Lēniem, šļūcošiem soļiem vīrietis atgriezās mājā. Jau atkal laiks gulēt.
Ieraudzījusi viņu, sieviete it kā tikai tagad attapās, nodzēsa lampu un pārsēdās tuvāk pie durvīm, kur bija gaišāks. Vai tiešām viņa grib turpināt darbu? Tūlīt pat vajadzēja kaut ko darīt. Pieskrējis pie sievietes, vīrietis nogāza viņai no ceļiem kārbu ar krellēm. Melnās bumbiņas, kas atgadināja kaut kādus augļus, izbira pa klonu un vienā mirklī pazuda smiltīs. Sieviete izbīlī noraudzījās viņā, taču neteica ne vārda. Vīrietis stāvēja ar trulu seju. No bezpalīdzīgi savaikstītajām lūpām līdz ar dzeltenu siekalu izlauzās žēls vaids.
— Ko nu tur … Veltas pūles… Nav ko tērēt vārdus … Tu jau esi saindēta …
Sieviete joprojām klusēja. Viņa klusām laida caur pirkstiem jau savērtās krelles. Tās spīdēja kā želejas gabaliņi. Vīrieti sagrāba drebuļi: trīsas no kājām kāpa aizvien augstāk un augstāk.
— Jā, tā tas ir. Drīz nekas vairs nebūs līdzams. Kādā jaukā dienā attapsimies, ka ciemā nav palicis neviena cilvēka, tikai mēs. Man viss skaidrs… Jā … jā … Tas mūs sagaida, turklāt ļoti drīz… Un, kad atjēgsimies, ka esam nodoti, būs par vēlu… Mēs esam ziedojuši visus savus spēkus, bet tiem par to nospļauties.
Sieviete, cieši vērdamās saujās sažņaugtajās krellēs, lēnām šūpoja galvu.
— Nē, tas nu nevar būt. Kā tad tie dzīvos, no šejienes aizgājuši, — nekur jau negaida atplestām rokām!…
— Vai nav vienalga? Šeit garu vilkt vēl nenozīmē dzīvot!…
— Bet ir smiltis, un tāpēc …
— Smiltis? — Sakodis zobus, vīrietis paraustīja zodu. — Smiltis, bet kāds labums no tām? Plika graša ar tām nenopelnīsi, slogs kaklā.
— Nē, tās pārdod.
— Pārdod? Kam tad viņi tās pārdod?
— Nu, tās aiziet celtniecībai, vai… Jauc klāt betonam …
— Izbeidz velnu dzīt! Labi vēl, ja šīs smiltis varētu piemaisīt cementam, bet tās taču pilnas ar sāli. Tā jau būtu celtniecības noteikumu neievērošana vai, tā sakot, instrukciju pārkāpšana …
— Nu, zināms, droši vien pārdod pa kluso… Piegādā par puscenu …
— PJāpā tavu pļāpāšanu! Ja dambis vai nama pamati sagrūs, viņus neglābs tas, ka smiltis bijušas par puscenu vai pat par velti.
Sieviete uzmeta viņam dusmīgu skatienu. Tad nodūra acis un viņas balsī vairs nebija pazemības.
— Bet kas tad mums tur, vai nav vienalga? Tā nav mūsu darīšana, nevajag bāzt savu degunu.
Vīrietis apstulba. Viņu pārsteidza ar sievieti notikusī pārmaiņa — it kā viņai no sejas būtu nokritusi maska. Tā bija sievietes veidu pieņēmušā ciēma seja. Līdz šim ciems bija viņam šķitis tikai bende. Vai nederīgs plēsoņa augs, rijīga aktīnija. Viņš sevi uzskatīja par nelaimīgu, aiz nejaušības sagrābtu upuri. Bet no ciema iedzīvotāju redzes viedokļa tieši viņi bija visu pamesti un atstāti. Pats par sevi saprotams, ka viņiem nebija nekādu pienākumu pret pārējo pasauli. Un, tā kā vīrietis piederēja pie tiem, kas viņus iegrūduši šai postā, ciema atvieztie ilkņi tika vērsti pret viņu. Viņš vēl ne reizi nebija savas un ciema attiecības apsvēris šādā plāksnē. Nav nekāds brīnums, ka viņi paši nezina, ko dara. Nu, lai arī tā, tomēr atkāpties būtu tikpat kā pārvilkt svītru savai taisnībai.
— Varbūt patiesi nav ko raizēties par citiem. Aiz satraukuma viņš saslējās. — Tomēr no šī netīrā darījuma kāds brangi iedzīvojas, vai ne?… Nav ko liekt savu muguru šo tipu labā …
— Nē, smilšu pārdošana — tā ir arteļa ziņā.
— Kā tad!… Tik un tā, kuram vairāk akciju, kurš ieguldījis vairāk naudas, tas galu galā …
— Saimnieki, kuriem bija nauda, par ko nopirkt šoneri, sen no šejienes aizbraukuši… Bet pret mums izturas ļoti labi… Varat ticēt, nekādas krāpšanas nav… Ja domājat, ka es meloju, lieciet viņiem parādīt aktus, un jums uzreiz būs skaidrs.
Vīrietis stāvēja samulsis, satraukts. Viņš pēkšņi jutās nožēlojams un bezpalīdzīgs. Uzbrukuma plāns, kur ienaidnieka un paša karaspēks bijis apzīmēts dažādās krāsās, pārvērties mīklainā nenosakāmas krāsas smērējumā, no kura nevar tikt gudrs. Un vai gan bija vērts tik ļoti ņemt pie sirds atgadījumu ar karikatūru žurnālu? Nevienu tas neuztrauc, vai viņš smejas savus muļķīgos smieklus vai ne… Ar pūlēm kustinādams mēli, viņš meimļoja:
— Nu jā… Jā, zināms… Citu ļaužu darīšanas… Tā ir …
Un tad no viņa lūpām izlauzās vārdi, kas pārsteidza viņu pašu un kam nebija* nekāda sakara ar tikko pārrunāto.
— Tuvākajās dienās vajadzētu nopirkt kādu augu podā … — Viņš pats brīnījās, bet sievietes seja kļuva vēl domīgāka, un viņš vairs nevarēja atkāpties. — Visapkārt kā izmiris, pat acij nav kur atpūsties ..,
Sieviete satraukta atbildēja:
— Varbūt priedi?
— Priedi? … Nē, priedes es nemīlu … Kaut gan vienalga — ko, kaut vai kādu zāli… Tur ap zemesragu daudz tās, kā to sauc?
— Spilve", vai? Tomēr kādu kociņu būtu labāk, vai ne?
— Ja nu koku, tad varbūt kļavu vai arī paulovniju ar tieviem zariem un lielām lapām… Lai tās plandītos vējā …
Plandītos… Trīcošu lapu čemuri. Ja tām ienāks prātā aizbēgt, nekur netiks — cieši pieaugušas pie stumbra …
Nez kādēļ elpa kļuva aprauta. Viņš tikko valdīja asaras. Aši noliecies pie zemes, kur bija sabirušas krelles, viņš sāka neveikli rušināties smiltīs.
Sieviete steigšus piecēlās.
— Nekas, nekas. Es pati… Atri visu pārsijāšu.
Kādreiz, kad vīrietis bija aizgājis aiz mājas savās vajadzībās un_ nolūkojās pāri bedres malai kāpjošajā bālganajā mēnesī, kas šķita esam tik tuvu, ka varētu aizskart ar roku, viņam pēkšņi pārskrēja auksti drebuļi. Varbūt saaukstējies?… Nē, diez vai… Viņu daudzreiz bija kratījuši drebuļi, pirms cēlās temperatūra, bet šoreiz bija kaut kas cits. Gaiss nelikās dzeldīgs, miesu neklāja zosāda. Šermuļi nekņudināja ādu, bet drebināja kaut kur dziļāk, kaulos. Tie izplūda pa augumu sīkiem vilnīšiem, kādi ņirb virs ūdens, kad iemests akmens. Trula sāpe skraidīja no viena kaula uz otru, un nelikās, ka drīz pāries. Bija tāda sajūta, it kā, vēja nesta, viņā būtu iestrēguši sarūsējusi skārda kanna un nu blarkšķēdama veļas pa viņa iekšieni.
Kamēr viņš tā stāvēja, pie visām miesām trīcēdams, un skatījās uz mēnesi, galvā dzima vispārsteidzošākās asociācijas. Ko gan atgādina šis plakanais mēness? Aprepējis un dažviet rupjiem miltiem apbārstīts augonis… Lētas, sažuvušas ziepes… Bet varbūt apaļa, appelējusi alumīnija brokastkārba… Nu tuvāk centram jau pavisam neticami veidojumi. Galvaskauss… Visām zemēm vienādā indes emblēma… Ar baltu pulveri apbiruši kristāli pudeles dibenā… Pārsteidzoša līdzība starp mēness virsmu un kristāliem, ko iztvaikodams atstāj ciān- kālija šķīdums. Šī pudele, jādomā, aizvien vēl stāv, apbērta ar smiltīm, netālu no durvīm …
Sirdī bija jūtami pārsitieni, tā lēkāja kā ieplīsusi galda tenisa bumbiņa. Cik skumjas asociācijas. Kādēļ prātā aizvien kas baiss? Jau arī tā oktobra vējā skan bēdas un izmisums. Vējš gaudo tā, it kā pūstu stabuli, kas taisīta no tukšas pāksts.