Tā viņa ikdienas pienākumiem nāca klāt darbs pie ūdens savāktuves. Krājās skaitļi un diagrammas. Tika aprēķinats, kurā vietā jāierok muciņa … muciņas forma … attiecība starp laiku, kad spīd saule, un ūdens uzkrāšanās ātrumu … temperatūras un atmosfēras spiediena ietekme uz viņa ierīces efektivitāti. Sieviete nevarēja vien nobrīnīties, jkāpēc viņš tik ļoti aizrāvies ar vārnu lamatām. Viņa centās sevi pārliecināt, ka ikvienam vīrietim ir savs jājamzirdziņš, un, ja tas viņam sagādā prieku, — nu jauki! Turklāt nez kādēļ viņš izrāda tādas rūpes par viņas mājas soli. Tas nav slikti. Lai jau niekojas. Bet arī vīrietim te bija savi apsvērumi un motīvi. Viņa pētījumi pēkšņi sastapa nopietnu šķērsli, bija jāsalīdzina un jāsaskaņo' daudzi jo daudzi apstākļi. Un, lai gan savākto materiālu daudzums auga, viņš nekādi nevarēja atrast likumsakarību, kas ]autu tos apkopot vienotā sistēmā. Pie tam, ja viņš gribēja iegūt precīzus datus, bija nepieciešams radiouztvērējs, lai varētu noklausīties laika ziņas un prognozes. Tā radiouztvērējs kļuva par abu kopējo mērķi.
Novembra sākumā ūdens sakrājās mučelē pa četri litri dienā, bet tad ar katru dienu aizvien mazāk un mazāk. Varbūt to nosaka temperatūra? Izmēģinājumus pilnā apjomā, redzams, varēs uzsākt tikai pavasarī. Atnāca gara, barga ziema, un līdz ar smiltīm gaisā virmoja ledus adatiņas. Lai varētu nopirkt daudzmaz labu radio, viņš nolēma reizumis palīdzēt sievietei. Bedrei arī bija savas priekšrocības — te neiekļuva vējš. Toties arī saule, var teikt, nemaz neielūkojās. Pat tajās dienās, kad smiltis sasala, to gaisā bija tikpat daudz, cik parasti, un tās vajadzēja rakt un rakt. Rokas sasprēgāja un asiņoja.
Beidzot ziemai pienāca gals. Iestājās pavasaris. Marta sākumā viņiem bija nopirkts radiouztvērējs. Uz jumta uzstādīja garum garu antenu. Sieviete, līksma un izbrīnījusies, pusi dienas grozīja kloķus. Mēneša nogalē viņa attapa, ka ir uz grūtām kājām. Aizritēja vēl divi mēneši. Trīs dienas no rietumiem uz austrumiem lidoja lieli balti putni. Bet vēl pēc kādas dienas sieviete sūdzējās par neciešamām sāpēm. Viņa pamanīja, ka guļ vienās asinīs. Kāds no ciema — viņai rados bija veterinārs — noteica diagnozi: spontānais aborts. Nolēma sievieti pikapā vest uz pilsētu, uz slimnīcu. Gaidot mašīnu, vīrietis apsēdās sievietei blakus, atļāvis tai saņemt savu roku, bet ar otru roku glaudīja tai vēderu.
— Nu, lūk, pie bedres piebrauca pikaps. Pirmoreiz pusgada laikā tika nolaistas virvju kāpnes. Sievieti, ievīstītu segā, kā tādu kokonu uzvilka ar virvi augšā. Līdz pašam pēdējam brīdim viņa lūdzošām, asaru pilnām acīm nolūkojās vīrietī. Nelikdamies to manām, viņš novērsās.
Sievieti aizveda, bet virvju kāpnes aizvien vēl karājās savā vietā. Vīrietis bikli piegāja tām klāt un pabakstīja tās ar pirkstgalu. Pārliecinājies, ka tās nav nekāds regs, sāka lēnām kāpt augšā. Debesis bija netīri dzeltenas. Rokas un kājas tik smagas, it kā viņš būtu izrāpies no ūdens … Te tās ir … senilgotās kāpnes …
Vējš, kā likās, rautin rāva elpu no mutes. Apgājis visapkārt bedrei, viņš pakāpās augstāk, kur skatienam jau pavērās jūra. Ari ta bija duļķaini dzeltena. Viņš dziļi ievilka elpu, bet gaiss bija ass, pavisam citāds, nekā viņš bija iedomājies. Pagriezies viņš pamanīja putekļu mākoni ciema nomalē. Droši vien pikaps ar sievieti… Jā, vajadzēja gan tai pastāstīt par lamatām, pirms devās projām.
Bedres dibenā kaut kas sakustējās. Viņa paša ēna. Mazliet augstāk atradās ūdens savāktuve. Viens dēlis bija vaļā. Droši vien kāds uzkāpis tam, nesot_ sievieti. Viņš steidzās atpakaļ, lai bojājumu salabotu. Ūdens, kā jau bija domājis, sniedzās līdz ceturtajai iedaļai. Bojājums nebija nekāds lielais. Mājā sprakstošā balsī dziedāja radio. Ar pūlēm valdīdams asaras, viņš iebāza rokas mučelē. Ledainais ūdens tās apsvilināja. Taču viņš tupēja vien tālāk, pat nepakustējās.
Ar bēgšanu nav ko steigties. Tagad viņam rokās biļete braucienam turp un atpakaļ — tīra blanka, un viņš pēc saviem ieskatiem var tajā ierakstīt gan vilciena atiešanas laiku, gan vietu, uz kurieni grib braukt. Turklāt viņam tik ļoti kārojas pastāstīt kādam par savu ūdens sa- vāktuvi. Un, ja viņš nolems to darīt, tad pateicīgāku klausītāju par šī ciema ļaudīm neatrast. Ja ne šodien, tad rīt viņš kādam visu izstāstīs.
Bet bēgšana — par to vēl diezgan laika padomāt.
Paziņojums sakarā ar iesniegumu par pazušanu.
Pazudušā vārds un uzvārds — Niki Dzimpejs.
Dzimšanas datums —
1924. gada 7. marts.
Sakarā ar to, ka saņemts Niki Sino iesniegums par augstāk minētā Niki Dzimpeja pazušanu, pēdējais tiek uzaicināts līdz 1962. gada 21. septembrim darīt tiesai zināmu savu atrašanās vietu. Gadījumā, ja šāds paziņojums netiks saņemts, viņu uzskatīs par mirušu. Visi, kuru rīcībā būtu kādas ziņas par pazudušo, aicināti līdz norādītajam termiņam par to paziņot tiesai.