Līdz vakardienai vīrietim vārda tiešajā nozīmē metās nelabi no domas par šo skatu. Un viņš ar niknumu prātoja, ka bedre tik tiešām ir gluži piemērota vieta tādam blēdim kā šis atklātņu pārdevējs.
Bet kādēļ gan, apcerot dzīvi bedrē un dabas skatu, tos abus nostādīt vienu otram pretī? Skaistam dabas skatam nepavisam nav jābūt augstsirdīgam pret cilvēku.
Galu galā arī viņa pamatideja — saskatīt smilšu kustībā stabilitātes noliegšanu nav nemaz tik aplama. Vienas milimetra astotdaļas kustība. Pasaule, kur eksistence ir stāvokļu virkne … Citiem vārdiem — dzīves jaukums meklējams nāvē. Valdzinājums nāvē, kas apžilbina ar savu milzīgo graujošo spēku, atstātajām drupām… Nē, pagaidi! Tā var nokļūt sprukās, — ja nu viņam saka, — lūk, tieši tāpēc jau viņš sakampis un nelaiž laukā no rokām biļeti, ar kuru var braukt turp un atpakaļ. Filmās par meža zvēriem, par karu daudz kas notiek gluži kā īstenībā, tās cilvēku var novest līdz sirds lēkmei, bet izej laukā no kino — un ārā tevi gaida šodiena, vakardienas turpinājums… Tur jau slēpjas šo filmu burvīgums. Kur gan redzēts tāds muļķis, kas iet uz kino, pagrābis sev līdzi ar īstām patronām pielādētu šauteni?… Kas var pielāgoties dzīvei tuksnesī? Dažu sugu peles, kas dzer nevis ūdeni, bet pašas savus mīzalus, kukaiņi, kas pārtiek no sapuvušas gaļas, nu un vēl klejotāji, kuriem nav ne jausmas, ka mēdz būt arī biļetes turp un atpakaļ. Ja jau pašā sākumā ir droša pārliecība, ka biļete ir tikai uz vienu pusi, tad var mierīgi dzīvot, nav ko velti līst, pieplakušam pie smiltīm kā austerei pie klints. Bet šie klejotāji pat savu nosaukumu mainījuši un tagad saucas par lopkopjiem…
Jā, vajadzēja gan par visu to pastāstīt sievietei… Vajadzēja viņai nodziedāt dziesmu — nav svarīgi, ka mazliet klibotu melodija, — smilšu dziesmu, kurai nav nekā kopēja ar biļeti turp un atpakaļ… Labākajā gadījumā viņš atdarinātu nožēlojamu siržulauzēju, kurš dara visu, lai sieviete uzķertos uz makšķeres, uz kuras āķa uzsprausta cita, kaut kāda īpaša dzīve. No galvas līdz kājām smilšu apbērts, nespēdams pakustēties, viņš bija līdzīgs kaķim, kas ietupināts papīra turzā.
Pēkšņi kāpas virsotne apdzisa … Visa apkārtne iegrima tumsā. Vienā mirklī vējš norima, no jauna uzbangoja miglas vāli. Varbūt tāpēc ar tādu skubu nolaidās saule.
i.. Nu, tagad ceļā …
Jāpagūst izkļūt cauri ciemam, pirms smilšu pārnēsātāji ķērušies pie darba. Viņa rīcībā apmēram stunda. Drošs paliek drošs, teiksim — četrdesmit piecas minūtes. Zemesrags, it kā ieskaudams ciemu, met lielu līkumu un nonāk līdz jūras līcim, kas piekļaujas ciemam austrumu pusē. Tāpēc to šķērso tikai viens šaurs ceļš. Bet tur jau beidzas zemesraga stāvo klinšu blīva, klintis pamazām noplok, un to vietā sākas ne visai augstas smilšu kāpas. Atstājis no sevis pa labi cauri dūmakai mirguļojošās ciema uguntiņas un iedams tikai uz priekšu, viņš nokļūs tieši tajā vietā. Cik tas tālu? … Pāris kilometru. Tur jau ciems beidzas, šur tur patrāpās zemesriekstu lauki, tad atkal smiltis un neviena cilvēku mājokļa. Bet, ticis pāri uzkalnam, varēs iet arī pa ceļu. Tas ir iebraukts, mālains ceļš, un, ja pa to jož, ko kājas nes, pēc minūtēm piecpadsmit var sasniegt šoseju. Bet tur jau viņš būs glābts. Pa šoseju iet autobusi, un arī ļaudis tur ir normāli.
Viņa rīcībā pusstunda, lai izkļūtu cauri ciemam. Noiet pa smiltīm četrus kilometrus nav smiekla lieta. Smiltīs stieg kājas, katrs jauns solis prasa liekas pūles. Bet skrienot vēl vairāk veltīgi šķiežas spēki. Prātīgāk laikam spert plašu soli. Taču, izsūkdamas spēkus, smiltis it kā par atlīdzību apslāpē soļu troksni. Iet un nebaidīties savu soļu trokšņa — tā arī ir zināma priekšrocība. Jā gan, priekšrocība.
Skaties sev zcrn kājām! … Pakrist jau nav bīstami, bet paklupsi pret kādu nieka cini vai aizķersies kāja grambā — sadauzīsi celi. Arī tas būtu sīkums, bet, ja nu pēkšņi ievel- sies jaunā smilšu bedrē, ko tad?
Visapkārt tumsa. Cik tālu saredz acs — juku jukām sastinguši smilšu viļņi. Milzum lielos viļņus vago sīkāki, bet tie savukārt virmo ņirbu vilnīšos. So neapsīkstošo viļņu kores aizsedz ciema ugunis, kam vajadzēja noderēt par orientieri, bet kas nu paspīd tikai retumis. Jāiet tikai uz priekšu, pēc nojautas turoties īstajā virzienā. Bet vīrietis ik pa brīdim pārliecinājās, ka pieļāvis nepiedodamu kļūdu. Varbūt tāpēc, ka vēlēšanās ieraudzīt šīs ugunis nevilšus lika meklēt augstākas vietas.
Nu re, jau atkal noklīdis no ceļa! Jāturas vairāk pa kreisi!… Vēl mazliet, un viņš būtu iekūlies pašā ciemā.
Pamatīgas trīs kāpas viņš jau pievārējis, bet ugunīm nemaz nav ticis tuvāk… tā vien šķiet, ka gājis apkārt vien. Sviedri tek acīs… Kaut mirkli apstāties un ieelpot ar pilnu krūti.
Sieviete droši vien jau pamodusies… Ko gan viņa nodomāja, kad, atvērusi acis, redzēja, ka viņa nav? … Kaut gan diez vai tūdaļ apķērās… Laikam nosprieda, ka viņš aizgājis aiz mājas savās darīšanās… Sieviete iepriekšējā naktī bija ļoti nostrādājusies… Brīnīdamās, ka nogulējusi līdz tumsai, steigšus izlīda no segapakšas … Augums, kuru vēl dedzināja skūpstu pēdas, atgādināja viņai to, kas bija noticis starp viņiem no rīta … Taustīdamās ar roku pēc lampas, sieviete droši vien smaidīja.