— Tavu brīnumu!
— Tiesa, tiesa. Tās kļūst tādas kā jūras krastā, no kura nupat aizplūdis vilnis, — pa tām pat tanks var droši braukt.
— Tas tik ir joks!
— Es runāju patiesību… Tāpēc jau pa nakti karnīze uzaug… Bet dienā, kad vējš pūš no nelāgās puses, tā nojūk, gluži kā sēnes cepure, tā ir… Smiltis izžūst, un viss šis pārjums nogrūst lejā. Un, ja tas nogāžas nevietā — nu tur, kur jumta balsti ir tievi vai vēl kāda vaina, — beigas ir.
Tavu šauru redzes loku. Bet, līdzko sievišķis tiek savas personiskās dzīves sfērā, tā atplaukst līdz nepazīšanai. Tur tad laikam arī meklējams ceļš uz viņas sirdi. Un, kaut gan šis ceļš nebija viņam īsti pa prātam, sievietes saspringtās balss intonācija iekveldēja vīrietī vēlēšanos sajust viņas augumu, ko slēpa rupjās darba drānas.
Vīrietis no visa spēka reizi pēc reizes iedūra nodeldēto lāpstu smiltīs.
Kad viņš petrolejas kannas aizstiepa otro reizi, atskanēja balsis un augšā, virs ceļa, iezvārojās lukturis.
Tonī, kas varēja likties gandrīz vai ass, sieviete teica:
— Grozus! Te diezgan, nāciet man talkā!
Vīrietis tikai tagad apjauta, kādai vajadzībai domāti ar smiltīm piebērtie maisi augšā pie kāpnēm. Pa tiem slīdēja virve, kad vilka augšā un laida lejā grozus. Ar katru grozu tika galā četri vīri, bet tādas grupas, acīm redzot, bija divas vai trīs. Tur galvenokārt, kā viņam likās, bija jaunieši, kuriem darbs šķirtin šķīrās. Vēl nebija piebērts vienas grupas grozs, kad otrs jau gaidīja savu kārtu. Sešos paņēmienos smilšu kaudze pazuda no bedres, kā nebijusi.
— Nu ir gan puiši, īsti zibeņzeļļi.
Ar krekla piedurkni viņš noslaucīja sviedrus, balsī skanēja labsirdība. Vīrietis izjuta simpātijas pret šiem zēniem, kuri, šķiet, ar visu sirdi un dvēseli nodevās darbam un neizmeta neviena zobgalīga vārda par viņa palīdzību.
— Jā, pie mums stingri tiek godā turēts bauslis: «Esi uzticīgs mīlestības jūtām pret dzimteni.»
— Bet kāpēc jūtām?
— Nu jājūt mīlestība pret to vietu, kur dzīvo.
— Tas ir ļoti labi! ^
Vīrietis iesmējās. Viņam piebalsoja ar sieviete. Taču
diez vai viņa pati īsti zināja, kāpēc smejas.
Tālumā dzirdēja aizbraucošā pikapa rūkoņu.
— Nu, ko, uzpīpēsim?
— Nedrīkst, līdzko būs visus apbraukājuši, tūdaļ būs atkal klāt ar saviem groziem …
— Nekas, pārējo var arī rīt.
Viņš atmeta ar roku, piecēlās un devās uz māju, bet sieviete pat nedomāja viņam sekot.
— Tā nu nevar. Vajag kaut vienu reizi apiet ar lāpstu apkārt mājai.
— Apkārt mājai?
— Kā tad. Vai gan drīkst pieļaut, ka māja sagrūst?… Smiltis taču birst no visām pusēm …
— Bet tā jau mēs noņemsimies līdz rīta gaismai.
Sieviete, it kā mezdama izaicinājumu, apsviedās un aizskrēja. Laikam grasās atgriezties pie kraujas un turpināt darbu. Nu īsta spāniešu muša, viņš nodomāja. Viss skaidrs, tikai tagad viņš uz to vairs neuzķersies.
— Šausmas! Un tā katru nakti?
— Smiltīm pašām svešs miers, un tās nedod miera arī citiem. Gan grozi, gan pikaps augu nakti ir kustībā.
— Jā, kā redzams.
— Tā tas ir. Smiltīm pašām svešs miers, un tās nemūžam nedod miera citiem. — Vīrietis samulsa. Bija tāda sajūta, it kā pēkšņi būtu atklājies, ka čūska, kurai viņš savā vieglprātībā uzminis uz astes, uzskatīdams šo rāpuli par mazu un nekaitīgu, īstenībā ir milzum liela un tās indīgā galva viņam aiz muguras jau šauda mēli dzē- lienam.
— Kā tad nu iznāk? Jūs dzīvojat tikai tālab, lai raktu smiltis?
— Nu, nevar jau ņemt un nakti aizbēgt.
Vīrietis jutās satriekts. Viņam nebija ne mazākās vēlēšanās tikt ierautam šādā dzīvē.
— Nē, var!… Vai tad tas tik grūti?… Jūs varat visu, j^vien īsti gribat.
— Nē, tā nedrīkst… — Sieviete, elpodama lāpstas cirtienu ritmā, rāmi turpināja. — Ciems tādēļ vien vēl velk garu, ka mēs, muguru neatliekdami, rokam smiltis un tā paglābjam tam dzīvību… Bet, tiklīdz pārstāsim rakt, ciemu tūdaļ aizputinās, nepaies ne desmit dienas, un no tā nebūs ne miņas. Nu un tad… Ai, šķiet, jau pienākusi kaimiņu kārta.
— Esmu jums pateicīgs par interesanto stāstu. Vai tā paša iemesla dēļ arī grozu pārnēsātāji pūlas tik cītīgi?
— Jā, bet viņiem, tiesa gan, arteļa valde kaut cik maksā par katru nostrādāto dienu.
— Ja ciemam ir tādi līdzekļi, tad kāpēc netiek stādītas mežu joslas, lai pasargātos no smiltīm?
— Ja parēķina, droši vien iznāk, ka mūsu paņēmiens krietni lētāks.
— Paņēmiens? … Vai tad tas ir paņēmiens? — Vīrietis noskaitās. Noskaitās uz tiem, kas bija piekaluši sievieti pie šīs vietas, un uz pašu sievieti, kas to pieļāvusi. — Ja tā, kāpēc gan jāturas pie šī ciema? Es nesaprotu iemeslus… Smiltis nav bērnu spēle. Aplam domāt, ka tā, kā rīkojaties jūs, var uzveikt smiltis. Nejēdzība!… Vajag
izbeigt šis muļķības… izbeigt reizi par visām reizēm. Es pat nevaru just jums līdzi!
Aizmetis lāpstu prom pie kannām, kas vāļājās turpat netālu, un nelikdamies ne zinis par to, kādu seju taisa sieviete, viņš iegāja istabā.
Miegs bēga. Viņš ieklausījās, ko dara sieviete. Bija mazliet kauns: šāda izturēšanās taču galu galā nav nekas cits kā greizsirdība uz to, kas sievieti aizkavē tur augšā, mudināšana pamest darbu un paslepus ielīst pie viņa gultā. Tik tiešām tas, kas kveldēja viņa izjūtas, nebija tikai sašutums par sievietes muļķību. Viss slēpās daudz dziļāk. Sega savilga ar katru mirkli vairāk, smiltis lēkšķēm vien lipa pie miesas. Cik tas netaisnīgi, cik nekrietni! Un tādēļ nav ko sevi vainot, ka nometa lāpstu un iegāja atpakaļ mājā. Tādu atbildību viņš neuzņemsies. Jau tā visādu saistību pāri galvai. Arī aizraušanās ar smiltīm un kukaiņiem galu galā ir tikai mēģinājums kaut vai uz laiku aizbēgt no mokošajiem pienākumiem, ko uzkrauj pelēcīgā eksistence.