(Radio un spogulis … Radio un spogulis …)
Uztvērēju viņš, protams, atsūtīs… Bet vai rezultāti nebūs gluži pretēji gaidītajiem: vai viņa nav zaudējusi vairāk nekā iegūs? Tā, piemēram, cauri ir vannošanās ceremonija, kura viņai tā patika. Pat uz veļas mazgāšanas rēķina aizvien ietaupīja ūdeni, lai es varētu noskaloties. Šļāca silteno ūdeni man kājstarpi un salīkusi skaļi smējās, it kā mazgātu viņu. Tagad jau nu nebūs par ko smieties.
Nē, prom ilūzijas… Starp mani un tevi jau kopš paša sākuma nav bijis nekāda līguma. Bet, ja nav līguma, tad nav iespējams to lauzt. Turklāt nevar teikt, ka tas mani pašu nekādi nav skāris. Kaut vai lētā, it kā no pēdējā draņķa dzītā, reizi nedēļā piegādātā degvīna smaka… tavas nepakļāvīgās, no cietiem muskuļiem savītās ciskas … kauns, kad es ar siekalās samērcētu pirkstu izkašāju smiltis, kas atgādināja sakusušu gumiju… Un tavs kautrīgais smaids, kas visu to vērta vēl piedauzīgāku… Un daudz kas cits. Ja to visu saskaitītu, sanāktu diezgan daudz. Tici vai netici, bet fakts paliek fakts. Vīrietim vairāk nekā sievietei ir noslieksme piešķirt nozīmi sīkumiem.
Bet, ja atceras to, ko man nodarījis ciems, tad šos zaudējumus nevar ne aprēķināt. Salīdzinājumā ar to manas attieksmes ar sievieti — tīrais sīkums.
Bet tie agri vai vēlu dabūs savu tiesu. Viņš, jāteic gan, vēl īsti nezina, kādu triecienu tiem dot, lai tas būtu jo sāpīgāks… Varbūt aizdedzināt ciemu vai saindēt akās ūdeni, vai arī ierīkot vairākas lamatas un pa vienam vien samest smilšu bedrēs visus, kas vainīgi viņa likstās, — tik vienkārši viņš sākumā iekvēlināja iztēli un sevi iedvesmoja. Bet tagad, kad viņam radusies izdevība savus nodomus īstenot, viņš vairs nevar nodoties šiem bērnišķīgajiem sapņiem. Pie tam — ko gan spēj izdarīt viens cilvēks? Nav citas izejas kā aicināt talkā likumu. Tiesa, šajā gadījumā var draudēt briesmas, ka likums nespēs izprast, cik daudz cietsirdības slēpjas viņam nodarītajā pārestībā. Labi, nezaudēdams laiku, paziņošu par visu to kaut vai šejienes policijai.
Jā, beidzot būtu vēl viens …
Pag! Kas tā par skaņu? … Visapkārt klusums … Varbūt tikai izlikās? Tomēr — kur gan palikušas ciema ugunis? Pat ja tās paslēpušās aiz augstajām kāpām, tik un tā šausmīgi. Var iedomāties, kas noticis: manai stūrei ir paradums griezt pa kreisi, un es esmu aizgājis pārāk tālu uz zemesraga pusi, bet ciemu pašlaik aizsedz kāda augsta klints… Nav ko vilcināties! Tas ir izlemts. Mēģināšu iet pa labi.
… Nu un, beidzot, negribētos, lai tu aizmirstu vēl vienu. Atceries, tu tā arī neatbildēji uz manu jautājumu. Tad divas dienas bez apstājas lija. Lietus laikā noslīdeņi kjūst bīstami; toties gandrīz nemaz neputina smiltis. Pirmajā dienā mēs padarījām mazliet vairāk nekā parasti, toties otrā varējām atpūsties. Izmantodams sengaidīto atelpu, es nolēmu par katru cenu visu noskaidrot. Tiepīgi, it ka raudams nost miesai kreveles, es nolēmu tikt pie patiesības, lai maksātu ko maksādams, uzzināt, kādēļ tu esi nokļuvusi šajā bedrē- Es pats biju pārsteigts par savu neatlaidību. Sākumā tu līksmi ļāvi savu kailo augumu lietus šaltīm, bet galu galā, spiesta atbildēt, sāki raudāt. Un sacīji, ka nevari pamest bedri tādēļ, ka šeit gāja bojā vīrs un bērns, kurus līdz ar vistu kūti apracis taifūns. Ja jau tā, tevi varēja saprast. Tas ir ticams iemesls, un skaidrs, kādēļ tu līdz šim biji izvairījusies par to runāt. Man gribējās tev ticēt. Un es nolēmu jau nākamajā dienā nozagt mazliet no sava miega un meklēt mirušos.
Divas dienas raku tevis norādītajā vietā. Taču ne vien neatradu mirstīgās atliekas, bet arī ne zīmes no sagrautās vistu kūts. Tad tu norādīji citu vietu. Bet arī tur es nekā neuzgāju. Tu mani vedi uz citu un atkal citu vietu. Piecās dažādās vietās deviņu dienu laikā turpinājās veltīgie meklējumi. Un tad jau atkal, valdīdama asaras, tu sāki taisnoties. Tu teici, ka māja laikam būs stāvējusi citur, ka nemitīgais smilšu spiediens to sagriezis un pārbīdījis uz citu vietu, bet iespējams, arī pati bedre pavirzījusies sānis. Varbūt vistu kūts un aizgājēju mirstīgās atliekas guļ zem biezās smilšu sienas, kas nošķir tavu māju no kaimiņiem, bet iespējams, ka pat kaimiņu bedrē. Teorētiski tas tā varēja būt. Taču tavs nelaimīgais, nomāktais izskats liecināja, ka tu neesi tik daudz gribējusi mani krāpt, cik jau no paša sākuma slēpt patiesību. Bojā gājušie bija tikai atruna. Es nespēju vairs dusmoties. Un nolēmu nelauzīt galvu par to, kurš kuram parādā. Man šķiet, arī tev vajadzēja to saprast…
Kas tad tas!… Vīrietis šausmās nolikās guļus … Viss notika tik strauji, ka nevarēja ne aptvert… Viņa acu priekšā pēkšņi izauga ciems!… Jādomā, viņš bija gājis tieši uz kāpas virsotni, kas iesniedzās ciemā… Un tajā mirklī, kad skatienam pavērās visa panorāma, viņš redzēja, ka atrodas pašā ciemā… Nebija vēl lāgā atģidies, kad jau blakus aiz žoga atskanēja suņa rejas. Tam piebalsoja otrs, tad vēl kāds un vēl — īsta ķēdes reakcija. Aklajā tumsā viņam klupa virsū vesels bars atieztiem ilkņiem. Viņš izrāva virvi ar galā iesietajām grieznēm un metas bēgt. Nebija izvēles. Vienīgais, ko viņš varēja darīt — pa visīsāko ceju drāzties cauri ciemam.
26
Cilvēks skrēja.
Ar nespodru uguņu zibu pretī traucās mājas, te pašķirdamas ceļu viņam, te izaugdamas par jaunu šķērsli. Rīkles šaurajā spraugā gārdz gaiss. Vēja garša… Rūsas garša. Bīstama spēle uz plāna stikla, kas draud sašķīst drumslu drumslās. Pārāk vēls, lai cerētu, ka smilšu pārnēsātāji nav vēl izgājuši no mājas, un par daudz agrs, lai domātu, ka tie jau sasnieguši krastmalu. Pikaps, šķiet, vēl nav braucis. Nevar būt, ka viņš kilometra attālumā palaidis gar ausīm šo apdullinošo divtaktu motora tarkšķoņu. Stāvoklis riebīgs.