Jā, viņa vajātāju ceļš, kas pirmajā mirklī likās izraudzīts nemākulīgi, īstenībā bija gudri izvēlēts, tie centās viņu piespiest pie jūras. Nenojauzdams šo plānu, viņš visu laiku bijis to rokās. Padomājis viņš saprata, ka arī kabatas baterijas tiem kalpo, lai viņam parādītu, kur tie atrodas. Tātad arī tas, ka vajātāji nedz nāk viņam tuvāk, nedz arī paliek iepakaļ, bet visu laiku turas zināmā attālumā, ir ar gudru ziņu.
Nē, padoties vēl par agru. Kaut kur jābūt ceļam, kas ved augšā klintīs, bet, ja nav citas izejas, var pa jūru peldus tikt apkārt zemesragam. Prom visas šaubas — pietiek tikai iztēloties, kā sagrābj viņu ciet un iemet atpakaļ bedrē.
_ Pēc augsta, lēzena smilšu kalna krauja nogāze… Pēc stāvā kalna — gara, nolaidena nogāze… Solis, vēl solis kā krelles virknējas cits aiz cita — īsta pacietības pārbaude. Vienā mirklī zvans apklusis. Nevar īsti noteikt, vai viņš dzird vēja gaudas, juras bangoņu vai tikai džinkst ausīs. Uzrāpies kādā smilšu paugurā, viņš apgriezās. Vajātāju ugunis pazudušas. Brīdi nogaidīja — no tām ne zīmes. Vareni! Vai tiešām laimējies izbēgt?
Cerība liek straujāk pukstēt sirdij. Ja tas tiešām tā, tad nav ko pūsties. Vēlreiz ievilkt elpu — un uz priekšu, līdz nākamajai kāpai!
Bet kādēļ tik grūti skriet? Kājas tik smagas. Un smagums tāds neparasts. Tas nebija tikai nogurums — kājas patiešām bruka smiltīs. Gluži kā sniegā, viņš nodomāja, bet kājas jau bija smiltīs līdz puslieliem. Pārbijies viņš centās izvilkt vienu kāju, bet otra iemuka līdz celim. Kas tad tas?… Viņš bija dzirdējis, ka ir smiltis, kas spēj aprīt cilvēku… Vīrietis visiem spēkiem kārpījās ārā no smiltīm, bet, jo vairāk nopūlējās, jo dziļāk iegrima. Kājas jau bija iestigušas gandrīz līdz gūžām.
Bet varbūt tās ir gluži vienkārši lamatas?!… Tie nav dzinuši viņu uz jūru, bet uz šejieni… Tie grib viņu iznīcināt, nemaz neķēpājoties ar tvarstīšanu … Tā ir iznīcināšana vārda pilnā nozīmē. Burvju mākslinieks ar savu lakatu nevarētu to nostrādāt labāk… Vēl viens vēja brāziens — un arī galva būs zem smiltīm… Un tad viņam pēdas nesadzīs pat policijas suns, kas konkursā saņē
mis pirmo godalgu… Tie riebekļi jau te nerādīs savas acis!… Viņi neko nav redzējuši, neko nav dzirdējuši. Kaut kāds muļķa ieklīdenis pats apmaldījies un pazudis… Un darīts, maitas, pat rokas nesasmērēs…
Slīkstu… slīkstu… Jau līdz jostas vietai smiltīs… Ko iesākt? … Ja izdotos palielināt smilšu un ķermeņa saskares laukumu, ķermeņa spiediens katrā atsevišķā punktā pavājinātos un viņš, jādomā, dziļāk negrimtu… Plaši izpletis rokas, viņš nogūlās ar krūtīm uz smiltīm… Bet bija jau par vēlu. Un, kaut gan viņš gulēja uz vēdera, ķermeņa apakšdaļa bija sastingusi vertikālā stāvoklī. Lauza krustos, un viņš nevarēja ilgāk palikt, saliekts taisnā leņķī. Neviens, pat trenēts sportists, nespētu ilgi izturēt tādu stāvokli.
Kāda tumsa … Visa pasaule aizvērusi acis un aizbāzusi ausis… Nosprāgsti te, un neviens pat nepaskatīsies uz tavu pusi! Bailes, kas bija slēpušās kaut kur dziļi rīklē, piepeši izlauzās uz āru. Vīrietis pavēra muti un iegaudojās kā dzīvnieks:
— Palīgāl
Nodeldēta frāze!… Nu lai ir nodeldēta… Kad nāve zobu galā, nav jāmeklē oriģinalitāte. Dzīvot, par katru cenu palikt dzīvam, pat ja šī dzīve mats matā līdzināsies visu pārējo cilvēku dzīvei, gluži kā lēti vienā un tai pašā formā cepti cepumi. Drīz smiltis sasniegs krūtis, smakru, degungalu… Diezgan! Pietiek!
— Palīgā!… Apsolu visu, ko gribat!… Es jūs lūdzu, palīdziet!… Es jūs lūdzu!
Vīrietis neizturēja. Viņš iešņukstējās, tad sāka raudāt pilnā balsī. Viņš ar Šausmām saprata, ka viss pagalam. Vai nav vienalga — kas gan viņu te redz? … 2ēl, protams, ka tas notiek bez šādos gadījumos nepieciešamās procedūras… Kad mirst uz nāvi notiesātais, viņš var atstāt savas piezīmes … Seit brēc, cik gribi… nevienam nav gar tevi daļas. Slikti!
Viņš pat sevišķi neizbrīnījās, aizmugurē pēkšņi izdzir- dis balsis. Viņš bija uzvarēts. Kauns šķita esam sadedzis un pārvērties pelnos kā spāres spārniņš, kam pielikta uguns.
— Ei, ķeries klāt!
Garš dēlis slīdēja lejup un atdūrās viņam sānā. Gaismas stars zīmēja smiltīs apli un apspīdēja dēli. Vīrietis
ar pūlēm pagrieza sastingušo rumpi uz to pusi, no kurienes atskanēja balsis, un žēli palūdza:
— Piedodiet, bet varbūt jūs mani izvilksiet ar šo virvi…
— Kur nu, neesat jau nekāds celms, kas jālauž ārā.
Aizmugurē iesmējās. Precīzi nevarēja noteikt, bet tur
bija kādi pieci vai seši cilvēki.
— Kāds brīsniņš jāpaciešas, jau aizgāja pēc lāpstām… Lieciet elkoņus uz dēļa, un būs labi…
Viņš atbalstījās ar elkoņiem pret dēli, kā bija ieteikts, un iespieda seju delnās. Mati bija slapji no sviedriem. Viņš nejuta neko citu kā vien vēlēšanos drīzāk izkļūt no šī pazemojošā stāvokļa.
— Vai zināt?… Jūsu laime, ka mēs skrējām pakaļ. Te ir tāds staignājs, ka pat suņi met līkumu… Jums draudēja pamatīgas briesmas… Kazi, cik cilvēku, nekā ļauna nenojauzdami, te iemaldījušies un tā arī nav atgriezušies. Šeit, kalnu pakājē, dikti rāma vietiņa, nu un sadzen smiltis… Kad atnāk ziema, saputina sniegu… Uz tā atkal smiltis… Tad atkal sniegu un tā kādus simt gadus — kā lāgā neizcepta kārtaina vafele… Tā mums, reče, stāstīja bijušā arteļa priekšsēdētāja dēls, nu tas, kurš aizbrauca uz pilsētu mācīties… Interesanti, vai nav tiesa?… Ja pamēģinātu aizrakties līdz dibenam, kazi, atrastu ko vērtīgu.