Laizīsim viens otra brūces. Bet, ja mūždien laizīs viens otra nedzīstošās brūces, tad jau arī no mēles nekas nepaliks pāri.
— Nu labi, nevajag mierināt… Dzīvi jau nevar no- - dzīvot ar vieniem mierinājumiem… Tur ir sava dzīve, šeit — sava, un aizvien šķiet, ka sveša dzīve ir saldāka … Vispretīgākais ir domāt: ko tad, ja tāda būs visa dzīve?… Kas gan tā par dzīvi? Bet to jau neviens nezina… Ek, labāk līdz kaklam apkrauties ar darbu un par visu to ne- lauzīt galvu …
— Vai nomazgāsimies? …
Sieviete to sacīja tāpēc, lai viņu uzmundrinātu. Maigi, mierinoši. Vīrietis lēnām atpogāja kreklu, novilka bikses. Viņš no galvas līdz papēžiem bija vienās smiltīs. (Ko tagad dara tā otra?) Viss, kas bija bijis līdz vakardienai, šķitās esam tāla pagātne.
Sieviete saziepēja dvieli.
TREŠĀ DAĻA
28
Oktobris.
Pa ieilgušās vasaras dienu smiltis bija tā sa- kaitušas, ka basām kājām nevarēja uz tām nostāvēt ne piecas minūtes. Bet vajadzēja tikai norietēt saulei, lai drēgns aukstums ieplūstu pa šķirbainajām sienām, un, pirms iekurināja pavardu, bija jāizžāvē savilgušie pelni. Rītos un vakaros bezvēja laikā straujās temperatūras maiņas dēļ cēlās migla, kas atgādināja mutuļojošu upi.
Vīrietis taisīja aiz mājas lamatas vārnu ķeršanai. Viņš tas nosauca par «Cerību». Lamatas ,bija darinātas ļoti vienkārši, ņemot vērā smilšu īpašības. Viņš izraka padziļu bedri un ielika tur koka muciņu. Ar trim ķīlīšiem, tik lieliem kā sērkociņš, viņš nostiprināja vāciņu, kas bija drusciņ mazāks, nekā vajadzētu būt, lai atbilstu muciņai. Pie katra ķīlīša piesēja tievu diegu. Diegi stiepās pāri spraugai uz vāciņa centru un bija savienoti ar stiepli ārpusē. Stieples galā uzsprauda ēsmu — kaltētu zivi. Visu ierīci rūpīgi apbēra ar smiltīm, atstājot tikai ēsmu ārpusē seklā smilšu iedobītē. Līdzko vārna satver ēsmu, tajā pašā brīdī puļķīši pajūk uz visām pusēm, vāciņš iekrīt muciņas dibenā, grūst smiltis, un vārna ir dzīva aprakta… Viņš vairākkārt izmēģināja savu ietaisi. Tā darbojās nevainojami … Viņš jo dzīvi iztēlojās šo nelaimīgo vārnu, ko tik strauji apraka smiltis, ka tā pat spārnus nepaguva savēcināt.
Ja palaimēsies noķert vārnu, varēs uzrakstīt vēstuli un piesiet tai pie kājas… Nu, protams, viss atkarīgs no tā, vai laimēsies. Maz gan izredžu, ka izlaistā vārna otrreiz nokļūs cilvēka rokās… Ej nu sazini, uz kurieni tā lidos… Parasti vārnu lidojuma loks ļoti šaurs … Turklāt nav izslēgts, ka šie ciema tipi salīdzinās divus faktus: mana vārna aizbēgusi, bet barā parādījusies vārna, kurai pie kājas piesieta balta papīra strēmele, un viņiem uzreiz kļūs skaidrs mans nodoms… Un var gadīties, ka viss, kas tik rūpīgi apsvērts, ar tādu pacietību gatavots, būs vējā…
Pēc neveiksmīgās bēgšanas vīrietis bija kļuvis ļoti piesardzīgs. Viņš piemērojās dzīvei bedrē, it kā iegrima ziemas miegā un rūpējās tikai par to, lai izkliedētu ciemi- nieku aizdomas. Mēdz sacīt, ka vienas un tās pašas darbības bezgalīga atkārtošana esot vislabākā maskēšanās. Un, ja viņš dzīvos tādu dzīvi, kur nemitīgi tiks atkārtots viens un tas pats, nav izslēgts, ka galu galā viņu aizmirsīs.
Atkārtošanās var nest arī citādu labumu. Nu, piemēram, divus pēdējos mēnešus sieviete, galvu nepacēlusi, diendienā ver krelles un tā aizrāvusies ar savu darbu, ka pat seja pietūkuši. Garā adata zib vien, kad viņa ar tās aso galu uzķer kartona kārbā sabērtās, metāliski spīguļojošās krelles. Viņas ietaupījumi jau sasnieguši divi tūkstoši jenu. Pastrādās vēl pāris nedēļu — un nauda pirmajai iemaksai par radiouztvērēju būs rokā.
Adata, kas dietin dēja ap kārbu ar krellēm, šķita esam kaut kas tik nozīmīgs, it kā šī kārba būtu pasaules centrs. Atkārtošanās bija tagadnes rota, tā piešķīra apkārtnei realitāti. Un arī vīrietis nolēma aizmirsties vienmuļā fiziskā darbā. Nomēzt smiltis no bēniņiem, sijāt rīsus, mazgāt, tas' bija kļuvis par viņa ikdienas pienākumu. Kamēr viņš strādāja, dungodams sev zem deguna, laiks traucās žiglāk. Sev par prieku viņš sameistaroja nelielu polietilēna pārjumu, lai miegā viņiem uz galvas nebirtu smiltis, un izgudroja ierīci zivju vārīšanai karstās smiltīs.
Lai nebendētu sev nervus, viņš kopš tā laika vairs nelasīja avīzes. Pietika paciesties vienu nedēļu, un avīzes gandrīz vairs nevilināja. Bet pēc mēneša jau bija aizmirsis, ka tādas ir pasaulē. Kādreiz viņš bija redzējis gravīras reprodukciju, gravīra saucās «Vientulības elle», un tā viņu pārsteidza. Tur bija attēlots cilvēks dīvainā pozā. Tas peldēja debesīs. Tā plaši ieplestajās acīs sastingušas bailes. Viss izplatījums caurspīdīgu rēgu pilns. Sim cilvēkam grūti izspraukties cauri viņu pūlim. Mirušo ēnas, mētādamās rokām, grūž nost cita citu, vienā laidā kaut ko stāsta cilvēkam. Bet kādēļ gan «Vientulības elle»? Viņš tad nodomāja, vai tik nav sajaukti nosaukumu Bet tagad viņam skaidrs. Vientulība — tā ir neremdināmās alkas pēc sava sapņa.
Tieši tāpēc jau grauž nagus, ka ar to vien nepietiek — ja pukst sirds. Pīpē tabaku, kad kaitina domāšanas ritms. Nervozi nodreb, nerodot apmierinājumu dzimumaktā. Gan elpošana, gan iešana, gan zarnu peristaltiskās kustības, gan darbdienas, kas mijas cita ar citu, gan svētdiena, kas atkartojas pēc katrām sešām dienām, gan eksāmeni, kas skolas tiek likti ik pēc četriem mēnešiem, — tas viss nevis nomierināja viņu, bet gan ierosināja uz jaunu un jaunu jau ierastā atkārtošanu. Izpīpēto cigarešu skaits auga, viņam rādījās murgaini sapņi, kuros viņš kopā ar kādu sievieti, kam bija netīri nagi, meklēja vientuļus, svešām acīm apslēptus kaktiņus. Un, kad beidzot viņš konstatēja saindēšanās simptomus, domās tūlīt pievērsās debesīm, ko veido vienkāršas cikliskas eliptiskas kustības, un kāpām, kur valda vienu astotdaļu milimetra gari viļņi.