Lieliska paslēptuve… Smiltāja virsma visapkārt līdzena, gluži kā gliemežnīcas iekšpuse, nekādu pazīmju, ka šeit būtu staigājuši cilvēki… Bet ko darīt ar paša atstātajām pēdām?… Viņš pagājās atpakaļ pa savām pēdām un, nosoļojis metrus trīsdesmit, redzēja, ka no tām vairs nav ne zīmes… Un jau turpat pie kājām viņa acu priekšā tās plaka un mainīja formu… Savā reizē arī vējš var lieti noderēt.
Viņš jau grasījās apiet būdai apkārt, kad pēkšņi no tās izlīda kaut kas tumšs. Tas bija ruds suns, trekns kā baroklis. Nav ko baidīties. Prom no šejienes! Bet suns ar acīm iedzēlās cilvēkā un ir nedomāja doties projām. Viena auss tam bija saplosīta, pārlieku mazās ačeles blenza nikni. Suns viņu apostīja. Vai tikai netaisās riet? … Pamēģini tik!… Vīrietis iebāza roku kabatā un sažņaudza grieznes… Ja vērs rīkli vaļā, iztaisīšu caurumu paurī ar šo krāmu. Suns joprojām nikni skatījās, neizdodams ne skaņas. Varbūt tas ir meža suns? Spalva savēlusies, nokarājas lēkšķēm… Laikam tam kāda slimība, viss purns vienās krevelēs… Stāsta, ka suns, kurš nerej, ir bīstams… velns parāvis! Vajadzēja paķert līdzi kaut ko ēdamu … Jā, ēdamu, ak tu, aizmirsu paņemt ciānkāliju … Nu, nekas, viņš to tik labi noslēpis, ka sieviete diez vai atradīs… Vīrietis klusu iesvilpās un pastiepa roku, cenzdamies suni pielabināt… Par atbildi tas atšiepa plānās lūpas un atieza dzeltenos, ar smiltīm aplipušos ilkņus… Kur nu, vai gan viņš tādam sunim vajadzīgs… Pretīgais āmrija! … Derētu gāzt ar kaut ko, lai uz vietas atstiepj kājas.
Pēkšņi suns pagriezās, nodūra galvu un, it kā nekas nebūtu noticis, slinki aizrikšoja projām. Laikam nobijies no viņa draudošā izskata. Ja viņš piespiedis bēgt meža suni, tad garā vēl stiprs. Viņš nošļūca ieplakā un palika guļam uz nogāzes. Vējš viņu te neaizsniedza, un varbūt tādēļ ap sirdi kļuva vieglāk. Grīļodamies suns nozuda aiz
vējā plandošā smilšu auta. Ja jau šajā graustā iemitinājies meža suns, tas nozīmē, ka ļaudis te tuvumā ne soli nesper … Un, kamēr suns nebūs par viņu paziņojis arteļa valdei, viņš var justies drošībā. Cik jauki pat tas, ka viņš pludo sviedros. Kāds klusums!… It kā viņš būtu noguldīts trauka dibenā un virsū uzliets želatīns… Viņam rokās ir bumba ar pulksteņa mehānismu, sprādziena laiks nav zināms, bet tas neuztrauc vairāk par modinātāja tikšķiem… Ja viņa vietā tagad būtu «Mebiusa lente», tas acumirklī izanalizētu apstākļus un teiktu:
«Tu, mans draugs, esi spilgts tāda cilvēka piemērs, kuram tīk līdzekļus pārvērst mērķī.»
— Pilnīgi pareizi, — viņš piekristu. — Bet vai gan vajag tā norobežot mērķi no līdzekļiem? … Tie jāliek lietā atkarībā no nepieciešamības …
— Nu to nu gan nedrīkst. Nevar nodzīvot savu laiku pa vertikāli. Laiks ir kaut kas tāds, kas plūst horizontāli. Tas taču visiem zināms.
— Bet kas notiktu, ja mēģinātu nodzīvot vertikāli?
— Pārvērtīsies mūmijā. Domā — ne?
Vīrietis iesmējies sāka vilkt nost zābakus. Bet tā ir patiesība, laiks plūst horizontāli. Zābaki bija pilni ar sviedros savilgušām smiltīm, to nevarēja vairs izturēt. Viņš ar pūlēm norāva zeķes un izlika vējā. Kādēļ gan tur, kur mitinās dzīvnieki, tik pretīga smaka?… Labi būtu, ja tie vēdītu ap sevi ziedu aromātu… Bet ne, smird viņa kājas… Un, lai cik paradoksāli, šī atziņa bija viņam patīkama … Kāds sacījis, ka nav nekā labāka par sēru no paša auss — tas garšīgāks par sieru… Iespējams, ka mazliet pārspīlēts, tomēr arī paša izpuvušo zobu smakā ir kaut kas patīkams — šo smaku kārojas ieelpot vēl un vēlreiz.
Ieeja būdā pusdurvju augstumā bija aizvilkta ar smiltīm, un viņam pirmajā mirklī neizdevās ielūkoties iekšā. Varbūt tā ir veca, sagruvusi aka? Nē, tur nav nekā savāda, ka virs akas, lai to neaizbērtu smiltis, uzcelts namiņš. Kaut gan diez vai šeit ir ūdens… Viņš atkal tiecās ieskatīties iekšā, un nāsīs iecirtās asa suņa smaka. Dzīvnieku smaka ir stiprāka par filozofiju. Esot bijis kāds sociālists, kas teicis, ka viņam tuva korejieša dvēsele, bet viņš nevarot ciest tā smaku… Nu labi, ja laiks plūst horizontāli, lai tad tas parāda, cik ātri prot steigties!… Cerība un satraukums … Brīvības sajūta un degšana nepacietībā … Tās ir visbaismīgākās mokas. Viņš pārklāja sejai dvieli un atlaidās uz muguras. Tā bija viņa paša smaka, bet, lai kā vēlētos sev pateikt komplimentu, nevarēja nosaukt šo smirdoņu par patīkamu.
Kaut kas rāpo pa kāju. Spriežot pēc gaitas, tā nav spāniešu muša … Tad jau drīzāk kāda vabole, kas ar savām sešām vārgajām kājiņām tik tikko velkas uz priekšu … Sīkāk pētīt negribējās. Pat ja tā pretēji gaidītajam būtu spāniešu muša, diez vai viņš vēlētos to noķert. Vismaz droši atbildēt uz šo jautājumu viņš nevar.
Vējš norāva sejai dvieli. Ar acu kaktiņu viņš ieraudzīja kāpas muguru, kas laistījās zeltā. Smilšu krauja maz pamazām veda līdz šai zeltītajai līnijai un tad spēji iegruva tumsā. Šādā izplatījuma uzbūvē bija kaut kas neizsakāmi saspringts, un vīrietis pat nodrebēja aiz nepārvaramām ilgām pēc cilvēkiem. (Jā. Neko teikt, romantiska ainava… Tieši šādas ainavas pēdējos gados pievelk gados jaunos tūristus… Drošas akcijas… Kā cilvēks ar pieredzi varu šim apvidum garantēt spožu nākotni. Taču pirmām kārtām vajadzīga reklāma. Bez reklāmas pat mušas šurp nelidos… Nezināt — nozīmē palikt tukšā. Tev ir dārgakmeņi, bet tu ieroc tos zemē. Ar ko tad sākt?… Uzdot prasmīgam fotogrāfam izgatavot mākslinieciskas atklātnes. Senos laikos šādas atklātnes laida klajā tikai pēc tam, kad ievērības cienīgā vieta bija kļuvusi plaši pazīstama… Bet tagad vispirms atklātnes, pēc tam šo ievērojamo vietu labiekārtošana. Tagad tāda kārtība nav nekas jauns. Šeit ir daži paraugi, apskatiet tos, lūdzu.) Nabaga atklātņu pārdevējs dzīrās izlikt slazdus citiem, bet pats iekrita slazdā, tad saslima un nomira. Vārdu sakot, nav bijis nekāds laimes luteklis… Viņš droši vien lika lielas cerības uz šejienes dabu un ieguldīja šajā pasākumā visus savus līdzekļus… Kur gan īsti slēpjas šis burvīgums? Varbūt tas ir fiziskajā harmonijā un precizitātē, kas piemīt dabai, vai arī gluži otrādi — nežēlīgajā dabas pretestībā cilvēka mēģinājumiem to iepazīt.