Taču izrādījās, ka suns nav viens, to bija kādi pieci vai seši. Pirmā neveiksmes izbiedēti, tie ar skaļām rejām riņķoja viņam apkārt, gaidīdami īsto brīdi, lai kluptu virsū. Varbūt tas pats rudais suns no pussagruvušās būdas bija uzvedinājis tos uz viņa pēdām. Satvēris virvi kādu pusmetru no gala, vīrietis to grieza no visa spēka sev virs galvas. Tā atgaiņādamies no suņiem, viņš pārlēca pāri gliemežvāku kaudzei, izjoza cauri šaurajai ejai starp žogiem, pārskrēja pāri pagalmam, kur žāvējās zemē izklāti salini, un beidzot sasniedza platu ceļu. Vēl mazliet — un ciems beigsiesl
Gar ceļa malu stiepās šaurs grāvis. No turienes pēkšņi izlīda divi bērni, kā likās — brālis un māsa. Viņš tos pamanīja par daudz vēlu. Parāva virvi, lai bērnus neskartu grieznes, bet nekas neiznāca, un visi trīs ielidoja grāvī. Gravja dibenā bija ūdens tekne. Nokrakšķēja koks. Bērni iebrēcās… Ko viņi, velni, tā auro! Viņš no visa spēka tos atgrūda un izrāpās ārā. Un tajā mirklī triju kabatas bateriju gaismas stari cits citam blakus aizkrustoja viņam ceļu.
Nodimdēja zvans. Skaļi raudāja bērni. Aizvien vēl rēja suņi. Katrs zvana šķindiens lika sāpīgi sarauties sirdij. Kukaiņu tūkstoši, gluži kā rīsa graudi, izbira no atvērtajām alām. Vienai no kabatas baterijām, acīm redzot, bija reflektors gaismas fokusēšanai — stars te izplūda, te pēkšņi dūra kā ar smalku, nokaitētu adatu.
Mesties viņiem virsū, vai, un ar kājas spērieniem izsvaidīt uz visām pusēm?… Ja izdotos izlauzties, tad tūlīt jau arī būtu ārā no ciema … Vai viņam nāksies nožēlot vai ne — to izšķirs šis mirklis … Nav ko vilcināties!… Pēc brīža būs par vēlu… Vēl drusciņ — un vajātāji var apiet viņu, tad viss pagalam!
Kamēr viņš svārstījās, kabatas baterijas sāka viņu ielenkt, tuvodamās no labās un kreisās puses; attālums saruka aizvien mazāks un mazāks. Vīrietis stiprāk sažņaudza virvi un saspringa, bet nekādi nevarēja izšķirties. Zābaku purngali grima aizvien dziļāk mīkstajā pamatā. Arvien augošajā atstatumā starp baterijām drūzmējās ļaužu ēnas. Vai daudz to? Bet ceļmalā tādas kā bedres aprises — ai nē, tas jau pikaps. Ja viņš arī izlauzīsies uz priekšu, viņu sagrābs no muguras. Aizmugurē viņš izdzirda mūkošo bērnu soļu dipu — viņi vairs neraudāja. Uz mirkli pazibēja izmisīga doma. Saķert viņus un izmantot par vairogu! Viņi būs ķīlnieki, un viņš neļaus tiem neģēļiem nākt sev klāt. Bet, kad pagriezās, lai sagrābtu bērnus, pamanīja jaunas ugunis, kas uzglūnēja viņam. Ceļš bija nogriezts.
Gluži kā vaļā palaista atspere, viņš metās atpakaļ un, ko kājas nes, skrēja pa to pašu ceļu, pa kuru bija nokļuvis šeit. Viņš darīja to gandrīz neapzināti, cerēdams atrast vietu, kur varētu šķērsot kāpu, kas bija it kā zemesraga turpinājums. Ar negantiem kliedzieniem viņam dzinās pakaļ vai viss ciems. No milzu piepūles kājas kļuva ļenganas, it kā tām būtu izrautas dzīslas. Bet varbūt tāpēc, ka viņa vajātāji bija negaidot pārsteigti, vīrietim tomēr izdevās saglabāt pietiekamu distanci un laiku pa laikam pamest aci atpakaļ — kur tie ir.
Cik daudz viņš noskrējis?… Jau ticis pāri vairākām kāpām. Un, jo zuda spēki, jo auga pārliecība, ka viss ir velti, ka viņš mīcās uz vietas, kā sapnī. Bet tagad nav īstā reize spriedelēt par to, cik lietderīgi viņš tērē savus spēkus. Mutē bija ar asinīm sajaukta medus garša. Viņš gribēja izspļaut siekalas, bet tās bija tik stīgras, ka nekādi nevarēja ar tām tikt galā. Vajadzēja vilkt ārā ar pirkstiem.
Vēl joprojām dauzīja zvanu, taču tas jau bija tālu, un reizēm tā skaņa izdzisa pavisam. Arī suņi bija palikuši tālu prom un rēja kaut kur krietnā gabalā. Dzirdama tikai paša aizelsu elpa — likās, it kā vīle skrāpētu metālu. Vajātāju kabatas baterijas — visas trīs, — tāpat kā iepriekš, par gabaliņu cita no citas, šūpojās augšup, lejup, it kā netikdamas tuvāk, bet arī neattālinādamās. Gan bēglim, gan tiem, kas dzenas viņam pakaļ, vienlīdz grūti skriet. Uzvarēs tas, kam lielāka izturība. Bet tas nav mierinājums. Varbūt no ilgā sasprindzinājuma zudis gribas spēks, piezadzies vājums, vēlēšanās, kaut ātrāk viņš pavisam pagurtu. Bīstams simptoms… Bet, kamēr viņš vēl apzinās šīs briesmas, nav tik ļauni.
Zābaki smilšu pilni, pirksti sāp. Viņš atskatījās. Vajātāji palikuši kādus septiņdesmit astoņdesmit metrus iepakaļ, mazliet pa labi. Kāpēc tie aizklīduši sānis? Droši vien centušies skriet pa līdzenumu, un tā nu iznācis… Šķiet, arī viņi ir krietni noguruši… Saka taču, ka vajātāji piekūstot ātrāk… Viņš zibenīgi norāva zābakus un sāka skriet basām kājām… Ja zābakus iebāzīs kabatās, tie traucēs, un viņš tos aizgrūda aiz jostas. Mirkli atvilcis elpu, vienā pastiepienā pievārēja stāvu smilšu kalnu. Ja tā veiksies arī uz priekšu, tad viņš, šķiet, izbēgs no šiem riebekļiem …
Mēness vēl nebija uzlēcis, bet zvaigžņu gaisma visu izraibināja ar gaišiem un tumšiem plankumiem, un tālo kāpu virsotnes bija skaidri saskatāmas. Viņš skrēja it kā uz zemesragu. Atkal stūre velk pa kreisi. Tiklīdz viņš gribēja mainīt virzienu, pēkšņi aptvēra, ka līdz ar to saīsinās attālumu starp sevi un vajātājiem. Tad viņš beidzot saprata to plānu un izbijās.
Jā, viņa vajātāju ceļš, kas pirmajā mirklī likās izraudzīts nemākulīgi, īstenībā bija gudri izvēlēts, tie centās viņu piespiest pie jūras. Nenojauzdams šo plānu, viņš visu laiku bijis to rokās. Padomājis viņš saprata, ka arī kabatas baterijas tiem kalpo, lai viņam parādītu, kur tie atrodas. Tātad arī tas, ka vajātāji nedz nāk viņam tuvāk, nedz arī paliek iepakaļ, bet visu laiku turas zināmā attālumā, ir ar gudru ziņu.
Nē, padoties vēl par agru. Kaut kur jābūt ceļam, kas ved augšā klintīs, bet, ja nav citas izejas, var pa jūru peldus tikt apkārt zemesragam. Prom visas šaubas — pietiek tikai iztēloties, kā sagrābj viņu ciet un iemet atpakaļ bedrē.
_ Pēc augsta, lēzena smilšu kalna krauja nogāze… Pēc stāvā kalna — gara, nolaidena nogāze… Solis, vēl solis kā krelles virknējas cits aiz cita — īsta pacietības pārbaude. Vienā mirklī zvans apklusis. Nevar īsti noteikt, vai viņš dzird vēja gaudas, juras bangoņu vai tikai džinkst ausīs. Uzrāpies kādā smilšu paugurā, viņš apgriezās. Vajātāju ugunis pazudušas. Brīdi nogaidīja — no tām ne zīmes. Vareni! Vai tiešām laimējies izbēgt?
Cerība liek straujāk pukstēt sirdij. Ja tas tiešām tā, tad nav ko pūsties. Vēlreiz ievilkt elpu — un uz priekšu, līdz nākamajai kāpai!
Bet kādēļ tik grūti skriet? Kājas tik smagas. Un smagums tāds neparasts. Tas nebija tikai nogurums — kājas patiešām bruka smiltīs. Gluži kā sniegā, viņš nodomāja, bet kājas jau bija smiltīs līdz puslieliem. Pārbijies viņš centās izvilkt vienu kāju, bet otra iemuka līdz celim. Kas tad tas?… Viņš bija dzirdējis, ka ir smiltis, kas spēj aprīt cilvēku… Vīrietis visiem spēkiem kārpījās ārā no smiltīm, bet, jo vairāk nopūlējās, jo dziļāk iegrima. Kājas jau bija iestigušas gandrīz līdz gūžām.
Bet varbūt tās ir gluži vienkārši lamatas?!… Tie nav dzinuši viņu uz jūru, bet uz šejieni… Tie grib viņu iznīcināt, nemaz neķēpājoties ar tvarstīšanu … Tā ir iznīcināšana vārda pilnā nozīmē. Burvju mākslinieks ar savu lakatu nevarētu to nostrādāt labāk… Vēl viens vēja brāziens — un arī galva būs zem smiltīm… Un tad viņam pēdas nesadzīs pat policijas suns, kas konkursā saņē
mis pirmo godalgu… Tie riebekļi jau te nerādīs savas acis!… Viņi neko nav redzējuši, neko nav dzirdējuši. Kaut kāds muļķa ieklīdenis pats apmaldījies un pazudis… Un darīts, maitas, pat rokas nesasmērēs…