Kālab viņš to visu saka? Runā tā, it kā mazgātu rokas nevainībā! Varētu gan izbeigt savus spriedelējumus… Būtu labāk pavilkuši uz zoba, tas te krietni labāk iederētos… Vai arī — lai lasās prom un atstāj mani vienu ar sabrukušajām cerībām.
Visi sarosās — redzams, atnestas lāpstas. Trīs vīri, piestiprinājuši pie pazolēm dēļus un ar pūlēm noturēdami līdzsvaru, zināmā attālumā sāka atrakt no viņa smiltis. Slānis pēc slāņa. Gan sapņi, gan kauns, gan izmisums — viss bija apbedīts zem šīm smiltīm. Un viņš pat nebrīnījās, kad viņu satvēra aiz pleciem. Ja pavēlētu, viņš varētu nolaist bikses un turpat visu acu priekšā nokārtot savas dabiskās vajadzības. Debesis kļuva gaišākas — tūlīt droši vien uzlēks mēness. Ar kādu seju mani sagaidīs sieviete?… Vai nav vienalga, ar kādu… Tagad mani var pātagot, cik uziet, — viss jāpacieš.
Cilvēku apsēja zem padusēm ar virvi un kā maisu no jauna ielaida bedrē. Visi klusēja. Likās, ka tie piedalās viņa apbedīšanā. Bedre dziļa, tumša. Mēness gaisma tina kāpas plānā, spožā zīdā; vēja iezīmētos rakstus, pat smiltīs iemītās pēdas tā vērta zaigojošā, kroku krokās sastingušā stiklā. Un tikai bedre, kam netika iekļauties kopējā ainavā, viena pati grima tumsā. Taču vīrieti tas viss atstāja vienaldzīgu. Kad viņš pacēla acis un paskatījās uz mēnesi, viņam sāka reibt galva un kļuva nelabi — tik ļoti viņš bija noguris.
Šai aklajā tumsā sievietes stāvs iezīmējās kā melnum melns plankums. Viņas pieturēts, vīrietis kaut kā aizvilkās līdz gultai, bet pašu sievieti nez kādēļ neredzēja. Un ne tikai sievieti — viss bija izplūdis kā miglā. Pat nokritis uz matrača, viņš «aizvien vēl skrēja pa smiltīm… Arī miegā skrēja. Gulēja nemierīgi. Skaidri atcerējās lejup laisto un augšup vilkto grozu čīkstoņu, tālas suņu rejas. Zināja, ka sieviete ienāca ap pusnakti, lai paēstu, un aizdedza pie gultas stāvošo lampu. Bet īsti pamodās tikai tad, kad piecēlās, lai nodzertos ūdeni. Iet sievietei talkā viņš nejaudāja.
Viņš aizdedza lampu un aizsmēķēja, aplaizdams apkārt izklaidīgu skatienu. Resns, bet varen ņiprs zirneklītis tekalēja ap lampu. Ja tas būtu tauriņš — vīrietis nebrīnītos, bet tas, ka gaisma pievilinājusi zirnekli, — bija savādi. Viņš jau gribēja tam pielikt degošo cigareti, taču pārdomāja. Zirneklis ar sekunžu rādītāja precizitāti meta lokus ap lampu piecpadsmit, divdesmit centimetru attālumā no tās. Bet varbūt zirnekli pievelk kas cits, ne tikai gaisma? Jā, zirneklis sagaidīja savu gaidāmo — pie uguns atlidoja naktstauriņš- Pāris reižu viņš triecās pret lampas stiklu — lielā ēna iezīmējās uz griestiem, — tad nokrita uz metāla paliktņa, un vairs nekādu dzīvības zīmju. Kāds dīvains tauriņš — tik pretīgs. Vīrietis piespieda pie tā cigareti. Nervu centri bija paralizēti, un viņš pasvieda kukaini, kas vēl rāvās čokurā, zirneklim. Norisinājās drāma, ko vīrietis jau bija paredzējis. Acumirklī zirneklis pielēca klāt un ieķērās vēl dzīvajā tauriņā. Tad zirneklis atkal sāka mest lokus, stiepdams līdzi savu upuri, kas vairs nekustējās. Viņš, acīm redzot, jau iepriekš tīksminājās par to, kā aprīs sulīgo tauriņu.
Vīrietis pat nebija zinājis, ka ir tādi zirnekļi. Cik prasmīgi tīmekļa vietā var izmantot lampu. Aužot tīklu, atliek tikai gaidīt, ka tajā kas ieskries, bet ar lampas palīdzību upuri pats var atvilināt. Tam nepieciešams tikai piemērots gaismas avots. Dabā diemžēl tādu nav. Mēness vai meža ugunsgrēki diez vai noderēs. Nav izslēgts, ka šis zirneklis pārstāv kādu jaunu sugu, kas izstrādājusi savus instinktus, evolucionējot līdzi cilvēkam … Izskaidrojums, šķiet, nav slikts… Bet kā tad lai izskaidro, ka gaisma pievelk tauriņus?… Tauriņš ir gluži kas cits nekā zirneklis, diez vai lampas gaisma sekmē viņa saglabāšanos. Pie tam šī parādība novērojama tikai pēc mākslīgās gaismas rašanās. To pierāda kaut vai tas, ka tauriņi nesalasījās baros un neaizlidoja uz mēnesi.
Vēl varētu saprast, ja šāds instinkts piemistu kādai vienai šo kukaiņu sugai. Bet tas taču kopējs visiem tauriņiem, kuru ir kādi desmit tūkstoši sugu. Tātad tas ir noteikts, negrozāms likums. Akla, neprātīga spārnu plivināšana, ko rada mākslīgā gaisma. Noslēpumaina sakarība starp gaismu, zirnekļiem un tauriņiem… Ja likums var izpausties tik aplam, kam tad lai tic?
Vīrietis aizvēra acis… Uzpeldēja neskaidri mēness mirguļi…
Kad viņš pastiepa roku, lai tos satvertu, tie iezibējās un pazuda … Gluži kā spāniešu mušu ēnas smiltīs …
Viņu uzmodināja raudas.
— Ko tu raudi?
Sieviete centās slēpt apjukumu un piecēlās.
— Piedodiet… Gribēju jums uzvārīt tēju …
Viņas nomāktā balss, kurā skanēja asaras, padarīja vīrieti domīgu. Kad sieviete noliecās, lai aizkurinātu krāsniņu, viņas mugura savādi raustījās, un viņš ilgi nevarēja saprast, kas noticis. Gaisma viņam atausa pamazām, it kā viņš laiski šķirstītu appelējušas grāmatas lapas. Bet labi vēl, ka var tās pāršķirt. Un pēkšņi viņam kļuva sevis neizsakāmi žēl.
— Nekas neiznāca …
— Jā …
— Un tik muļķīgi viss izgāzās.
— Nevienam jau nav izdevies… nevienu pašu reizi…
Viņa runāja caur asarām, taču balsī skanēja pārliecība, it kā viņa izskaidrotu un attaisnotu viņa neveiksmi.
Saki, ko gribi, — aizkustinoša līdzjūtība. Būtu nekrietni nelikties to manām.
— Zēl gan… Es jau biju nolēmis, ja vien izdosies aizbēgt, tūlīt nopirkt un atsūtīt tev radio…
— Radio?
— Tu taču par to jau sen sapņo.
— Nav liela bēda, nevajag… — Sieviete runāja bikli, kā atvainodamās. — Ja sparīgi ķeršos pie darba, nopirkšu tepat… Ja ņem uz nomaksu, tad pirmajai iemaksai, šķiet, naudas jau pietiek.
— Jā, zināms, ja uz nomaksu…
— Vai nenomazgāsimies, kad ūdens būs sasilis?
Pēkšņi viņam uznāca skumjas, pelēkas kā mijkrēslis.