Slīkstu… slīkstu… Jau līdz jostas vietai smiltīs… Ko iesākt? … Ja izdotos palielināt smilšu un ķermeņa saskares laukumu, ķermeņa spiediens katrā atsevišķā punktā pavājinātos un viņš, jādomā, dziļāk negrimtu… Plaši izpletis rokas, viņš nogūlās ar krūtīm uz smiltīm… Bet bija jau par vēlu. Un, kaut gan viņš gulēja uz vēdera, ķermeņa apakšdaļa bija sastingusi vertikālā stāvoklī. Lauza krustos, un viņš nevarēja ilgāk palikt, saliekts taisnā leņķī. Neviens, pat trenēts sportists, nespētu ilgi izturēt tādu stāvokli.
Kāda tumsa … Visa pasaule aizvērusi acis un aizbāzusi ausis… Nosprāgsti te, un neviens pat nepaskatīsies uz tavu pusi! Bailes, kas bija slēpušās kaut kur dziļi rīklē, piepeši izlauzās uz āru. Vīrietis pavēra muti un iegaudojās kā dzīvnieks:
— Palīgāl
Nodeldēta frāze!… Nu lai ir nodeldēta… Kad nāve zobu galā, nav jāmeklē oriģinalitāte. Dzīvot, par katru cenu palikt dzīvam, pat ja šī dzīve mats matā līdzināsies visu pārējo cilvēku dzīvei, gluži kā lēti vienā un tai pašā formā cepti cepumi. Drīz smiltis sasniegs krūtis, smakru, degungalu… Diezgan! Pietiek!
— Palīgā!… Apsolu visu, ko gribat!… Es jūs lūdzu, palīdziet!… Es jūs lūdzu!
Vīrietis neizturēja. Viņš iešņukstējās, tad sāka raudāt pilnā balsī. Viņš ar Šausmām saprata, ka viss pagalam. Vai nav vienalga — kas gan viņu te redz? … 2ēl, protams, ka tas notiek bez šādos gadījumos nepieciešamās procedūras… Kad mirst uz nāvi notiesātais, viņš var atstāt savas piezīmes … Seit brēc, cik gribi… nevienam nav gar tevi daļas. Slikti!
Viņš pat sevišķi neizbrīnījās, aizmugurē pēkšņi izdzir- dis balsis. Viņš bija uzvarēts. Kauns šķita esam sadedzis un pārvērties pelnos kā spāres spārniņš, kam pielikta uguns.
— Ei, ķeries klāt!
Garš dēlis slīdēja lejup un atdūrās viņam sānā. Gaismas stars zīmēja smiltīs apli un apspīdēja dēli. Vīrietis
ar pūlēm pagrieza sastingušo rumpi uz to pusi, no kurienes atskanēja balsis, un žēli palūdza:
— Piedodiet, bet varbūt jūs mani izvilksiet ar šo virvi…
— Kur nu, neesat jau nekāds celms, kas jālauž ārā.
Aizmugurē iesmējās. Precīzi nevarēja noteikt, bet tur
bija kādi pieci vai seši cilvēki.
— Kāds brīsniņš jāpaciešas, jau aizgāja pēc lāpstām… Lieciet elkoņus uz dēļa, un būs labi…
Viņš atbalstījās ar elkoņiem pret dēli, kā bija ieteikts, un iespieda seju delnās. Mati bija slapji no sviedriem. Viņš nejuta neko citu kā vien vēlēšanos drīzāk izkļūt no šī pazemojošā stāvokļa.
— Vai zināt?… Jūsu laime, ka mēs skrējām pakaļ. Te ir tāds staignājs, ka pat suņi met līkumu… Jums draudēja pamatīgas briesmas… Kazi, cik cilvēku, nekā ļauna nenojauzdami, te iemaldījušies un tā arī nav atgriezušies. Šeit, kalnu pakājē, dikti rāma vietiņa, nu un sadzen smiltis… Kad atnāk ziema, saputina sniegu… Uz tā atkal smiltis… Tad atkal sniegu un tā kādus simt gadus — kā lāgā neizcepta kārtaina vafele… Tā mums, reče, stāstīja bijušā arteļa priekšsēdētāja dēls, nu tas, kurš aizbrauca uz pilsētu mācīties… Interesanti, vai nav tiesa?… Ja pamēģinātu aizrakties līdz dibenam, kazi, atrastu ko vērtīgu.
Kālab viņš to visu saka? Runā tā, it kā mazgātu rokas nevainībā! Varētu gan izbeigt savus spriedelējumus… Būtu labāk pavilkuši uz zoba, tas te krietni labāk iederētos… Vai arī — lai lasās prom un atstāj mani vienu ar sabrukušajām cerībām.
Visi sarosās — redzams, atnestas lāpstas. Trīs vīri, piestiprinājuši pie pazolēm dēļus un ar pūlēm noturēdami līdzsvaru, zināmā attālumā sāka atrakt no viņa smiltis. Slānis pēc slāņa. Gan sapņi, gan kauns, gan izmisums — viss bija apbedīts zem šīm smiltīm. Un viņš pat nebrīnījās, kad viņu satvēra aiz pleciem. Ja pavēlētu, viņš varētu nolaist bikses un turpat visu acu priekšā nokārtot savas dabiskās vajadzības. Debesis kļuva gaišākas — tūlīt droši vien uzlēks mēness. Ar kādu seju mani sagaidīs sieviete?… Vai nav vienalga, ar kādu… Tagad mani var pātagot, cik uziet, — viss jāpacieš.
Cilvēku apsēja zem padusēm ar virvi un kā maisu no jauna ielaida bedrē. Visi klusēja. Likās, ka tie piedalās viņa apbedīšanā. Bedre dziļa, tumša. Mēness gaisma tina kāpas plānā, spožā zīdā; vēja iezīmētos rakstus, pat smiltīs iemītās pēdas tā vērta zaigojošā, kroku krokās sastingušā stiklā. Un tikai bedre, kam netika iekļauties kopējā ainavā, viena pati grima tumsā. Taču vīrieti tas viss atstāja vienaldzīgu. Kad viņš pacēla acis un paskatījās uz mēnesi, viņam sāka reibt galva un kļuva nelabi — tik ļoti viņš bija noguris.
Šai aklajā tumsā sievietes stāvs iezīmējās kā melnum melns plankums. Viņas pieturēts, vīrietis kaut kā aizvilkās līdz gultai, bet pašu sievieti nez kādēļ neredzēja. Un ne tikai sievieti — viss bija izplūdis kā miglā. Pat nokritis uz matrača, viņš «aizvien vēl skrēja pa smiltīm… Arī miegā skrēja. Gulēja nemierīgi. Skaidri atcerējās lejup laisto un augšup vilkto grozu čīkstoņu, tālas suņu rejas. Zināja, ka sieviete ienāca ap pusnakti, lai paēstu, un aizdedza pie gultas stāvošo lampu. Bet īsti pamodās tikai tad, kad piecēlās, lai nodzertos ūdeni. Iet sievietei talkā viņš nejaudāja.
Viņš aizdedza lampu un aizsmēķēja, aplaizdams apkārt izklaidīgu skatienu. Resns, bet varen ņiprs zirneklītis tekalēja ap lampu. Ja tas būtu tauriņš — vīrietis nebrīnītos, bet tas, ka gaisma pievilinājusi zirnekli, — bija savādi. Viņš jau gribēja tam pielikt degošo cigareti, taču pārdomāja. Zirneklis ar sekunžu rādītāja precizitāti meta lokus ap lampu piecpadsmit, divdesmit centimetru attālumā no tās. Bet varbūt zirnekli pievelk kas cits, ne tikai gaisma? Jā, zirneklis sagaidīja savu gaidāmo — pie uguns atlidoja naktstauriņš- Pāris reižu viņš triecās pret lampas stiklu — lielā ēna iezīmējās uz griestiem, — tad nokrita uz metāla paliktņa, un vairs nekādu dzīvības zīmju. Kāds dīvains tauriņš — tik pretīgs. Vīrietis piespieda pie tā cigareti. Nervu centri bija paralizēti, un viņš pasvieda kukaini, kas vēl rāvās čokurā, zirneklim. Norisinājās drāma, ko vīrietis jau bija paredzējis. Acumirklī zirneklis pielēca klāt un ieķērās vēl dzīvajā tauriņā. Tad zirneklis atkal sāka mest lokus, stiepdams līdzi savu upuri, kas vairs nekustējās. Viņš, acīm redzot, jau iepriekš tīksminājās par to, kā aprīs sulīgo tauriņu.
Vīrietis pat nebija zinājis, ka ir tādi zirnekļi. Cik prasmīgi tīmekļa vietā var izmantot lampu. Aužot tīklu, atliek tikai gaidīt, ka tajā kas ieskries, bet ar lampas palīdzību upuri pats var atvilināt. Tam nepieciešams tikai piemērots gaismas avots. Dabā diemžēl tādu nav. Mēness vai meža ugunsgrēki diez vai noderēs. Nav izslēgts, ka šis zirneklis pārstāv kādu jaunu sugu, kas izstrādājusi savus instinktus, evolucionējot līdzi cilvēkam … Izskaidrojums, šķiet, nav slikts… Bet kā tad lai izskaidro, ka gaisma pievelk tauriņus?… Tauriņš ir gluži kas cits nekā zirneklis, diez vai lampas gaisma sekmē viņa saglabāšanos. Pie tam šī parādība novērojama tikai pēc mākslīgās gaismas rašanās. To pierāda kaut vai tas, ka tauriņi nesalasījās baros un neaizlidoja uz mēnesi.
Vēl varētu saprast, ja šāds instinkts piemistu kādai vienai šo kukaiņu sugai. Bet tas taču kopējs visiem tauriņiem, kuru ir kādi desmit tūkstoši sugu. Tātad tas ir noteikts, negrozāms likums. Akla, neprātīga spārnu plivināšana, ko rada mākslīgā gaisma. Noslēpumaina sakarība starp gaismu, zirnekļiem un tauriņiem… Ja likums var izpausties tik aplam, kam tad lai tic?