Noraudzīdamies uz kraujas malu, pār kuru lija blāva mēness gaisma, cilvēks nodomāja: ej nu sazini — varbūt šī sajūta, it kā iekšā viss izdedzis, ir tikai skaudība. Viņš apskauž visu, kas jel kādi pārstāv to, kas atstāts tur, augšā, — apskauž ielas, tramvajus, gaismas signālu aparātus ielu krustojumos, reklāmas uz telefona stabiem, pus- sprāgušus kaķus, aptiekas, kur tirgojas ar cigaretēm. Un, tāpat kā smiltis bija aprijušas sienu iekšpusi un mājas stabus, skaudība bija izgrauzusi viņa iekšpusi un pārvērtusi viņu tukšā kastrolī, kas atstāts uz uguns. Kastroļa temperatūra strauji ceļas. Karstums kļūst neciešams, un nav izslēgts, ka jebkuru mirkli kastrolis izkusīs. Un, pirms runāt par cerību, jāpārdomā, kā pārvarēt šo mirkli un vai vajag pārvarēt.
Gribas vieglāka gaisa! Gribas kaut vai tīra gaisa, kas nebūtu sajaukts ar to, kuru es ieelpoju! Ja katru dienu varētu uzrāpties augšā un kaut vai pusstundu nolūkoties uz jūru, cik tas būtu jauki! Nu to taču varēja atļaut. Ciems apsargā viņu pārāk stingri. Viņa vēlēšanās gluži dabiska, vēl jo vairāk tādēļ, ka viņš tik apzinīgi strādājis šos pēdējos trīs mēnešus. Pat ieslodzītajam tiek atļautas pastaigas.
— Tas nav izturamsl Dzīvot veselu gadu, iebāzušam degunu smiltīs. Tas jau tikpat kā dzīvu iekonservēt. Vai patiesi man kaut retumis neatļaus pastaigāties bedres ap- kartnē?
Taču sieviete, nerazdama atbildi, klusēja. Viņai bija tāda sejas izteiksme, it kā viņa nezinātu, ko iesākt ar bērnu, kurš gražojas, pazaudējis konfekti.
— Lai tikai pamēģina teikt, ka nedrīkst! — vīrietis noskaitās. Viņam atkal nedeva miera šīs nīstās virvju kāpnes,, kas izraisīja tik rūgtas atmiņas. — Kad tajā dienā bēgu, es tās redzēju savām acīm… Arī mūsu rindā ir vairākas mājas, pie kurām nolaistas kāpnes.
_— Jā, bet… — viņa runāja bikli, gluži kā taisnodamās, — vairums no viņiem jau veselām paaudzēm dzīvo šajās mājās.
— Bet vai tad uz mums viņi nepaļaujas, vai?
Sieviete kā suns, kas gatavs uz visu, pazemīgi nolieca
galvu. Ja vīrietis tepat viņas acu priekšā dzertu ciānkāliju, viņa droši vien tikpat pazemīgi klusētu.
— Labi, mēģināšu pats ko sarunāt ar šiem neģēļiem.
Tiesa, dvēseles dziļumos viņš neloloja lielas cerības, ka šīs sarunas ko dos. Viņš jau bija apradis ar vilšanos. Tādēļ, kad kopā ar otru smilšu pārnēsātāju ieradās tas pats vecis un pavēstīja atbildi, viņš pat nedaudz apmulsa.
Taču šo apmulsumu nekādi nevarēja salīdzināt ar tām izjūtām, kas viņu pārņēma, kad bija aptvēris atbildes jēgu.
— Nu labi… — Vecais runāja lēnām, stostīdamies, it kā atmiņā pārcilādams vecus papīrus. — Tas vispār ne jau nu tā, ka nemazam nevarētu sarunāt, — tā jau nu nav… Es to saku tāpat vien — piemēra dēļ: ja nu jūs abi iznāktu laukā no mājas un mūsu visu acu priekšā … to izdarītu, bet mēs paskatītos… Nu, bet tas, ko jūs lūdzat, tas ir pareizi, to varēs nokārtot, labi…
— Bet kas mums jāizdara?
— Nu, tas… kā lai saka, nu tas, ko dara tēviņš un mātīte. Kopojas … Nu tad tā …
Smilšu pārnēsātāji iezviedzās. Vīrietis sastinga, it kā viņam būtu aizžņauguši rīkli. Viņš ar pūlēm sāka aptvert, ko tie grib. Sāka saprast, ka viņš saprot. Un, kad bija to sapratis, priekšlikums vairs nelikās tik mežonīgs.
Kabatas baterijas stars kā zelta putns aizspurdza gar vīrieša kājām. Tas bija kāds signāls. Tam nopakaļ vēl septiņi vai astoņi stari sāka lodāt pa bedres dibenu. Viņu stindzināja augšā stāvošo vīru nepacietība, kurā tie dega tikpat kā sveķi, un viņš, vēl nevarēdams attapt vārdus, lai noraidītu šo priekšlikumu, jau pats iedegās šai neprātā.
Viņš lēnām pagriezās pret sievieti. Nupat vēl viņa te bija vēzējusi savu lāpstu, bet pēkšņi pazudusi. Būs iemukuši mājā. Viņš ielūkojās pa durvīm iekšā un pasauca viņu.
— Nu, ko mēs darīsim?
Aiz sienas atskanēja viņas apslāpētā balss:
— Lai iet ratā!
— Bet gribas tak no šejienes tikt ārā …
— Tā nedrīkst!
— Nu, ko tur, uz visu jāskatās vienkāršāk…
Pēkšņi sieviete, smakdama vai nost, nāca viņam virsū.
— Vai jūs prātu esat zaudējuši? … Tik tiešām zaudējuši prātu. Sajukuši. Kā drīkst ko tādu atļauties?… Es vēl neesmu traka!
«Varbūt tiešām? … Varbūt tiešām jūku prātā? …» Sievietes spīvums spieda viņu atkāpties, bet krūtīs pletās plašumā tukšums… Viņš bija tik daudz kājām spārdīts, kāda jēga tagad godam, pašcieņai?… Kad uz tevi skatās un tu dari kaut ko riebīgu, tad šis riebīgais vienlīdz aptraipa arī tos, kas skatās … Tikt novērotam un vērot… Kādēļ gan tik strikti nošķirt šos divus jēdzienus? Zināma atšķirība starp tiem, protams, ir, bet, lai tā izzustu, es sarīkošu viņiem šo nelielo izrādi… Turklāt jāņem vērā arī tas, kāda balva par to gaidāma!… Brīvi staigāt pa zemes virsu… Es gribu izbāzt galvu no šī smirdošā purva un uzelpot ar pilnu krūti! Nojautis, kur atrodas sieviete, viņš pēkšņi metās tai virsū. Sievietes kliedziens, savijušos augumu kritiena troksnis pie mājas sienas uzkurināja augšā dzīvniecisku uzbudinājumu. Atskanēja svilpiens, plaukšķināšana, rupji izsaucieni… Ļaužu pulks bija krietni pieaudzis, šķiet, tur bija arī jaunas sievietes. Trīskārt vairāk bija saradies arī kabatas bateriju, kuru gaisma šaudījās gar mājas durvīm.
Viņš sievieti bija pārsteidzis, un viņam izdevās to izvilkt ārā. Viņš aizžņaudza tai kaklu, un sievietes augums kļuva ļengans kā maiss. Uguņu pusloks virs bedres atgādināja svētku ilumināciju. Lai gan nebija sevišķi karsts, no padusēm lija sviedri, mati samirkuši, it kā uz galvas būtu uzgāzts ūdens toveris. Skatītāju bļāvieni kā atbalss skanēja ausīs, kā milzīgi, melni spārni aizklāja debesis. Vīrietim šķita, ka tie ir viņa spārni. Viņš bija kā saaudzis ar šiem ļaudīm, kas saspringti skatījās no kraujas krants. Tie bija daļa no viņa paša. Viņā uzkurinātā iekāre lika tecēt to siekalām. Viņš drīzāk jutās kā bende, nevis kā upuris.
Tumsa, turklāt trīcēja rokas, un pirksti bija kļuvuši it kā divtik resni. Kad viņš beidzot sagrāba sievieti savās skavās, tā izliecās un veikli izslīdēja no viņa rokām. Stig- dams smiltīs, viņš metās tai pakaļ. Taču tā, gluži kā tērauda atspere, no jauna atsvieda viņu nost. Beidzot sakampis sievieti, viņš sāka lūgties.
— Lūdzu… Es tevi lūdzu… Es taču tik un tā nevaru … Nu, izliksimies tikai…
Bet viņam vairs nevajadzēja sievieti turēt. Tai, šķiet, bija zudusi vēlēšanās bēgt. Piepeši viņš izdzirda plīstošas drānas stirkšķi un tai pašā mirklī sajuta stipru belzienu pavēderē — sieviete bija iezvēlusi ar elkoni, ielikdama šajā sitienā visu savu niknumu, visu spēku. Neizdvesis ne skaņas, viņš sakņupa uz priekšu un satvēra ar rokām ceļgalus. Noliekusies pār viņu, sieviete ņēmās ar dūrēm kulstīt viņa seju. Pirmajā mirklī varēja likties, ka viņas kustības ir gurdas, taču īstenībā katrs sitiens bija tik stiprs, it kā viņa grūstu savilguša un pēc tam sacietējuša sāls galvas. No deguna viņam izšļācās asins strūkla. Asiņainā seja drīz aplipa ar smiltīm un pārvērtās smilšu pikā.
Uzbudinājums augšā noplaka, gluži kā salauzts lietussargs. Cits caur citu skanēja sašutuma pilni izsaucieni, ņirgas, uzmundrinājumi, taču tie bija haotiski, aprauti. Arī skurbās, piedauzīgās klaigas nevarēja uzmundrināt skatītājus. Kāds kaut ko meta lejā, bet cits viņu tūdaļ norāja. Beigas bija tikpat negaidītas kā sākums. Tālumā skanēja balsis, kas aicināja pie darba, garā uguņu aste izdzisa, it kā to būtu uzvilkuši augšā. Pūta drūms ziemeļu vējš, aizmēzdams pēdējās uzbudinājuma pēdas.