsaistības, nodevība, vīraka kvēpināšana, fotokartītes atmiņai… Nebeidzama atkārtošanās, kas iedveš šausmas… Un, kaut gan tā ir dzīvē tikpat neizbēgama atkārtošanās kā sirds puksti, tomēr sirds puksti taču vēl nav visa dzīve.
Gulsties!… Nē, nav nekas briesmīgs. Parasta vārna … Viņam nav vēl gadījies ķert vārnas un taisīt to izbāzeņus, bet tagad tas nav svarīgi. Sapņi par tetovējumiem, medaļām, ordeņiem apciemo tikai kopā ar neiedomājamiem murgiem.
fcrikās, viņš sasniedzis ciema nomali. Ceļš vijās augšup kāpā, pa kreisi skatienam pavērās jūra. Vējš atnesa krasta bangu rūgteno smaržu, ausīs sāka džinkstēt, it kā tur un arī degunā būtu sākuši griezties vilciņi. Ap galvu apsietā dvieļa gali plandījās vējā un sita pa vaigiem. Šeit jau arī miglas spēki apsīka, tā nespēja pacelties gaisā. Jūru klāja biezas svina plātnes, kas vietumis raucās seklās krokās, gluži kā kūsājošs piens. Kurkuļiem līdzīgo mākoņu saspiestā saule stāvēja kā pamirusi, tā negribēja nogrimt aiz apvāršņa. Pie tā kā melns punkts bija sastindzis kuģis, kura lielums un attālums nebija nosakāms.
Cilvēka priekšā līdz pašam zemesragam kā bezgalīgs viļņu klaids gulēja lēzenas kāpas. Iet tikai uz priekšu laikam gan bīstami. Viņš neziņā atskatījās. Par laimi, uguns
dzēsēju torni aizklāja ne visai augsts smilšu paugurs, un pamanīt viņu no turienes nebija iespējams. Piesardzīgi pacēlies pirkstgalos, viņš pa labi smilšu nokalnes ēnā ieraudzīja sašķiebušos, gandrīz līdz pašam jumtam smilšu apraktu būdu, kas bija saskatāma tikai no tās vietas, kur viņš stāvēja. Būdas aizvēja pusē bija dziļa, it kā ar karoti izgrebta ieplaka.