Un tomēr man nav iemesla justies parādniekam, būt atbildīgam par viņas smaidu. Ko gan zaudē sieviete, man aizejot? Tikai mazu dzīves epizodi. Radio un spogulis mani aizstās.
«Nav vārdam vietas, man dūšīgs palīgs… Viss iegrozījies citādi, kopš neesmu vairs viena. No rīta rāmā garā daru savu darāmo un arī ar smiltīm tagad tieku galā pāris stundu ātrāk… Domāju, ka drīz varēšu palūgt artelim kādu tepat mājā darāmu papilddarbu. Iekrāšu naudu. Un, kazi, nopirkšu pēdīgi radio, spoguli vai vēl kaut ko…»
(Radio un spoguli… Radio un spoguli…) Kāda uzmācīga doma — it kā visa cilvēka dzīve sastāvētu no šiem diviem priekšmetiem. Jā, radio un spogulim patiešām ir kas kopējs: tie vieno ļaudis. Bet iespējams, ka ar tiem saistās dedzīgā vēlēšanās iekļūt visdziļākajās cilvēka esības dzīlēs. Lai notiek, tiklīdz būšu ticis no šejienes projām, tūdaļ nopirkšu radiouztvērēju un nosūtīšu to viņai. Izdošu visu savu naudu, bet nopirkšu vislabāko tranzistoru.
Spoguli — to gan nez vai vērts apsolīt. Spogulis šeit ātri aizies bojā… Pēc pusgada būs atlupusi amalgama, bet pēc gada tas apsūbēs smiltīs, kas bez mitas klīst gaisā… Tāpat kā tas spogulis, kas viņai jau ir: ja redz tajā vienu aci, tad neredz degunu, ja redz degunu, neredz muti. Nē, ne jau tikai tur tā vaina, ka spogulis drīz sabojāsies. Spogulis atšķiras no radio: lai tas kļūtu par sakaru līdzekli, vajadzīgs cilvēks, kas skatās uz sievieti. Kāds labums no spoguļa, ja viņai nav kam sevi parādīt?
Pag, jāpaklausās!… Ko tad viņš tik ilgi tur kārto jas?… Bet varbūt? … Ak tu blēdis tāds, tomēr aizbēdzis … Interesanti, vai viņa sacēla trauksmi? … Vai viņa ir pārsteigta, nomākta? … Bet varbūt tikai klusi raud? … Nu diezgan, lai viņa dara, ko grib, — tā vairs nav mana vaina… Bet tu taču pats atzīsti, ka ar spoguli viņai nav ko iesākt.
— … Es kaut kur esmu to lasījis… It kā tagad bieži pametot mājas?… Domāju, tas tāpēc, ka dzīve ir ļoti smaga, bet varbūt arī ne tikai tāpēc… Tur tieši bija rakstīts par kādu diezgan pārtikušu zemnieku ģimeni. Gan zemi tie bija piepirkuši klāt, gan mašīnas iegādājās un, kā šķiet, saimniekoja tīri labi, bet vecākais dēls tomēr ņēma un aizgāja no mājām. Bija kārtīgs, strādīgs puisis. Vecāki lauzīja galvu — kāpēc viņš pēkšņi aizgāja? Lauku ļaudis augstā cieņā tur savu pienākumu, sargā savu labo vārdu. Tādēļ laikam gan jābūt kādam sevišķam iemeslam, ja mantinieks aiziet no mājas.
— Jā, protams. Pienākums paliek pienākums.
— Nu un kāds no tuviniekiem it kā esot puisi uzmeklējis un mēģinājis noskaidrot, kādēļ viņš tā darījis. Izrādās, ka viņa bēgšanai par ieganstu nav bijusi ne sieviete, ne mīlestības dēkas, ne parādi — vispār nekāda īpaša iemesla. Kā tad lai to saprot? … Tam, ko atbildējis puisis, trūkst jēgas. Un viņš jau arī pats īsti nespējis izskaidrot savu rīcību, sacījis tikai, ka nevarējis vairāk ciest…
— Ir gan pasaulē vējagrābšļi…
— Bet, ja labi padomā, šo puisi var saprast. Nu kas ir zemnieks? Ja viņš strādā vaiga sviedros un tiek pie lielāka zemes gabala, līdz ar to uzkrauj sev jaunus pūliņus… Tā viņa smagajam darbam nav ne gala, ne malas, un vienīgais, kas viņam atlec no tā — vēl smagāks darbs… Tiesa gan, darbs nes zemniekam augļus — viņš iegūst rīsa un kartupeļu ražu. Ko viņš vēl grib? Zemnieka darbu nekādi nevar salīdzināt ar mūsu noņemšanos pa smiltīm. Tas jau ir tikpat kā celt akmens dambi pekles upē — velni tik un tā izmētās akmeņus.
— Bet kā beidzās šis notikums peklē?
— Nekā… Un tādēļ, ka nekādi nebeidzas, tas jau arī ir sods par grēkiem!
— Bet kas vēlāk notika ar šo puisi, kuram vajadzēja kļūt par mantinieku?
— Viņš pie laika bija visu apsvēris un, jādomā, pirms atstāja māju, jau bija iekārtojies darbā.
— Nu un?
— Nu un sāka strādāt.
— Bet kas bija tālāk?
— Tālāk? Algas dienā droši vien saņēma naudu, bet svētdienās uzvilka tīru kreklu un gāja uz kino.
— Bet pēc tam?
— Grūti pateikt, kamēr neesi paprasījis pašam puisim.
— Kad bija sakrājis naudu, droši vien nopirka radio…
…Nu tā, beidzot augšā! Kaut gan tas ir tikai pusceļš… Nē, viņš ir kļūdījies… Šeit jau ir līdzenums… Jā, bet kur tad palikušas ugunis? … Viņš bez īstas pārliecības gāja uz priekšu … Likās, ka tā ir milzīgas kāpas kore… Kāpēc tad no šejienes nav redzamas ugunis? Pazibot domai, ka piemeklējusi nelaime, viņam sagrīļojās kājas. Nevīžoja uzmanīties — un te nu ir maksa par to. Nošļūca pa stāvo nogāzi lejā, nezinādams, uz kuru pusi jāiet. Izrādījās, ka paleja ir lielāka, nekā bija domājis. Tā bija ne vien dziļa, bet arī plata. Turklāt smilšu viļņu pakāpieni lejā drūzmējās juceklīgās rindās un neļāva izvēlēties pareizo virzienu. Un tomēr nevar tikt gudrs, kāpēc nav redzamas ugunis… Ja arī noklīdis no ceļa, tad ne vairāk kā puskilometru uz vienu vai otru pusi. Viņu visu laiku vilka pa kreisi — iespējams tāpēc, ka viņš baidījās no ciema. Nojauta teica: lai tiktu tuvāk ugunīm, jāmet pie malas piesardzība un jāiet pa labi… Drīz izklīdīs migla, paspīdēs zvaigznes… Šā vai tā, lai pārlūkotu apkārtni, visprātīgāk uzrāpties kādā kāpā, kas paceļas pāri citām …
Tomēr nav saprotams… Nepavisam nav saprotams, kāpēc sieviete tā pieķērusies tai pekles upei.. • Runāt par dzimtenes mīlestību, par pienākumu ir jēga tikai tad, ja cilvēks kaut ko zaudē, noliegdams to, atteikdamies no tā. Bet ko var zaudēt šī sieviete?