— Esmu dzirdējis, ka pasaulē ir cilvēki, kas turpat desmit sava mūža gadus ziedojuši tam, lai izrēķinātu skaitli jt ar vairākiem simtiem zīmju pēc komata … Nu brīnišķīgi… Arī tā droši vien var atrast dzīves jēgu … Bet tieši tāpēc jau tu esi iemaldījies šajā apvidū, ka neatzīsti tādu dzīves jēgu.
— Tas nav tiesa! Arī par smiltīm nevar spriest tik vienpusīgi. Piemēram, vai tad no tām netaisa veidnes at- lējumiem? … Tālāk — tās nepieciešamas kā izejmateriāls betonam, lai tas būtu cietāks… Smiltis pēti lauksaimniecības speciālisti, jo tajās viegli var iznīcināt baktērijas un nezāles… Beidzot, tiek izdarīti mēģinājumi, lai smiltis pārvērstu auglīgā augsnē, tajās ievadot enzīmus. Par smiltīm nevar spriest tik vienkārši…
— Tavu brīnumu! Cik dedzīgi tu centies pievērst savai ticībai… Bet, ja nu tavi uzskati mainās, es nezināšu, kam lai tic.
— Man derdzas nosprāgt kā sunim!
— Bet vai gan nav vienalga… No āķa norāvusies zivs aizvien šķiet lielāka par noķerto.
— Velns ar ārā, ko tad tu galu galā iesaki?
Bet miglas auti uzplīvoja augšup, un atbildi viņš nesadzirdēja. Lejup šļācās gaismas šaltis. Gaisma apžilbināja acis. Sakodis zobus, viņš neļāva nogurumam, lipīgu sodrēju kamolam, kas spriedās kaklā, izlauzties uz āru.
Ieķērcās vārna. Atcerējies lamatas, viņš nolēma aiziet viņpus mājas un apskatīt savu «Cerību». Nav ko lolot cerības, bet ar lamatām ir interesantāk noņemties nekā šķirstīt karikatūru žurnālu.
Ēsma joprojām stāvēja neskarta. Nāsīs iesitās sapuvušu zivju smaka. Kopš tā laika, kad viņš iztaisīja «Cerību», aizritējušas jau vairāk nekā divas nedējas — un nekādu rezultātu. Kāds tam galu galā iemesls? Par lamatu konstrukcijas pareizību viņš ir pārliecināts. Ja vārna sakamptu ēsmu, viss būtu kārtībā. Bet tās pat virsū neskatās, nu ko lai dara? …
Kāpēc vārnām nepatīk «Cerība»? Skaties, no kuras puses gribi, — nekā aizdomīga šajās lamatās nav. Vārnām raksturīgi, ka, tīkojot iegūt ko ēdamu, tās riņķo ap cilvēku mājokļiem, turklāt ļoti piesardzīgi. Viņas it kā sacenšas piesardzībā ar cilvēku. Kamēr viņu uztverē šī sapuvusi zivs iedobē nepārvērtīsies par kaut ko pavisam parastu … Vispār aukstasinība vēl nenozīmē sakāvi… Gluži otrādi, ja pacietību sāc uzskatīt par sakāvi, tad īstā sakāve tikai sākas. Tieši tāpēc jau viņš izvēlējās nosaukumu «Cerība». Labās Cerības Rags — nevis Gibraltārs, bet Keip- tauna …
Lēniem, šļūcošiem soļiem vīrietis atgriezās mājā. Jau atkal laiks gulēt.
Ieraudzījusi viņu, sieviete it kā tikai tagad attapās, nodzēsa lampu un pārsēdās tuvāk pie durvīm, kur bija gaišāks. Vai tiešām viņa grib turpināt darbu? Tūlīt pat vajadzēja kaut ko darīt. Pieskrējis pie sievietes, vīrietis nogāza viņai no ceļiem kārbu ar krellēm. Melnās bumbiņas, kas atgadināja kaut kādus augļus, izbira pa klonu un vienā mirklī pazuda smiltīs. Sieviete izbīlī noraudzījās viņā, taču neteica ne vārda. Vīrietis stāvēja ar trulu seju. No bezpalīdzīgi savaikstītajām lūpām līdz ar dzeltenu siekalu izlauzās žēls vaids.
— Ko nu tur … Veltas pūles… Nav ko tērēt vārdus … Tu jau esi saindēta …
Sieviete joprojām klusēja. Viņa klusām laida caur pirkstiem jau savērtās krelles. Tās spīdēja kā želejas gabaliņi. Vīrieti sagrāba drebuļi: trīsas no kājām kāpa aizvien augstāk un augstāk.
— Jā, tā tas ir. Drīz nekas vairs nebūs līdzams. Kādā jaukā dienā attapsimies, ka ciemā nav palicis neviena cilvēka, tikai mēs. Man viss skaidrs… Jā … jā … Tas mūs sagaida, turklāt ļoti drīz… Un, kad atjēgsimies, ka esam nodoti, būs par vēlu… Mēs esam ziedojuši visus savus spēkus, bet tiem par to nospļauties.
Sieviete, cieši vērdamās saujās sažņaugtajās krellēs, lēnām šūpoja galvu.
— Nē, tas nu nevar būt. Kā tad tie dzīvos, no šejienes aizgājuši, — nekur jau negaida atplestām rokām!…
— Vai nav vienalga? Šeit garu vilkt vēl nenozīmē dzīvot!…
— Bet ir smiltis, un tāpēc …
— Smiltis? — Sakodis zobus, vīrietis paraustīja zodu. — Smiltis, bet kāds labums no tām? Plika graša ar tām nenopelnīsi, slogs kaklā.
— Nē, tās pārdod.
— Pārdod? Kam tad viņi tās pārdod?
— Nu, tās aiziet celtniecībai, vai… Jauc klāt betonam …
— Izbeidz velnu dzīt! Labi vēl, ja šīs smiltis varētu piemaisīt cementam, bet tās taču pilnas ar sāli. Tā jau būtu celtniecības noteikumu neievērošana vai, tā sakot, instrukciju pārkāpšana …
— Nu, zināms, droši vien pārdod pa kluso… Piegādā par puscenu …
— PJāpā tavu pļāpāšanu! Ja dambis vai nama pamati sagrūs, viņus neglābs tas, ka smiltis bijušas par puscenu vai pat par velti.
Sieviete uzmeta viņam dusmīgu skatienu. Tad nodūra acis un viņas balsī vairs nebija pazemības.
— Bet kas tad mums tur, vai nav vienalga? Tā nav mūsu darīšana, nevajag bāzt savu degunu.
Vīrietis apstulba. Viņu pārsteidza ar sievieti notikusī pārmaiņa — it kā viņai no sejas būtu nokritusi maska. Tā bija sievietes veidu pieņēmušā ciēma seja. Līdz šim ciems bija viņam šķitis tikai bende. Vai nederīgs plēsoņa augs, rijīga aktīnija. Viņš sevi uzskatīja par nelaimīgu, aiz nejaušības sagrābtu upuri. Bet no ciema iedzīvotāju redzes viedokļa tieši viņi bija visu pamesti un atstāti. Pats par sevi saprotams, ka viņiem nebija nekādu pienākumu pret pārējo pasauli. Un, tā kā vīrietis piederēja pie tiem, kas viņus iegrūduši šai postā, ciema atvieztie ilkņi tika vērsti pret viņu. Viņš vēl ne reizi nebija savas un ciema attiecības apsvēris šādā plāksnē. Nav nekāds brīnums, ka viņi paši nezina, ko dara. Nu, lai arī tā, tomēr atkāpties būtu tikpat kā pārvilkt svītru savai taisnībai.
— Varbūt patiesi nav ko raizēties par citiem. Aiz satraukuma viņš saslējās. — Tomēr no šī netīrā darījuma kāds brangi iedzīvojas, vai ne?… Nav ko liekt savu muguru šo tipu labā …