— Nē, smilšu pārdošana — tā ir arteļa ziņā.
— Kā tad!… Tik un tā, kuram vairāk akciju, kurš ieguldījis vairāk naudas, tas galu galā …
— Saimnieki, kuriem bija nauda, par ko nopirkt šoneri, sen no šejienes aizbraukuši… Bet pret mums izturas ļoti labi… Varat ticēt, nekādas krāpšanas nav… Ja domājat, ka es meloju, lieciet viņiem parādīt aktus, un jums uzreiz būs skaidrs.
Vīrietis stāvēja samulsis, satraukts. Viņš pēkšņi jutās nožēlojams un bezpalīdzīgs. Uzbrukuma plāns, kur ienaidnieka un paša karaspēks bijis apzīmēts dažādās krāsās, pārvērties mīklainā nenosakāmas krāsas smērējumā, no kura nevar tikt gudrs. Un vai gan bija vērts tik ļoti ņemt pie sirds atgadījumu ar karikatūru žurnālu? Nevienu tas neuztrauc, vai viņš smejas savus muļķīgos smieklus vai ne… Ar pūlēm kustinādams mēli, viņš meimļoja:
— Nu jā… Jā, zināms… Citu ļaužu darīšanas… Tā ir …
Un tad no viņa lūpām izlauzās vārdi, kas pārsteidza viņu pašu un kam nebija* nekāda sakara ar tikko pārrunāto.
— Tuvākajās dienās vajadzētu nopirkt kādu augu podā … — Viņš pats brīnījās, bet sievietes seja kļuva vēl domīgāka, un viņš vairs nevarēja atkāpties. — Visapkārt kā izmiris, pat acij nav kur atpūsties ..,
Sieviete satraukta atbildēja:
— Varbūt priedi?
— Priedi? … Nē, priedes es nemīlu … Kaut gan vienalga — ko, kaut vai kādu zāli… Tur ap zemesragu daudz tās, kā to sauc?
— Spilve", vai? Tomēr kādu kociņu būtu labāk, vai ne?
— Ja nu koku, tad varbūt kļavu vai arī paulovniju ar tieviem zariem un lielām lapām… Lai tās plandītos vējā …
Plandītos… Trīcošu lapu čemuri. Ja tām ienāks prātā aizbēgt, nekur netiks — cieši pieaugušas pie stumbra …
Nez kādēļ elpa kļuva aprauta. Viņš tikko valdīja asaras. Aši noliecies pie zemes, kur bija sabirušas krelles, viņš sāka neveikli rušināties smiltīs.
Sieviete steigšus piecēlās.
— Nekas, nekas. Es pati… Atri visu pārsijāšu.
Kādreiz, kad vīrietis bija aizgājis aiz mājas savās vajadzībās un_ nolūkojās pāri bedres malai kāpjošajā bālganajā mēnesī, kas šķita esam tik tuvu, ka varētu aizskart ar roku, viņam pēkšņi pārskrēja auksti drebuļi. Varbūt saaukstējies?… Nē, diez vai… Viņu daudzreiz bija kratījuši drebuļi, pirms cēlās temperatūra, bet šoreiz bija kaut kas cits. Gaiss nelikās dzeldīgs, miesu neklāja zosāda. Šermuļi nekņudināja ādu, bet drebināja kaut kur dziļāk, kaulos. Tie izplūda pa augumu sīkiem vilnīšiem, kādi ņirb virs ūdens, kad iemests akmens. Trula sāpe skraidīja no viena kaula uz otru, un nelikās, ka drīz pāries. Bija tāda sajūta, it kā, vēja nesta, viņā būtu iestrēguši sarūsējusi skārda kanna un nu blarkšķēdama veļas pa viņa iekšieni.
Kamēr viņš tā stāvēja, pie visām miesām trīcēdams, un skatījās uz mēnesi, galvā dzima vispārsteidzošākās asociācijas. Ko gan atgādina šis plakanais mēness? Aprepējis un dažviet rupjiem miltiem apbārstīts augonis… Lētas, sažuvušas ziepes… Bet varbūt apaļa, appelējusi alumīnija brokastkārba… Nu tuvāk centram jau pavisam neticami veidojumi. Galvaskauss… Visām zemēm vienādā indes emblēma… Ar baltu pulveri apbiruši kristāli pudeles dibenā… Pārsteidzoša līdzība starp mēness virsmu un kristāliem, ko iztvaikodams atstāj ciān- kālija šķīdums. Šī pudele, jādomā, aizvien vēl stāv, apbērta ar smiltīm, netālu no durvīm …
Sirdī bija jūtami pārsitieni, tā lēkāja kā ieplīsusi galda tenisa bumbiņa. Cik skumjas asociācijas. Kādēļ prātā aizvien kas baiss? Jau arī tā oktobra vējā skan bēdas un izmisums. Vējš gaudo tā, it kā pūstu stabuli, kas taisīta no tukšas pāksts.
Noraudzīdamies uz kraujas malu, pār kuru lija blāva mēness gaisma, cilvēks nodomāja: ej nu sazini — varbūt šī sajūta, it kā iekšā viss izdedzis, ir tikai skaudība. Viņš apskauž visu, kas jel kādi pārstāv to, kas atstāts tur, augšā, — apskauž ielas, tramvajus, gaismas signālu aparātus ielu krustojumos, reklāmas uz telefona stabiem, pus- sprāgušus kaķus, aptiekas, kur tirgojas ar cigaretēm. Un, tāpat kā smiltis bija aprijušas sienu iekšpusi un mājas stabus, skaudība bija izgrauzusi viņa iekšpusi un pārvērtusi viņu tukšā kastrolī, kas atstāts uz uguns. Kastroļa temperatūra strauji ceļas. Karstums kļūst neciešams, un nav izslēgts, ka jebkuru mirkli kastrolis izkusīs. Un, pirms runāt par cerību, jāpārdomā, kā pārvarēt šo mirkli un vai vajag pārvarēt.
Gribas vieglāka gaisa! Gribas kaut vai tīra gaisa, kas nebūtu sajaukts ar to, kuru es ieelpoju! Ja katru dienu varētu uzrāpties augšā un kaut vai pusstundu nolūkoties uz jūru, cik tas būtu jauki! Nu to taču varēja atļaut. Ciems apsargā viņu pārāk stingri. Viņa vēlēšanās gluži dabiska, vēl jo vairāk tādēļ, ka viņš tik apzinīgi strādājis šos pēdējos trīs mēnešus. Pat ieslodzītajam tiek atļautas pastaigas.
— Tas nav izturamsl Dzīvot veselu gadu, iebāzušam degunu smiltīs. Tas jau tikpat kā dzīvu iekonservēt. Vai patiesi man kaut retumis neatļaus pastaigāties bedres ap- kartnē?
Taču sieviete, nerazdama atbildi, klusēja. Viņai bija tāda sejas izteiksme, it kā viņa nezinātu, ko iesākt ar bērnu, kurš gražojas, pazaudējis konfekti.
— Lai tikai pamēģina teikt, ka nedrīkst! — vīrietis noskaitās. Viņam atkal nedeva miera šīs nīstās virvju kāpnes,, kas izraisīja tik rūgtas atmiņas. — Kad tajā dienā bēgu, es tās redzēju savām acīm… Arī mūsu rindā ir vairākas mājas, pie kurām nolaistas kāpnes.
_— Jā, bet… — viņa runāja bikli, gluži kā taisnodamās, — vairums no viņiem jau veselām paaudzēm dzīvo šajās mājās.