Vīrietis, sadauzīts un smilšu apbērts,• sāka noģist, ka viss bija gājis kā pēc notīm. Šī doma gailēja kaut kur dziļi apziņā, kas atgādināja piesviedrētu veļu, zem kuras
tikai sirds dauzās mokoši skaļi. Sievietes ugunīgi karstās delnas guļ viņam padusēs, un tās sviedru smaka kā ar dzeloņiem dursta viņa nāsis. Vīrietim šķita, ka viņš guļ tās liegajās rokās gluži kā maziņš akmentiņš rāmas upes gultnē.
31
Ritēja vienmuļās naktis smilšu gūstā, vilkās nedēļas.
Vārnas vēl aizvien meta «Cerībai» līkumu. Esmu — kaltētās zivis jau vairs nevarēja saukt par kaltētām zivīm. Vārnas šī ēsma nespēja iekārdināt, bet baktērijas, acīm redzot, nebija tik izvēlīgas. Kādu rītu viņš pabakstīja ēsmu ar koku — no zivs bija palikusi tikai āda, bet pati tā pārvērtusies melnā, lipīgā masā. Uzlicis jaunu ēsmu, viņš nolēma pārbaudīt, vai viņa ietaise nav sabojājusies. Viņš atgrāba smiltis, atvēra vāku un pārsteigumā sastinga. Muciņas dibenā bija sakrājies ūdens. Centimetru desmit, ne vairāk, bet tas bija pavisam dzidrs, krietni vien tīrāks par to rāvaino suslu, ko viņi saņem ik dienas. Vai gan nesen būtu lijis lietus? … Nē, lietus nav bijis vismaz divas nedēļas. Tad varbūt šis ūdens te patvēries kopš iepriekšējiem lietiem? Nu jauki, bet mulsināja tas, ka muciņa tecēja. Tik tiešām, kad viņš to pacēla, no tās dibena izšļācās ūdens. Tā kā šādā dziļumā nevarēja būt apakšzemes avota, nāca prātā doma, ka no muciņas aizplūstošā šķidruma vietā nez no kurienes rodas aizvien jauns ūdens. Katrā ziņā tā tam vajadzētu būt teorētiski. Bet kur gan tas radīsies te, šajos saules izdedzinātajos smiltājos?
Vīrietis ar pūlēm apvaldīja aizvien augošo satraukumu. Prātā nāca tikai viena atbilde. Smilšu kapilaritāte. Smilšu virskārta sakarā ar augsto īpatnējo siltumietilpību aizvien ir sausa, bet vajag tikai kādu sprīdi parakt — un smiltis jau miklas. Bez šaubām, tas ir tādēļ, ka to virskārtas izgarojumi darbojas kā sūknis, kas sūknē ūdeni no apakšējiem slāņiem. Izprotot šo parādību, var viegli rast izskaidrojumu arī biezajiem miglas vāliem, kas veļas pāri kāpām no rītiem un vakaros, pārmērīgajam miklumam, kura dēļ pūst koka mājas sienas un stabi. Galu galā smilšu sausums nav izskaidrojams ar ūdens trūkumu vien; ūdens sūkšanās pa kapilāriem nevar sacensties ar iztvaikošanu.
Citiem vārdiem sakot, ūdens papildinās bez apstājas. Tikai šī cirkulācija notiek tādā ātrumā, kāds nav iespējams parastajā augsnē. Un šī «Cerība» ir stājusies ceļā ūdens cirkulācijai. Kā redzams, ieraktās mučeles izvietojums, sprauga starp to un vāku — tas viss nav ļāvis ūdenim, kas sūcas no zemes dziļumiem, iztvaikot, un šķidrums sakrājies trauka dibenā. Kāds ir šis izvietojums un visa kopsakarība, viņš vēl nespēja īsti izskaidrot, bet pēc rūpīgiem pētījumiem, bez šaubām, varētu atkārtot savu izmēģinājumu. Un nav izslēgts, ka viņam izdotos sameistarot jau pavisam nopietni ņemamu ierīci ūdens uzkrāšanai.
Ja šie izmēģinājumi vainagotos sekmēm, viņam vairs nevajadzētu kapitulēt, ja tie tur pārtrauktu ūdens piegādi. Bet vēl svarīgāks ir kas cits: kā izrādās, visas smiltis ir milzīgs sūknis. Vīrietim sāka likties, ka viņš sēž uz iedarbināta sūkņa. Lai apvaldītu mežonīgos sirds pukstus, nācās apsēsties un atvilkt elpu. Pagaidām tas nevienam nav jāzina. Ja nu šā vai tā — rokā būs labs ierocis.
Viņš nevarēja novaldīties un jautri iesmējās. Lai gan par savu atklājumu vajadzēja klusēt, grūti bija noslēpt lepnumu, kas pildīja sirdi. Vīrietis pēkšņi smalkā balsī iekliedzās un no mugurpuses sagrāba sievieti, kas klāja gultu. Taču viņa izlocījās, bet viņš nokrita uz muguras un, tirinādams kājas, skaļi smējās, — tā vien likās, ka viņam kutina vēderu ar vieglu gāzi pildīta bumba. Viņam bija tāda sajūta, ka roka, ko viņš bija pacēlis pie sejas, brīvi peld gaisā.
Arī sieviete smējās, bet it kā piespiesti — tikai tādēļ, lai nesabojātu viņa labo omu. Vīrietim tēlojās neskaitāmi dzidri jo dzidri apakšzemes strautiņi, kas, gluži kā sudrabaini pavedieni, irdz augšup pa šauro gultni starp smilšu graudiņiem. Sievietei prātā bija kas cits — dzimumakts, kas tūdaļ notiks. Nu labi! Tikai tāds cilvēks, kas cietis kuģa avārijā un kā par brīnumu izglābies, spēj saprast otru, kam gribas smieties tādēļ vien, ka viņš elpo.
Vēl joprojām mitinādamies bedres dibenā, viņš jutās tā, it kā būtu uzkāpis augstā tornī. Varbūt visa pasaule apgriezušies ar kājām gaisā un augstienes un gravas apmainījušās vietām. Lai nu kā, bet viņš ir atradis smiltīs ūdeni. Un tas nozīmē, ka tie ciema tipi viņu tik lēti nepie- veiks. Lai pārtrauc ūdens piegādi, viņš iztiks bez tiem pavisam labi. Viņu atkal sagrāba smiekli, iedomājoties, ka tie skraidīs kā apsviluši. Viņam pat likās, ka ir jau ticis ārā no bedres. Viņš atskatījās, un viņa skatienam pavērās visa bedre. Ļoti grūti spriest par mozaīku, ja nevar to aplūkot no tālienes. Pieejot cieši klāt, jūs apmaldīsieties detaļās. Tikko būsiet ticis vaļā no vienas detaļas, jau otra turēs savā gūstā. Līdz šim viņš redzējis nevis smiltis, bet drīzāk gan tikai atsevišķus smilšu graudiņus.
To pašu viņš varēja sacīt par to otru sievieti un saviem darba biedriem. Viņš atcerējās tikai atsevišķas sīkas detaļas, kas viņa iztēlē tagad bija ieguvušas milzīgus apmērus: gaļīga deguna nāsis… červeļainas lūpas, gludas, smalkas lūpas … strupi pirksti… slaidi pirksti… zvaigznes acīs … gara kārpa zem atslēgas kaula … violetu dzīsliņu nostīgotas krūtis… Aplūkojot tuvumā, skatoties tieši virsū — pretīgi. Bet iztālēm tas viss šķiet brīnum sīks, ne lielāks par mazītiņu kukaini. Lūk, tur tālumā rosās viņa kolēģi, viņi dzer tēju skolotāju istabā. Bet tur, tajā kaktā, tā sieviete guļ savilgušā guļvietā — kaila, pievērtām acīm, kā sasalusi — par to nekas, ka viņas cigarete tūdaļ nobirdinās pelnus. Par šiem sīkajiem kukainīšiem viņš domāja bez kādas skaudības, it kā tie būtu cepumu veidnītes ar tukšu vidu. Un nav jābūt tik fanātiskam pīrādzniekam, lai ceptu cepumu, ko neviens nav pasūtījis, — cept tikai tādēļ, lai veidnes nestāvētu dīkā. Ja viņam nāksies vēlreiz ar tiem stāties sakaros, tad viss būs jāsāk no gala. Pārmaiņas, kas notikušas smiltīs, bijušas pārmaiņas arī viņā pašā. Tā vien šķita, ka smiltīs līdz ar ūdeni atrasts arī jauns cilvēks.