Te uzreiz viņš apstājās. Zālē kaut kas kustējās. Tas bija zirneklis. Ko gan viņš iesāks ar zirnekli? Cilvēks apsēdās, lai izpīpētu cigareti. No jūras aizvien vēl pūta vējš, lejā balti, saplosīti viļņi grauzās kāpas pamatnē. Tur, kur kāpas rietumu gals apsīka, jūrā pacēlās neliels klinšains paugurs. Virs tā, līdzīgi smailu adatu kūlim, šķilās saules stari.
Sērkociņš neparko negribēja aizdegties. Izniekoja desmit sērkociņus — un viss velti. Gar nomesto sērkociņu gandrīz vai sekunžu rādītāja ātrumā irdza smilšu strūkliņas. Viņš iezīmēja nelielu smilšu vilni un, līdzko tas bija sasniedzis viņa zābaka papēdi, piecēlās. No bikšu vīlēm izbira smiltis. Viņš nospļāvās — mute bija it kā ar rīvi izbraucīta.
Vai tomēr šeit na'v gaužām maz kukaiņu? Varbūt smilšu plūsma pārlieku strauja? Nē, krist izmisumā vēl par agru. Teorētiski šeit jābūt kukaiņiem.
Kāpas mugura kļuva līdzenāka, vietumis tā atkāpās tālu prom no jūras. Cerību spārnots, ka krietns guvums vēl priekšā, viņš piecēlās un sāka iet lejup pa nolaideno nogāzi. Retumis rēgojās smilšu aizturei darinātu bam- busniedru aizsargrežģu paliekas, un nedaudz zemāk bija redzama terase. Vīrietis gāja tālāk, šķērsodams smilšu rakstus, ko vējš bija iezīmējis ar tādu precizitāti, it kā tas būtu mašīnas darbs.
Te piepeši viss izzuda no viņa redzeslauka un viņš pamanīja, ka stāv dziļas bedres malā.
Bedre bija nepareizas ovālas formas un vairāk nekā divdesmit metrus plata. Tās pretējā siena šķita samērā lēzena, bet tā, kur stāvēja viņš, veda lejup gandrīz stāvus. Sienas izliektā mala, līdzena kā porcelāna tasei, likās ļoti nedroša. Uzmanīgi, nostājies ar vienu kāju uz malas, viņš palūkojās lejup. Un tikai tad saprata: lai gan visapkārt gaišs, jau tuvojas vakars.
Pašā bedres dibenā, tumšā dziļumā, mēma un kurla stāvēja būda. Viens jumta gals bija iestrēdzis lēzenajā smilšu sienā. «Nu gluži kā austeres vāciņš,» viņš nodomāja. «Neko darīt! Smiltīm savi likumi, tos neviens negrozīs …»
Tikko viņš pielika pie acīm fotoaparātu, smiltis zem kājām zuzēdamas sāka strūklot lejup. Izbailēs viņš atrāva kāju no bedres malas, taču smiltis vēl labu brīdi tecēja lejup. Cik mānīgs ir šis šķietamais smilšu miers! Aiz satraukuma smagi elpodams, viņš noslaucīja nosvīdušās delnas pie biksēm.
Cilvēkam aiz muguras kāds ieklepojās. Blakus, gandrīz skardams viņa plecu, stāvēja nez no kurienes uzradies večuks, pēc visa spriežot — ciema zvejnieks. Pametis skatienu uz fotoaparātu, pēc tam ielūkojies bedres dibenā, viņš sarauca smaidā vēju un lietu izmiecēto seju. Iekaisušo acu kaktiņos krājās kas lipīgs.
— Kas tad nu? Vai izmeklēšana?
Vējš nesa vārdus prom, balss skanēja dobji, vienmuļi, it kā no pārnēsājamā radiouztvērēja. Tomēr izruna bija skaidra un saprast varēja labi.
— Izmeklēšana? — Cilvēks samulsis piesedza ar delnu objektīvu un iegrozīja ērtāk kukaiņu ķeramo tīkliņu, lai vecais tam pievērstu uzmanību. — Ko jūs ar to gribat teikt? Man nav skaidrs… Es, vai redzat, kolekcionēju kukaiņus. Mana specialitāte — kukaiņi, kas dzīvo tādās te smiltīs.
— Ko? — vecais it kā nesaprata.
— Ko-lek-cio-nē-ju ku-kai-ņus! — cilvēks atkārtoja skaļā balsī. — Ku-kai-ņus, saprotiet, kukaiņus! Es tos ķeru!
— Kukaiņus? — Vecais neticīgi novērsa skatienu un nospļāvās. Vai, pareizāk sakot, viņam pār lūpu pārkārās siekala. Vēja satverta, tā izstiepās garā pavedienā. Kas tad īsti viņu tā uztrauc?
— Vai šajā rajonā notiek kāda izmeklēšana?
— Nu nē jau, nē, ja neesat izmeklētājs, dariet, ko sirds kāro. Man viens pīpis.
— Nē, nē, es neesmu no inspekcijas.
Vecais, pat nepamājis ar galvu, uzgrieza viņam muguru un devās prom pa kāpas virsotni, ar salmu sandaļu purngaliem ardams smiltis.
Metrus piecdesmit tālāk, redzams, gaidot veco, tupēja trīs vienādi ģērbušies vīri. Kur tie te radušies? Vienam, šķiet, bija binoklis, ko tas visu laiku grozīja sev uz ceļiem. Vecais piegāja vīriem klāt, un visi četri par kaut ko apspriedās, nikni kašādami smiltis cits citam zem kājām: kā likās, starp viņiem bija iededzies sīvs strīds.
Cilvēks jau grasījās atsākt savas mušas meklējumus, kad atkal, pavisam aizelsies, atsteidzās vecais.
— Pag, vai tas tiesa, ka neesat no prefektūras?
— No prefektūras?… Nu nē taču, jūs esat pārskatījušies.
«Diezgan,» cilvēks nolēma un pasniedza uzbāzīgajam večukam vizītkarti; tas, kustinādams lūpas, ilgi burtoja.
— Ā! Jūs esat skolotājs?
— Kā redzat, man nav nekā kopīga ar prefektūru.
— A-ā, tātadiņ skolotājs …
Nu beidzot, šķiet, nācis pie prāta; piemiegtām acīm, turēdams kartīti izstieptajā rokā, vecais atgriezās pie pārējiem. Vizītkarte arī tos it kā nomierināja. Tie piecēlās un aizgāja.
Tomēr vecais atgriezās vēlreiz.
— Nu, un ko tad laba tagad darīsiet?
— Meklēšu kukaiņus.
— Bet pēdējais autiņš jau prom.
— Vai tad šeit nekur nevar pārnakšņot? '
— Pārgulēt te? Tajā te ciemā? — Vecā sejā ietrīcējās kāds vaibsts.
— Nu, ja nevar šeit, iešu pie jūsu kaimiņiem.
— Jūs iesiet? …
— Patiesību sakot, es nekur sevišķi nesteidzos…
— Nē, nē, kālab lieki pūliņi? — vecais pēkšņi kļuva pakalpīgs un runātnīgi turpināja: — Pats jau redzat — ciems mazrocīgs, nevienas gruntīgas mājas nav, bet, ja ir vēlēšanās, palīdzēšu, aizmetīšu kādu vārdu.
Neizskatās, ka viņam padomā būtu kas ļauns. Viņi, acīm redzot, no kaut kā baidās — varbūt gaida kādu prefektūras ierēdni, kuram kaut kas jāizmeklē.* Nu bailes pārgājušas, un viņi atkal ir parasti, laipni zvejnieki.