Lai nu kā, ilgotās kāpas sasniegtas, un viss kārtībā. Viņš iedzēra krietnu malku ūdens no plakanpudeles, dziļi nopūtās, un gaiss, kas bija šķitis tik tīrs, it kā ar smirģeli izbrucināja rīkli.
Cilvēkam padomā bija papildināt smiltīs mītošo kukaiņu kolekciju.
Smilšu kukaiņi ir nelieli, blāvās, nespodrās krāsās, bet cilvēku, ko apsēdusi kolekcionēšanas mānija, neinteresē košspārnainie tauriņi vai spāres. Šādi ļaudis necenšas savas kolekcijas izgreznot ar eksotiskiem paraugiem, daudz negudro par sistematizāciju, nevāc ārstniecības augus, no kuriem gatavo zāles, ko lieto ķīniešu medicīnā. Entomologam aizvien klusu prieku sagādā jaunas kukaiņu sugas atklāšana. Ja tas izdosies, entomoloģiskajā atlantā blakus jaunatklātā kukaiņa garajam zinātniskajam latīņu nosaukumam parādīsies arī tavs vārds, un nav izslēgts, ka tas paliks tur uz mūžiem. Bet, ja tavs vārds, kaut vai pateicoties kukainim, ilgāku laiku saglabāsies ļaužu piemiņā, — tas nozīmēs, ka pūles nav bijušas veltas.
Ar neapbruņotu aci gandrīz neatšķiramu kukaiņu sugu milzum lielais daudzums paver plašas iespējas aizvien jauniem atklājumiem. Tā arī viņš veltīja daudz laika divspārņiem, pat parastajām mājas mušām, ko ne acu galā necieš cilvēki. Mušu sugu skaits apbrīnojami liels. Bet, tā kā visu entomolgu doma darbojas aptuveni vienā virzienā, viņi gandrīz pilnīgi izpētījuši lielāko daļu no šīm sugām, pat tik reti sastopamo astoto mutantu, kas atklāts Japānā. Varbūt tas tādēļ, ka cilvēku dzīve jo cieši savijusies ar mušu dzīvi.
Gudrāk vispirms pievērst uzmanību videi. Varbūt milzīgais sugu daudzums izskaidrojams ar mušu lielajām piemērošanās spējām. Viņš vai palēcās aiz prieka, izdarījis šo atklājumu. Mana doma nav nemaz tik aplama. Ar šo lielo pielāgošanās spēju jau tieši izskaidrojams, kāpēc tās tik viegli panes visnelabvēlīgākos apstākļus, kuros citi kukaiņi nevar eksistēt. Tā, piemēram, mušas pielāgojušās pat apstākļiem tuksnesī, kur viss dzīvais iet bojā …
25
Pēc šī atklājuma viņš sāka īpaši interesēties par smiltīm. Rezultāti ilgi nebija jāgaida. Izsusējušā upes gultnē netālu no mājas viņš reiz ieraudzīja mazītiņu dzeltenu kukainīti, kas atgādināja spāniešu mušu, kura pieder pie cietspārņu dzimtes (Cicindela japonica, Mofschulsky). Kā zināms, spāniešu mušām mēdz būt visdažādākā krāsa un izmēri. Taču priekšējās kājiņas tām atšķiras pavisam nedaudz. Tās tad arī noder par svarīgu kritēriju klasifikācijai, jo pēc priekškāju dažādās formas nosaka sugu
atšķirības. Pamanītā kukaiņa priekškājas otrajai locītavai patiešām bija acīm redzamas īpatnības.
Spāniešu mušām priekškājas parasti ir tievas, melnas un diezgan kustīgas, bet šim kukainim tās bija apaļas, resnas, koši dzeltenas un it kā ar izturīgām bruņām klātas. Iespējams, ka tās bija aplipušas ar ziedputekšņiem. Varbūt kukainim pat bija kādi īpaši veidojumi, kaut kas līdzīgs matiņiem, ar ko savākt putekšņus. Ja apskatē nav pieļauta kļūda, tad, kā liekas, izdarīts vērtīgs atklājums.
Tomēr noķert šo kukaini diemžēl nelaimējās. Cilvēks bija pārāk satraukts, un arī muša lidoja kaut kā ļoti neparasti. Tā aizlaidās projām. Tad atgriezās un, kā sacīdama: «Ķer nu mani,» — gaidīja viņu. Kad viņš, lētticis tāds, gāja tai klāt, tā uzspindza gaisā, tad atgriezās un atkal viņu gaidīja. Muša it kā ķircinājās un beidzot pazuda zālē.
Tā viņš kļuva šīs dzeltenkājainās spāniešu mušas gūsteknis. Pievērsis uzmanību smilšainajai augsnei, viņš vēl lieku reizi pārliecinājās par sava pieņēmuma pareizumu. Spāniešu muša taču ir tipisks tuksneša kukainis. Pēc kādas teorijas šo mušu neparastais lidojums gluži vienkārši ir viltīgs paņēmiens, kā dabūt ārā no alām sīkos dzīvniekus. Mušu vilinātās peles, ķirzakas aizklīst tālu prom no savām alām un iet bojā tuksnesī aiz bada un pārguruma. Mušas to vien gaida un aprij beigtos dzīvniekus. Sīm mušām japāņu valodā ir daiļskanīgs nosaukums — pastnieces, un, kaut arī pirmajā acu uzmetienā tās šķiet graciozas, īstenībā tām ir asi žokļi un tās ir tik asinskāras, ka pat aprij cita citu. Cilvēks nezināja, vai šī teorija pareiza vai ne, taču spāniešu muša ar savu mīklaino lidojumu turēja viņu savā varā.
Pats par sevi saprotams, ka līdz ar to auga viņa interese arī par smiltīm, kuras radīja spāniešu mušai piemērotus dzīves apstākļus. Viņš saka lasīt literatūru par smiltīm un, jo vairāk lasīja, jo vairāk pārliecinājās, ka tās ir ļoti interesanta parādība. Ja ielūkojas, piemēram, enciklopēdijā, rakstā par smiltīm, tur var izlasīt sekojošo:
«Smiltis ir sairušu iežu kopojums. Dažkārt tās satur magnitītu, kasiterītu, retāk zeltu. Diametrs no vienas līdz divām sešpadsmitdaļām milimetra.»
Pavisam skaidra definīcija. Vārdu sakot, smiltis veidojas no sairušiem iežiem un ir kaut kas vidējs starp sīkiem
akmentiņiem un māliem. Taču, nosaucot smiltis par starpproduktu, vēl netiek dots pilnīgs izskaidrojums. Kāpēc no trim elementiem — akmens, smiltīm un māla, — no kuriem sarežģītos savienojumos sastāv zeme, vienīgi smiltis var atrasties izolētā stāvoklī un veidot tuksnešus un smilšainus apvidus? Ja tās būtu tikai starpprodukts, tad erozijas ietekmē starp kailām klintīm un mālainiem apvidiem varētu konstatēt bezgala daudz starpproduktu, kas būtu radušies akmens un mālu mijiedarbībā. Bet īstenībā ir tikai trīs skaidri nošķiramas iežu grupas: akmens, smiltis un māls. Izbrīnu rada tas, ka smilšu graudiņu lielums gandrīz vienāds: vienalga, vai tās ir smiltis Enosima salas piekrastē vai Gobi tuksnesī — to graudiņu diametrs ir viena astotdaļa milimetra, un tie izvietojas pēc līknes, kas tuva Gausa normālajai līknei.
Kādā pētījumā bija visai vienkāršoti izskaidrota augsnes sairšana, ko rada erozija: vieglie elementi tiek aiznesti ļoti tālu. Taču pētījumā nekas nebija sacīts par smilšu graudiņu izmēra īpatnību — vienu astotdaļu milimetra. Kādā citā ģeoloģiskā apcerējumā tika dots gluži pretējs skaidrojums.
Gan ūdens straumes, gan gaisa straumes rada turbu- lenci. Tās viļņa mazākais garums ekvivalents tuksneša smilšu graudiņu diametram. Šīs īpatnības dēļ no augsnes izdalās vienīgi smiltis, turklāt tās plūst ārā taisnā leņķī pret straumi. Ja atsevišķu augsnes komponentu spēku kohēzija nav liela, smiltis pacelt gaisā var pat viegls vējiņš, akmeņus un mālu vis nepacels. Vēlāk smiltis atkal nosēstas zemē vēja virzienā. Smilšu īpatnības, acīm redzot, jāaplūko aerodinamikai.
Turpināsim jau minēto definīciju: «…tās ir sairušo iežu daļiņas tādā lielumā, kas piešķir tām vislielāko kustīgumu.»
Tā kā virs zemes aizvien plūsmo gaisa un ūdens straumes, smiltāju veidošanās ir nenovēršama. Kamēr vien pūtīs vēji, tecēs upes un savus viļņus vels jūra, no zemes plūdīs ārā aizvien jaunas un jaunas smilšu masas un, līdzīgi dzīvam radījumam, klīdis uz visām pusēm. Smiltis nepazīst atpūtas. Nemanāmi, taču neatlaidīgi tās sagrābj savā varā zemi un ārda to.
Šī aina — mūžam plūstošās smiltis — cilvēku neizsakāmi satrauca un nedeva viņam miera. Smilšu
neauglība — mūsu parastajā uztverē — izskaidrojama ne vien ar to sausumu, bet arī ar nerimtīgo kustību, kuru nevar panest dzīvā radība. Cik ļoti gan tas atgādina drūmo dzīvi, ko dzīvo cilvēki, diendienā ķerdamies cits citā.