Viņš guva zināmu baudu nebeidzamajā cīņā ar smiltīm, savā ikdienas darbā, kas bija pārvērties par labu mācību, bet nevar teikt, ka tā būtu bijusi gatavā pašmo- cība. Viņš nebrīnītos, ja atklātu, ka tas ir ceļš uz izveseļošanos. Taču kādu rītu kopā ar produktiem viņa rokā nokļuva karikatūru žurnāls. Žurnāls kā jau žurnāls, nekā sevišķa. Vāks pārplēsts, izraibināts netīru pirkstu nospiedumiem — viņi būs to dabūjuši no kāda vecu krāmu uzpircēja. Kaut gan žurnāla izskats nav nekāds pievilcīgais, šāda cieminieku rīcība jānovērtē kā rūpes par viņu. Visvairāk vīrieti samulsināja tas, ka, lasīdams žurnālu, viņš aiz smiekliem vārtījās pa grīdu, spārdījās ar kājām, it kā būtu sākušās konvulsijas.
Karikatūras bija ļoti muļķīgas. Tukšas, vulgāras, sliktā izpildījumā — ja viņam pajautātu, kas tajās jocīgs, viņš nevarētu atbildēt. Padevusies bija tikai viena karikatūra, kurā bija uzzīmēts pakritis zirgs, kam saļodzījušās kājas, kad tam mugurā uzrāpies milzīgs tēvainis. Purns zirgam tiešām bija jocīgs. Bet tik un tā — vai gan tāds neveiksminieks kā viņš drīkst smieties? Kauns gan! Pielāgoties var tikai līdz zināmai robežai. Turklāt tam jābūt līdzeklim, nekādā gadījumā mērķim. Viegli runāt par ziemas guļu, bet vai gan viņš var pārvērsties kurmī un uz visiem laikiem nokaut sevī jebkuru vēlēšanos ieraudzīt dienas gaismu.
Tiesa, ja labi padomā, nav jau nekādas cerības, ka viņam jebkad jel kādi izdosies izkļūt no šejienes. Tomēr nav izslēgts, ka var pierast pie bezmērķa gaidām, bet, kad ziemas guļa būs galā, izrādīsies — gaisma tevi apžilbinājusi un tu nevari līst ārā. Saka taču: ubags trīs dienas — ubags uz visu mūžu… Rūsa sirdī ieēdas apbrīnojami ātri… Viņš iegrima dziļās pārdomās, bet, līdzko atcerējās jocīgo zirga purnu, viņu atkal sagrāba muļķīgie smiekli. Sieviete blakus lampai, kā aizvien nogrimusi piņķerīgajā kreļļu vēršanā, pacēla galvu un labsirdīgi viņam uzsmaidīja. Vīrietis, nespēdams paciest savu nodevību, nometa žurnālu un izgāja ārā. Virs bedres mutuļoja pienbalta migla. Nakts paliekas — izmētātas ēnu driskas… ēnu pavedieni, kas zvāro kā nokaitēta metāla stieple… spīguļojošās garaiņu lāsītēs pārvērtušies peldoši ēnu punktiņi… Un šie teiksmainie ēnu raksti modināja sapni, kuram nebija gala. Viņš skatījās un nevarēja vien noskatīties. Ik mirklis slēpa sevī jaunu atklāsmi. Te jaucās kopā viss — gan tēli, kas aizgūti no dzīves, gan fantāzija, kam trūka reāla pamata.
Pagriezies pret šo ēnu jūkli, vīrietis uzsauca:
— Tiesas priekšsēdētāja kungs, iepazīstiniet mani ar apsūdzības rakstu! Sakiet — kāds pamats šādam spriedumam? Notiesātais, kājās stāvot, gaida jūsu atbildi!
Miglā iešalcās balss, kas šķita viņam pazīstama. Tā bija dobja, it kā atskanētu telefona klausulē.
— Tikai viens no simta galu galā …
— Ko tas nozīmē?
— Es saku, Japānā no katriem simts cilvēkiem viens ir šizofrēniķis.
— Piedodiet, par ko jūs runājat?
— Starp citu, kleptomānu arī ir viens no simta.
— Par ko jūs runājat?
— Ja uz sava dzimuma mīlestību disponēts viens procents vīriešu, tad, dabiski, tikpat lielam jābūt sieviešu procentam. Un, turpinot tālāk, — viens procents dedzinātāju, viens procents alkoholiķu, viens procents garīgi atpalikušu, viens procents seksuālu maniaku, viens procents lielummānijas apsēsto, viens procents rūdītu blēžu, viens procents impotento, viens procents teroristu, viens procents paranoiķu.
— Es jūs lūdzu, izbeidziet šīs nejēdzības!
— Labi, klausies rāmi! Pieskaitīsim vēl tos, kas sirgst ar bailēm no augstuma, bailēm no ātruma, narkomāniju, histēriju, slepkavības domu apsēstos, sifilitiķus, plānprātīgos … — arī pa vienam procentam — un mums būs jau divdesmit procenti. Bet, ja tu tādā pašā garā vari nosaukt vēl astoņdesmit anomālijas… nav nekādu šaubu, ka to var izdarīt… Tas nozīmē, ka ar statistikas datiem pavisam skaidri pierādīts: simt procentu cilvēku ir nenormāli.
— Kas par blēņām! Ja nebūtu kaut kāda normalitātes etalona, tad nevarētu konstatēt arī nenormalitāti!
— Tā nevajag, es taču tikai gribēju tevi aizstāvēt.
— Aizstāvēt?
— Diez vai tu gribēsi apgalvot, ka esi vainīgs?
— Bez šaubām — ne.
— Tad kļūsti piekāpīgāks. Lai cik ārkārtējs būtu tavs stāvoklis, sevi spīdzināt nav jēgas. Cilvēkiem nevar uzlikt par pienākumu glābt ērmotu kāpuru, bet viņiem nav tiesību arī to nosodīt…
— Kāpuru?… Kāpēc protests pret nelikumīgu aizturēšanu mani pārvērtis ērmotā kāpurā?
— Netēlo vientiesi… Japānā, zemē, kam raksturīgs liels mitrums un augsta temperatūra, astoņdesmit septiņus procentus dabas katastrofu rada plūdi, un šajos apstākļos zaudējumi, ko nodara vēja dzītās smiltis, sastāda tikai vienu tūkstošdaļu procenta. Ņemt to vērā — būtu tas pats, kas izdot īpašus likumus cīņai ar plūdiem Sahārā. Tukšas runas!
— Es jau nerunāju par to. Runa ir par manām mocībām … Nelikumīga aizturēšana ir nelikumīga visur — vienalga, vai tas būtu tuksnesī vai purvā!
— A, nelikumīga aizturēšana … Cilvēku alkatībai taču nav robežu… Un tu esi gards kumosiņš ciema iedzīvotājiem …
— Bada laikā velns mušas ēd! Bet es dzīves jēgu saskatu kaut kur augstāk!
— Tas viss ir pareizi. Tātad tu uzskati, ka tev nav paveicies ar tavām dievinātajām smiltīm?
— Nav paveicies? …